Viss skaistais, kas ielīksmo sirdi un dvēselē rada prieka gaviles, ir Garīgs.

    — Satja Sai Baba

    Visam, ko mēs darām – vai labu vai sliktu, vai apzināti vai neapzināti – seko rezultāts.Tādēļ darīt labu ir nepieciešamība – lai sekas būtu labas.

    — Satja Sai Baba

    Dzīve nav vienvirziena kustība. Mums jābūt gataviem gan dot, gan ņemt.

    — Satja Sai Baba

    Esiet labi, dariet labu, redziet labu. Tas arī ir ceļš pie Dieva.

    — Satja Sai Baba

    Dievišķo var sasniegt vienīgi, pārstājot izcelt citu un slēpt savas kļūdas.

    — Satja Sai Baba

    Dieva īstās mājas ir cilvēka sirds. Dievam nav dārgāka tempļa par cilvēka sirdi.

    — Satja Sai Baba

    Kad jums parādīsies Mīlestības spēks, jūs iegūsiet visus spēkus!

    — Satja Sai Baba

    Ne jau tas, kas zākā, apvaino, bet gan tas, ko mēs uzskatām par apvainojošu; tāpēc tevi neizaicina nekas cits kā paša uzskati.

    — Epiktēts

    Centies mainīt pasauli, kaut mazliet! Saskati būtisko un palīdzi citiem! Nekaitē! Vienmēr domā, kā vari būt noderīgs!

    — Ričards Brensons

    Mūsu laikmetā ceļš uz svētumu noteikti iet cauri darbības pasaulei.

    — Dags Hammarskjolds

    Ja vēlaties vienmēr būt laimīgi, lūdziet labklājību citiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja kādam iespējams palīdzēt, kādēļ lai es par to justos nelaimīgs?Ja kādam nav iespējams palīdzēt, ko līdz būt nelaimīgam?

    — Šantideva

    Neskrien pakaļ pagātnei un nepazaudē sevi nākotnē.Pagātnes vairs nav. Nākotne vēl nav pienākusi. Dzīve rit šeit un tagad.

    — Buda

    Meditācijai un medicīnai ir vienas saknes – tas, kas dziedē, kas tevi padara veselu un pilnīgu, ir medicīna, bet augstākā līmenī – meditācija.

    — Senindiešu gudrība

    Nezinot, cik patiesība tuvu, cilvēki to meklē tālumā – cik žēl! Viņi līdzinās tiem, kuri, ūdens vidū stāvot, kliedz aiz slāpēm.

    — Hakuins

    Nepietiek ar zināšanu, mums tā jālieto praksē. Nepietiek ar gribēšanu, mums ir jārīkojas.

    — J.V. Gēte

    Jo lielāks ir spēks, kas piekritis tev kalpot, jo lielāko godprātību tas prasa no tevis.

    — Sokrats

    Mūsu šaubas ir nodevēji un liek mums pazaudēt labo, ko mēs varētu iegūt, liekot mums baidīties mēģināt.

    — Šekspīrs

    Mēs esam tādēļ, ka Dievs ir.

    — Emānuels Svēdenborgs

    Cilvēka dzīves mērķis un nolūks ir vienojoša zināšana par Dievu.

    — Oldoss Hakslijs

    Jaunais cilvēks būs mistiķis – vai viņa nebūs vispār.

    — Karls Rāners

    Mieru tu iegūsi vienīgi tad, ja pats to sniegsi!

    — Marija fon Ēbnere Ešenbaha

    Katra diena ir laba diena.

    — Budistu sakāmvārds

    Nedzen upi, ļauj tai plūst.

    — Āzijas gudrība

    Tajā acumirklī, kurā tu sapratīsi, kas patiesībā esi, visi šīs pasaules noslēpumi tev būs kā atvērta grāmata.

    — Bhagavadgīta

    Naids nekad nenovērsīs naidu- vienīgi mīlestība var pārvarēt naidu.Tas ir mūžīgs likums.

    — Buda

    Esi mīlošs, esi laipns, ej labestības ceļu.

    — Buda

    Neizglītotie savās likstās parasti vaino citus; iesācēji – paši sevi; pilnīgi izglītotie nevaino nedz kādu citu, nedz arī paši sevi.

    — Epiktēts

    Nav grūti mīlēt labu cilvēku. Grūti mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir.

    — Juris Rubenis

    Viss, kas tev dzīvē ir vajadzīgs, ir tevī. Tu ieklausies savā iekšējā balsī, lai nevajadzētu iztaujāt nevienu citu.

    — Jozefs Kiršners

    Dvēsele vienmēr redz, ar ko slimo miesa. Ķermenis ir dvēseles templis, par ko jārūpējas.

    — Hipokrāts

    Stāvot pie jūras un tikai tajā lūkojoties vien, to pārpeldēt nevar.

    — Rabindranats Tagore

    Labāk ir pieņemt nepareizus lēmumus nekā neizlemt neko, jo no savas rīcības kļūdām tu vari mācīties.

    — Jozefs Kiršners

    Visi šķēršļi un grūtības ir pakāpieni, pa kuriem mēs kāpjam augšā.

    — Fridrihs Nīče

    Iziet cauri pasaulei, nedarot sevi pilnīgāku, ir tas pats, kas iznākt no pirts netīram.

    — Ališers Navoji

    Cilvēks kļūst vesels, neslēpjot savas slimības, nevis izliekoties vesels.

    — Juris Rubenis

    Reizi dzīvē laime klaudzina pie ikviena cilvēka durvīm, taču bieži vien šajā laikā cilvēks sēž tuvējā krodziņā un nedzird tās klauvējienu.

    — Marks Tvens

    Prāts pieder pats sev, un tas spēj pārvērst elli par Debesīm, bet Debesis par elli.

    — Džons Miltons

    Dzīves māksla ir prasme gaidīt. Ar varu atplēsts pumpurs nekad īsti neuzplauks.

    — Zenta Mauriņa

    Lai kāds būtu jūsu darbs, veiciet to kā ziedojumu Dievam.

    — Satja Sai Baba

    Prāts ir vienīgais laimes vai nelaimes, verdzības vai brīvības cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Kad jūs uz kādu norādāt ar pirkstu, tad atcerieties, ka trīs pirksti ir vērsti pret jums pašiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja jūs citos atrodat trūkumus, tad ar trīskārt saasinātu uzmanību vērsieties pret saviem trūkumiem.

    — Satja Sai Baba

    Patiess garīgums ir prasme atrast savas kļūdas un tās izlabot.

    — Satja Sai Baba

    Gudrība un citas cēlas īpašības rodas tikai sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Mēs varam sasniegt atbrīvošanu, izpildot savus pasaulīgos pienākumus, bet tikai tad, ja mūsu prāts vienmēr paliks iegremdēts Dievišķajā.

    — Satja Sai Baba

    Laime nav mērķis, bet pienākuma pildīšanas dabīgas sekas.

    — Pauls Dāle

    Cilvēka laime – viņa griba.

    — Gēte

    Laime padara priecīgu, nelaime – gudru.

    — Latviešu sakāmvārds

    Pasaules dvēseli baro cilvēku laime. Un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. Īstenot savu Likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums.

    — Paulu Koelju

    Laimi nes mīlestība, nevis patiesība.

    — Juris Rubenis, Māris Subačs

    Tici un dari, sevi un pasauli. Dari laimi, un būs laime.

    — Rainis

    Augstākā gudrība un laime ir dievišķas kārtības izprašana un piemērošanās tai.

    — Edvarts Virza

    Cilvēks, kas domā tikai par sevi un meklē visur izdevīgumu, nevar būt laimīgs. Gribi dzīvot sev – dzīvo citiem!

    — Seneka

    Nemeklējiet laimi pasaulē, laime ir jūsos pašos, esiet uzticīgi sev.

    — Ērihs Marija Remarks

    Vēlēšanās kalpot vispārības labā jāpadara par dvēseles nepieciešamību, par priekšnoteikumu personiskajai laimei.

    — Antons Čehovs

    Laime ir ar tikumību apvienota labklājība.

    — Aristotelis

    Cilvēks vairo savu laimi par tik, par cik viņš dara laimīgus citus.

    — Bentams

    Labākais veids, kā atbrīvoties no ienaidnieka, ir apzināties, ka viņš nav tavs ienaidnieks.

    — Buda

    Dari to, kas nes svētību, nevis savā labā, bet tādēļ, lai visas Visuma būtnes darītu laimīgas.

    — Buda

    Bailes dzīvot un bailes mirt aizver laimei vārtus.

    — Drukpa Rinpoče

    Lietas rodas un atkal izzūd. Laimīgs ir tas, kas to vienkārši mierīgi vēro.

    — Buda

    Ja vēlies zināt savu nākotni, tad aplūko sevi tagadnē, jo tā ir cēlonis tavai nākotnei.

    — Buda

    Ceļš uz prieku ved caur laipnības izrādīšanu, spēcinot sirdi ar līdzcietību.

    — Buda

    Vislaimīgākais cilvēks ir tas, kas dāvā laimi vislielākajam cilvēku daudzumam.

    — Didro

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu sakāmvārds

    Nedzenies pēc laimes: tā vienmēr atrodas tevī pašā.

    — Pitagors

    Kurš ir laimīgs? – Tas, kura miesa ir vesela, gars mierīgs un izkopj savas dotības.

    — Taless

    Dzīve – tas ir ceļš mājup.

    — Melvils

    Lielā māksla dzīvot laimīgi slēpjas spējā dzīvot tagadnē.

    — Pitagors

    Dzīve gūst savu bagātību no pasaules, bet nozīmi no mīlestības.

    — Tagore

    Dzīvot vajag tā, lai nevajadzētu nāves baidīties un arī tās vēlēties.

    — Tolstojs

    Tur kur ir sirds, mīt arī laime.

    — Poļu sakāmvārds

    Īstu jēgu atminam, kad mūsu “es” kalpo mazajam “tu”, tuvcilvēkiem, un lielajam “Tu” – Dievam.

    — Zenta Mauriņa

    Laime ir ceļa redzējums. Laime ir perspektīva. Bet šim ceļam ir jēga tikai tad, ja tas ved uz kopību ar cilvēkiem, un domu un jūtu bagātību.

    — Saulcerīte Viese

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu gudrība

    Runā, ka pilnīgai laimei cilvēkam ir nepieciešamas tikai dažas lietas: kāds, kuru mīlēt, darbs, ko darīt, un kaut kas, uz ko cerēt.

    — Toms Bodets

    Skaistums nav ķermenī, to rada raksturs un šķīstība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēku bez rakstura nevar nosaukt par cilvēku. Viņš ir tikai dzīvnieks.

    — Satja Sai Baba

    Raksturs ir cilvēka patiesā rota, tā pazaudēšana ir visu viņa ciešanu un bēdu cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tāds, kuram ir stiprs raksturs.

    — Satja Sai Baba

    Īsts humānisms pastāv vienīgi domu, vārdu un rīcības saskaņā.

    — Satja Sai Baba

    Tas, kurš saglabā harmoniju savās domās, vārdos un darbos, ir Patiess Cilvēks.

    — Satja Sai Baba

    To, kurš ir izpratis Dieva vienoto dabu (bez duālisma), var uzskatīt par Patiesu Cilvēcisko būtni.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tas, kurš apzinās cilvēcei piemītošo Dievišķumu.

    — Satja Sai Baba

    Lai kādu ļaunumu tu otram nodarītu, tu to nodari vispirms sev.

    — Ričards Bahs

    Piepildi dzīvi ar to, ko vienmēr esi sapņojis darīt, un tev vairs neatliks laika justies slikti.

    — Ričards Bahs

    Izvairies no problēmām, un tu nekad tās nepārvarēsi.

    — Ričards Bahs

    Vēlies nākotni bez grūtībām? Kāpēc gan tu parādījies šajā laikā un telpā, ja nevēlies saskarties ar grūtībām?

    — Ričards Bahs

    Tava misija ir soļot pa gaismas taku, lai cik melna nakts valdītu visapkārt.

    — Ričards Bahs

    Tavas iedzimtās īpašības ir atkarīgas no jūtām, kādas tu turi savā sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Nekad nerunā nepatiesi vai ar mērķi kādu sāpināt.

    — Satja Sai Baba

    Mūsu raksturs atspoguļojas mūsu vārdos, uzvedībā un ikdienas darbos.

    — Satja Sai Baba

    Lai atbrīvotos no ego, ir jākontrolē savas pasaulīgās domas un jūtas.

    — Satja Sai Baba

    Dariet citiem to, ko vēlaties, lai citi darītu jums.

    — Satja Sai Baba

    Līdzjūtība ir patiesa dievlūdzēja raksturīgākā īpašība.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā īpašība, kas tiek gaidīta no dievbijīgā, ir iecietība.

    — Satja Sai Baba

    Lepnība un iedomība ir vispeļamākās īpašības.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēkam ir dota Dievišķā gudrība, lai viņš ieraudzītu savu patieso būtību.

    — Satja Sai Baba

    Galva ir slikto domu avots, sirds – cēlo domu avots.

    — Satja Sai Baba

    Nepietiek paziņot, ka jūs esat šķīsti. Tā būs taisnība, ja citi to teiks.

    — Satja Sai Baba

    Domu, vārdu un rīcības vienotība ir Patiesa Cilvēcība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēks var iekarot visu pasauli, kad viņa domas ir šķīstas.

    — Satja Sai Baba

    Tu neiemantosi cieņu, ja tavas domas būs pretrunā ar taviem vārdiem.

    — Satja Sai Baba

    Nekad savu domu nepārvērt rīcībā steigā.

    — Satja Sai Baba

    Sirdij ir jābūt tik mīkstai kā sviests. Prātam ir jābūt tik vēsam kā mēnesgaisma, un runai ir jābūt tik saldai kā medus.

    — Satja Sai Baba

    Prāta līdzsvars ir Patiesas Cilvēciskās būtnes galvenā pazīme.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēka svētums dara viņu labu.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā darbība, kurā cilvēkam jāiesaistās, ir kalpošana citiem cilvēkiem.

    — Satja Sai Baba

Līgas Zītaras raksts par Tatjanu Mikušinu “EZOTERISKAJĀ GADAGRĀMATĀ 2017” 10.11.2016

ezoteriska gadagramata 2017 vaks

Līga Zītara

 

Pirmoreiz Lielās Baltās Brālības sūtni Tatjanu Mikušinu klātienē redzēju 2015. gada vasarā, kad biju ielūgta uz Rīgā notiekošo starptautiskās sabiedriskās kustības „Par tikumību” II kongresu. Toreiz Tatjana Mikušina uzrunāja klātesošos, iepazīstinot ar savu izpratni par Dievu un tikumību. Viņa stāvēja uz skatuves, gaismas loka ieskauta, spēcīga un reizē tik trausla, tuva un reizē tik tāla no mums, tumšajā zālē sēdošajiem. Šķita, cilvēki aizturējuši elpu, lai ne troksnītis netraucētu šim svētsvinīgajam brīdim. Katrs viņas vārds, katra doma tika tverta kā svaigs, veldzējošs ūdens malks.

2016.gada pavasarī kā lielu pagodinājumu uztvēru aicinājumu intervēt Tatjanu Mikušinu saistībā ar apgāda Sol Vita izdotajām grāmatām „Senās Mācības būtība” un „Par veselību, laimi, darbu un naudu”. Likumsakarīgi radās vēlēšanās šo personību izprast dziļāk, apjaust, kas viņu mudinājis savu dzīvi veltīt vēstījumu saņemšanai no Gaismas Skolotājiem un to tālākai izplatīšanai. Informāciju vācu pa kripatiņai vien – iedziļinoties cilvēku atsauksmēs, izpētot viņas grāmatu priekšvārdos atrodamo, tiekoties ar izdevniecības vadītāju Veroniku Lāci, kura jau gadiem ilgi sadarbojas ar Tatjanu Mikušinu, vēl un vēlreiz atgriežoties pie intervijā uzzinātā. Tāpat paldies jāsaka krievu rakstniecei Jeļenai Iļjinai, kura laipni atvēlēja izmantot viņas savāktos biogrāfiskos faktus par Tatjanas Mikušinas dzīvi, kas uzzināti no pašas Sūtnes.

Iepazīstiet arī jūs, lasītāji, šo izcilo personību.

 

Dāvināt spārnus dvēselēm[1]

 

Līga Zītara

     

Kad sastopies ar lielu personību, rodas bijība un cieņa. Arī nedrošība, vai izdosies atrast īstos vārdus, vai tava izpratne rezonēs vienā frekvencē ar aprakstāmās personas būtību. Tas ir kā lūkoties uz apsnigušu kalna virsotni – tā ir tāla un vilinoša, bet grūti sasniedzama. Spodrais vizmojums aicina un vienlaikus brīdina, ka no tālienes viss izskatās citādāk. Jākāpj augšā, jāiet tuvāk, jāskatās dziļāk. Es pakāpos tikai nedaudz – līdz pirmajai nogāzei, kas vēl ir zaļa un ziedoša. Līdz augstajam baltumam vēl tāls ceļš ejams. Tas – citreiz veicams. Šoreiz – daži uzplaiksnījumi no Gaismas kalna kāpējas Tatjanas Mikušinas sarežģītā dzīves gājuma.

 

Ceļa sākums

Viss sākās 15 gadu vecumā, kad Tatjana nokļuva slimnīcā, kur vairākas dienas atradās uz dzīvības un nāves robežas. Skolas gados Tatjana nodarbojās ar basketbolu, piedalījās vissavienības sacensībās. Vienā no tām  guva nopietnu labā elkoņa traumu. Ārstu kļūdu sērija noveda pie asins saindēšanās. Nedēļu mediķi cīnījās par viņas dzīvību. Tatjana izdzīvoja! Tieši pēc slimošanas sākās viņas pārtapšana: viņa atskārta, ka cilvēka dzīvi vada Dievs.

Dieva meklējumos Tatjana sāka lasīt grāmatas, dažkārt lasīšana ieilga līdz pat diviem naktī. Meitene pierakstījās bibliotēkā un sāka cītīgi studēt un konspektēt „grāmatas par Dievu”, ieviesa dienasgrāmatu, kurā pierakstīja savas pārdomas par dzīvi. Agrāk Tatjana kautrējās uzstāties vienaudžu priekšā, pat klasē atbildot mācību vielu, bet tagad viņa trenējās runāt spoguļa priekšā. Vēlāk tas viss noderēja, īstenojot Sūtnes augsto misiju.

Pēc vidusskolas beigšanas sekoja pieci studiju gadi Omskas politehniskajā institūtā, apgūstot specialitāti „radioelektroniskās aparatūras konstruēšana un ražošana”. Tatjana absolvēja institūtu ar izcilību. Un tomēr visu studiju laiku viņu nepameta doma, ka tas nav gluži tas, kas viņai nepieciešams.

Pēc augstskolas beigšanas Tatjana 13 gadu nostrādāja kā inženiere konstruktore slēgtā rūpnīcā. “Tas bija darbs līdz spēku izsīkumam,” atceras Tatjana un smaidot piebilst: “Manuprāt, Valdoņi mani trenēja. Ja šādu slodzi varēju izturēt 13 gadu garumā, tad noteikti varu kļūt par Sūtni.”

Sākās perestroika un līdz ar to arī ražošanas konversija. Pārstāja maksāt algu, un Tatjanai vajadzēja meklēt citu darbu. Nākamos desmit gadus viņa strādāja par galveno grāmatvedi dažādās organizācijās. 90. gadu sākumā iesaistījās sabiedriski politiskās aktivitātēs: bija sociāli ekoloģiskās apvienības „Zaļā pilsēta” līdzpriekšsēdētāja, organizēja vēlēšanas, pati balotējās dzimtās Omskas pilsētas un apgabala deputātu padomēs.

Šī darbība tomēr netuvināja Tatjanu Dieva izpratnei, taču viņas garīgie meklējumi turpinājās.

 

Tuvošanās misijai

  1. gada beigās Tatjana atrada Gaismas Valdoņu Mācību, kas tika cilvēcei nodota ar organizācijas Summit Lighthouse dibinātāju amerikāņu Marka un Elizabetes Profitu starpniecību. Aptuveni trīs gadus Tatjana apmeklēja pasākumus, kurus rīkoja krievu organizācija, kas sekoja šai Mācībai.
  2. gadā Tatjanas dzīvē parādījās cilvēks, kurš palīdzēja apgūt meditācijas praksi. Šī prasme ļāva viņai sazināties ar savu Augstāko ES, bet pēc tam – arī saklausīt Skolotājus. Sākumā Tatjana uzdeva viņiem jautājumus un saņēma īsas atbildes, mācījās dzirdēt domas, kuras viņai sūtīja Valdoņi. Bija vajadzīgi aptuveni trīs gadi, lai šo prasmi pilnveidotu.

Sākot ar 2002. gada novembri, paklausot Valdoņu ierosinājumam, Tatjana izveidoja interneta informācijas lapu Sirius (http://sirius-ru.net), kurā dalījās pieredzē, sniedza aktuālu informāciju par garīgām tēmām un deva iespēju izteikties saviem lasītājiem.

 

Atklāsme Altajā

Vēl 20. gs. 90. gados Tatjana cītīgi lasīja Helēnas Blavatskas grāmatu „Slepenā doktrīna”, taču izlasītā būtību ne vienmēr saprata.

  1. gadā Tatjana devās atpūsties uz Altaju, uz tūrisma bāzi netālu no Čemalas ciemata. Valdoņi ieteica paņemt līdzi Blavatskas grāmatas otro daļu.

Kādā rītā viņa izgāja no tūrisma bāzes ar domu atrast nomaļāku, klusāku vietu lasīšanai. Viņa iekārtojās Katuņas upes krastā un iegrima lasīšanā.  Pazuda laika izjūta. Tatjana pāršķīra lappusi pēc lappuses un attapās, ka visu izlasīto saprot. Viņā strāvoja atklāsmes prieks.

Jau vēlāk, pēc atgriešanās Omskā, Tatjana turpināja lasīt „Slepeno doktrīnu” un bija izbrīnīta, ka atkal nespēj saprast izlasītā jēgu. Tad viņa devās uz parku Irtišas pretējā krastā, kur izrakstīja grāmatas zīmīgākos citātus. Tur, klusumā, viss bija skaidrs, bet, atgriežoties mājās, izpratne pazuda. Visbeidzot Tatjana saprata, ka „Slepeno doktrīnu” var izprast vienīgi tad, ja atrodas noteiktā enerģētiskā līmenī, ja sasniegtas noteiktas vibrācijas, un tas iespējams vienīgi dabā. Un, protams, ar Valdoņu palīdzību. Meditāciju laikā atnāca teksti, kas izskaidroja viņas izvēlētos citātus. Strādājot ar katru nākamo nodaļu, Tatjana savas atskārsmes tūlīt ievietoja tīmekļa lapā Sirius.

Visi šie materiāli, praktiski bez izmaiņām, veidoja pamatu viņas grāmatai „Labais un ļaunais. Lasot H. Blavatskas „Slepeno doktrīnu””, kura tapa 2004. gada septembrī un oktobrī. Grāmata kļuva par pamatakmeni, savdabīgu eksāmenu, caurlaidi uz Vēstījumu saņemšanu. Tās uzrakstīšanai bija radīti piemēroti apstākļi. Pēc atgriešanās no Altaja Tatjanu atlaida no darba, un viņai radās laiks darbam pie grāmatas. Valdoņi neatlaidīgi rosināja uzrakstīt grāmatu un piešķīra mērķim milzīgu enerģiju.

Tatjanas apziņu sagatavoja pakāpeniski. Aptuveni gadu pirms grāmatas rakstīšanas viņai tika pateikts, ka cilvēki nepareizi uztver Luciferu, kurš nemaz „neesot tik slikts”, taču Tatjana nenoticēja. Tikai gadu vēlāk Valdoņi atgriezās pie šī temata, rosinot Altaja tīrās dabas apstākļos studēt Tatjanai autoritatīvo avotu – „Slepenās doktrīnas” otro daļu. Tikai paaugstinājusi savu apziņu, Tatjana saprata Lucifera varoņdarbu un to, ka viņš ticis apmelots tieši tāpat kā Nikolajs Otrais un Grigorijs Rasputins.

Jūs taču piekritīsiet – uzrakstīt grāmatu par to, ka Lucifers, kuru visi lamā un saista ar tumsu, patiesībā ir labais tēls un cilvēces glābējs, ir varoņdarbs. Tatjana Mikušina, balstoties uz citātiem no H. Blavatskas grāmatas, spīdoši atklāja patiesību par Luciferu.

 

Pārbaudījumi

Tiklīdz Tatjana sāka dzirdēt Skolotājus, meditāciju laikā Valdoņi strādāja ar viņu Smalkajā plānā – ar viņas apziņu un zemapziņu, pakāpeniski atverot viņas čakras. Ārējais veidols saglabājās iepriekšējais, taču Augstāko Būtņu smalkā, filigrānā darba rezultātā viņas smalkie ķermeņi būtiski mainījās. Tas atspoguļojās Tatjanas pašsajūtā: bija sāpju un pilnīga spēku izsīkuma periodi. Saasinājās jutīgums pret troksni, skaļu mūziku, smaržām, cilvēku pūļa klātbūtni – tas viss radīja diskomfortu. Saskarsmes loks sašaurinājās līdz minimumam.

Pārbaudījumu kulminācija bija 2002. gada beigās. Tatjanai tas bija grūts dzīves posms, kad četru mēnešu laikā – no septembra līdz decembrim – viņai vajadzēja izturēt sevišķi smagus testus. Tatjanu atlaida no darba, viņu pameta draugi, kuri nespēja pieņemt viņas jaunās intereses. Dažkārt viņai pat trūka spēka, lai aizietu līdz virtuvei pagatavot ēdienu.

“Dzīvoju Omskā, miljonu pilsētā, bet jutos kā tuksnesī, kaut gan visapkārt bija cilvēki. Kad izgāju uz ielas, tur neviena nebija. Jutos pilnīgi izolēta. Pat māte, ar kuru parasti sazinājos vismaz reizi nedēļā, vairākus mēnešus pēkšņi vairs nezvanīja, it kā būtu mani aizmirsusi. Tikai vēlāk sapratu, ka tā ir sišana krustā, kas jāpiedzīvo ikvienam savā dzīvē,” stāsta Tatjana Mikušina.

Par spīti sliktajai pašsajūtai Tatjana katru dienu turpināja meditēt. Lūk, viņas atmiņas par šo posmu:

“Šo meditāciju gaitā Valdoņi centās panākt no manis sevišķi augstu psiholoģisku stāvokli. Manī vēl bija kaut kas tāds, kas man traucēja, ko vajadzēja pārveidot vai salauzt. Un vienreiz Kunga Maitreijas klātbūtnē es sasniedzu pilnīgu samierināšanos un padevību un sapratu: ja Dievs devis dzīvību, tad Viņš to var arī paņemt, apjautu, ka nāves nav. Tas ir kāds augstāks stāvoklis, ļoti smalka atskārsme. Trīs dienas pēc kārtas meditējot, es sasniedzu šo augstāko stāvokli. Un tad Valdoņi nolēma, ka pārbaude ir pabeigta, un acumirklī visas sāpes un ciešanas pārgāja.”

Gadu gaitā Tatjana saprata, ka tieši meditāciju laikā norisinās vērienīgs darbs un ka tas ir vislielākais un vērtīgākais, ko viņa savā dzīvē paveikusi.

Sākotnēji meditējot Tatjana uzdeva Valdoņiem daudz jautājumu, taču tagad to vairs nedara. Viņa uzskata, ka tas ir bezjēdzīgi. Meditācijas laikā notiek  dziļa informācijas apmaiņa, kas maina apziņu. Kā ūdens noskalo no ķermeņa netīrumus, tāpat meditējot tiek aizskaloti netīrumi no smalkajiem ķermeņiem, un apziņa paaugstinās. Jautāt Valdoņiem par sadzīviskām lietām – tas ir tas pats kā runāt par bezvērtīgiem stikliņiem, kad tev stāsta par dimantiem, rubīniem un safīriem.

 

Lielās Baltās Brālības Sūtne

Izturot visus pārbaudījumus, Tatjana ieguva tiesības izpildīt Valdoņu uzdevumu – pārstāvēt Viņu intereses fiziskajā plānā. Tatjana kļuva par starpnieku starp Augstāko pasauli un cilvēci, pieņemot cilvēku pasaulei sūtītos Vēstījumus. 2003. gadā Valdoņi piešķīra viņai Sūtnes statusu, bet gadu vēlāk – Lielās Baltās Brālības Sūtnes Mantiju.

Kā cilvēks var izpelnīties godu kļūt par starpnieku starp Augstāko pasauli un cilvēci? Kas ir Sūtņa Mantija? Skaidro pati Tatjana Mikušina:

“Tas nav nopelns, tas nav nekāds ordenis, kuru piešķir par kalpošanu. Valdoņi savos vēstījumos neskaidro jēdzienu „mantija”. Mēģināšu izstāstīt savu izpratni. Tas ir kaut kas līdzīgs akreditēšanās rakstam, kuru ikviens sūtnis, kas ierodas valstī, pasniedz prezidentam. Tieši tāpat arī Valdoņi piešķir savu akreditēšanas rakstu, taču nevis fiziskajā, bet Smalkajā plānā. Tā ir enerģētiska substance jeb instruments, kas palīdz saklausīt Valdoņus.

Var teikt, ka Mantija ir aizsarglīdzeklis. Piemēram, kad cilvēks strādā ar augstsprieguma strāvu, viņam ir īpaši gumijas cimdi un zābaki. Acīmredzot, arī strādājot ar Valdoņu augstajām enerģijām, vajadzīga ierīce, kas cilvēku no tām aizsargātu.

Vēl Mantiju varētu salīdzināt ar stingru apkakli. Ja cilvēks novirzās no vajadzīgā kursa, tad Valdoņi viņu pavelk atpakaļ.”

 

Vēstījumu pieņemšana

  1. gada 4. marts Tatjanas Mikušinas dzīvē kļuva par īpašu, jo šajā dienā viņa pieņēma pirmo Vēstījumu, kas bija veltīts nevis viņai personīgi, bet visai cilvēcei. Pēc tam Vēstījumi sekoja katru dienu četru mēnešu garumā līdz pat 30. jūnijam – tā pasaulē ienāca pirmā cikla 117 Vēstījumi.

“Tas bija sarežģīti, jo dzīvoju pilsētas centrā,” stāsta Tatjana. “Vēstījumu pieņemšana ir īpaši smalks darbs, kas prasa maksimālu koncentrēšanos. Jāsadzird nedzirdamais un jāierauga neredzamais. Pēc četriem Vēstījumu saņemšanas mēnešiem biju enerģētiski iztukšota. No rīta modos ar domu, ka būs jāpieņem Vēstījums, un vakarā ar to pašu domu laidos miegā. Neko citu darīt nespēju.

Lai saņemtu vēstījumu, vispirms iegāju meditatīvā stāvoklī, nodibināju saikni ar savu augstāko ES un jautāju, kurš Valdonis vēlas ar mani sazināties. Sākumā Viņi gribēja, lai Vēstījumus ierunāju audioierakstā, taču es to nespēju – tiklīdz izdzirdēju savu balsi, tā pazaudēju saikni. Tad metode mainījās. Es meditēju guļus, līdz izdzirdēju pavēli piecelties un ieslēgt datoru. Atvēru failu, pierakstīju vēstījumu un tūlīt pat vēl Valdoņa klātbūtnē sagatavoju audioierakstu.

Tieši meditatīvā stāvoklī notiek enerģiju apmaiņa. To var izskaidrot šādi. Manī ienāk impulss jeb saspiests fails, kurš manā apziņā pakāpeniski atritinās. Vārdi atveras tieši ar tādu ātrumu, kādā rakstu. Vispirms atnāk viens vārds, kas noteikti jāpieraksta, jo tikai pēc tam seko nākamie. Reiz ieradās Erceņģelis Mihaēls un sacīja: “Es un mani eņģeļi esam ieradušies, lai godinātu mūsu sūtni.” Domāju, ka tas nav jāpieraksta. Nekas tālāk nesekoja. Tiklīdz pirmo frāzi pierakstīju, sekoja nākamie teikumi. Interesanti, ka iepriekš nezinu, kurš Valdonis ieradīsies un par kādu tematu runās.

Pirms sāku saņemt vēstījumus, bija kāds stingrs noteikums: tajā pašā dienā Vēstījums bija jāievieto internetā.  Iespējams, šāda prasība bija saistīta ar to, ka ne visi iepriekšējo sūtņu Vēstījumi bija publicēti. Valdoņi tērē ļoti daudz enerģijas, lai sagatavotu sūtni Vēstījumu saņemšanai, tāpēc ir būtiski, lai viss saņemtais materiāls tiktu publiskots. Pirms saņēmu Vēstījumus, man lika izveidot interneta lapu ar nosaukumu Sirius.

Kad pirmais Vēstījumu cikls bija saņemts un publicēts internetā, atpūsties neiznāca, jo mani sāka aicināt uz tikšanām. Devos uz Novosibirsku, Pēterburgu, Maskavu, Altaju, tad – uz Bulgāriju. Visu laiku braukāju. Gadījās, ka atgriezos mājās uz divām, trim nedēļām un atkal ceļā.

No sava Skolotāja uzzināju, ka turpmāk pieņemt Vēstījumus Omskā vairs nedrīkstu. Jāmeklē vieta dabā. Meklējumos iesaistījās interneta lapas lasītāji. Vispirms atrada mājiņu Altajā. Devos turp 2005. gada beigās. Dzīvoju būdiņā, kur nebija ne ūdens, ne elektrības, tualete – ārā. Kurināju krāsniņu. Man palīdzēja vietējais iedzīvotājs Arturs: skaldīja un pienesa malku, kurināja pirti,” atceras Sūtne.

Tas apliecina, ka pārbaudes testi turpinājās. Tatjana zināja, ka viņai ir jāiztur, tāpēc jebkuras grūtības uztvēra kā normālu ikdienas daļu.  Tā bija varonība, kuru viņa neapzinājās, un izturība, kas bija rūdījusies jau pusaudzes vecumā. Nekas nav par grūtu, ja atrasts īstais ceļš.

Nākamos trīs ciklus (trešo, ceturto un piekto) Tatjana pieņēma Piemaskavā, Bulgārijā un Vladimiras apgabalā.

Jau 2007. gada vasarā kārtējo vēstījumu ciklu Tatjana saņēma savā ašramā Omskas pievārtē. Šeit  no 2007. gada jūnija līdz 2012. gada janvārim viņa kopumā pieņēma 10 ciklus (sesto līdz piecpadsmito).

 

Apdraudējums

Neapšaubāmi, vietu, kur tiek pieņemti Vēstījumi, Valdoņi piepilda ar spēcīgu Gaismas enerģiju, un ārpasaule sāk pretoties, mēģinot atgūt iepriekšējo vibrāciju līmeni. Tas izpaužas caur cilvēkiem, kuri nepieņem jauno lietu kārtību, – sekoja trieciens pēc trieciena.

Netālu no Omskas Tatjana Mikušina bija uzcēlusi māju. Nedaudz vēlāk par cilvēku ziedojumiem apmēram 300 m attālu no viņas mājokļa tika uzbūvēts Mācību centrs. Tas atradās enerģētiski tīrā vietā – balto bērzu rezervātā.

Mācību centru būvēja brīvprātīgie, kuri uzradās ļoti ātri pēc sludinājuma internetā, kā arī celtniecībā spējīgi cilvēki. Celtniecības gaitu Tatjana pati pārraudzīja. Trīsstāvu ēku uzbūvēja rekordātrā tempā – pusgada laikā.

Taču drīzumā cilvēks, kurš savulaik bija šo zemi Tatjanai pārdevis, izteica vēlēšanos savu kādreizējo īpašumu atgūt. Tiesāšanās ilga gandrīz trīs gadus – dažādās instancēs, pat līdz Krievijas Augstākajai tiesai. Rezultātā Tatjana zaudēja aptuveni 60 hektāru, t.i., apmēram trešdaļu nopirktās zemes. Palika 100 hektāru. Vēl gads pagāja, lai atjaunotu dokumentus par īpašumtiesībām, tie dīvainā kārtā no tiesu iestādēm bija pazuduši.

Nākamajā dienā pēc dokumentu atjaunošanas – 2012. gada 19. aprīlī  – notika ugunsgrēks, kas līdzinājās slepkavības mēģinājumam.

Tajā dienā Tatjana atgriezās no Mācību centra savā mājā, kur viņu gaidīja palīdze un domubiedre Tatjana. Viss bija mierīgi – ne cilvēku, ne dūmu. Nekas neliecināja par gaidāmo traģēdiju. Pēc brīža Tatjana saklausīja šņācošu skaņu. Palūkojusies pa logu, viņa ieraudzīja, ka deg koka sēta 10–15 metru garumā. Liesmas bija pacēlušās vairāk nekā četru metru augstumā. Šāda stipruma uguns nevarēja rasties dažās minūtēs, jo žogs bija apstrādāts ar uguns aizsardzības šķidrumu. Vairs nebija šaubu, ka tā ir aizdedzināšana, jo uguns no visiem četriem gruntsgabala stūriem virzījās uz mājas pusi. No Mācību centra atskrējušie darbinieki kopā ar abām Tatjanām mēģināja dzēst uguni. Piecatā viņas centās glābt pirti. No sētas uguns pa zāli ātri nokļuva līdz priedēm un bērziem, kuri auga līdzās dzīvojamajai ēkai, un tagad jau bija pacēlusies 15 m augstumā. Uguns tuvojās no visām pusēm, un cilvēki mēģināja patverties mājas iekšpusē. Telpas pakāpeniski pildījās ar dūmiem. Uz jumta sprakšķēja un plīsa saidings, zem kura atradās putuplasta siltinātājs – sevišķi degošs materiāls.

Un tad Tatjana sauca palīgā Erceņģeli Mihaēiu: „Erceņģel Mihaēl, palīdzi man, palīdzi man, palīdzi man!” Pēc tam, kad viņa skaļi bija izkliegusi šo aicinājumu, iestājās klusums. Aiz logiem trakojošā uguns atkāpās. Degošajā priedē, kuras zari skāra mājas jumtu, uguns pēkšņi apdzisa divu metru augstumā.

Ugunsdzēsēji atbrauca pēc krietna laika (nez kāpēc 30 kilometriem bija vajadzīga vesela stunda), kad visi jau klusībā bija atvadījušies no dzīves, un nodzēsa atlikušās liesmas, turklāt ļoti brīnījās, ka cilvēki vēl ir dzīvi… Pēc nodzēšanas bija redzams, ka bijuši vairāki dedzināšanas apļi  (ap pašu māju, gar divus metrus augsto dēļu sētu un gar apkārt augošajām priedēm), taču pierādījumu nebija. Policija atbrauca, uzrakstīja protokolu, taču ugunsgrēka cēloņi tā arī netika noskaidroti.

Tā paša gada 19. jūlijā notika otrs ugunsgrēks, jau netālu no Mācību centra.

Pēc šiem notikumiem cilvēki no visām pasaules malām sāka sūtīt vēstules, vēršoties pie Krievijas prezidenta ar lūgumu veikt izmeklēšanu un aizsargāt Tatjanu Mikušinu. Zem  aicinājuma bija aptuveni trīsarpus tūkstoši parakstu. Lietai nepalīdzēja arī policijas apakšpulkveža ierašanās.

Un tad Valdoņi nolēma paši aizsargāt savu Sūtni – nākamos sešus ciklus viņa pieņēma ārpus Krievijas.

Kā jau parasti, Dievs darbojas ar cilvēku starpniecību. Uzzinot par notikušo, iniciatīvu pārņēma izdevniecības Sol Vita vadītāja Veronika Lāce. Lai palīdzētu Tatjanai attapties no  ugunsnelaimes, viņa nolēma uzaicināt Sūtni uz Latviju.

“Kad internetā parādījās informācija par šo negadījumu, es tūlīt zvanīju un piedāvāju Tatjanai braukt uz Latviju. Viņa šaubījās, vai tas iespējams, jo parasti vīza bija jāgaida aptuveni mēnesi,” atceras Veronika Lāce. “Solīju to nokārtot. Brīnumainā kārtā dabūju vīzu triju dienu laikā. Tāpat Latvijā tūdaļ tika piedāvāta  brīnišķīga vieta aiz Kuldīgas, kur meža vidū bija nesen uzbūvēta vēl neapdzīvota māja bez svešām enerģijām. Tas ir piemērs, kā strādā Augstākie spēki. Ja rīkojas pareizi, viss notiek bez liekas piepūles,” rezumē Veronikas kundze.

 

Tikai šim Ceļam ir nozīme

Pieņemot Gaismas būtņu – cilvēces Skolotāju – Vēstījumus, Tatjana Mikušina izplata Dievišķo gudrību, liekot pamatus filozofiski ētiskai Mācībai, kas balstās uz Augstāko Tikumisko likumu, Karmas likumu un Reinkarnācijas likumu. Pēdējais ir sevišķi nozīmīgs, jo stāsta par mūžīgo, nemirstīgo cilvēka daļu. Kad cilvēks saprot, ka viņš dzīvo ne tikai vienu, bet daudzus mūžus un ka visas viņa tagadējās domas, jūtas un darbi nosaka viņa tuvāko un tālāko nākotni, viņš sāk ar lielāku apzinīgumu un atbildību izturēties pret dzīvi un kontrolēt savu reakciju uz visiem notikumiem.

Laika posmā no 2005. līdz 2015. gadam Tatjana Mikušina pieņēma vairāk nekā 470 Gudrības Valdoņu Vēstījumu, kas publicēti grāmatu sērijā “Gudrības Vārds”, kuru latviešu valodā izdevis apgāds “Sol Vita”.

Vēstījumos paustā patiesība maina cilvēku apziņu un piešķir viņu dzīvei jaunu jēgu, nereti palīdzot pārvarēt bezcerību, atjaunojot dzīvesspēku un dzīvotgribu. Par to liecina simtiem sajūsminātu atsauksmju, kuras Tatjana Mikušina saņem pēc katras jaunas grāmatas iznākšanas.

 

“Lasu Tatjanas Mikušinas grāmatas jau otro gadu, un tās man palīdzēja nostiprināt katru manas dzīves aspektu. Esmu ieguvis prieku un mieru – sajūtas, kuras līdz šim neesmu pazinis. Pietiek izlasīt kaut dažas Vēstījumu vai rozārija rindas, lai uzlabotos noskaņojums un pasaules izjūta. Darbā es vairs nejūtos kā upuris un vairs negremdējos sevis žēlošanā. Esmu iemācījies sadarboties gan ar darba devēju, gan kolēģiem.

Esmu dziļi pateicīgs Sūtnei Tatjanai Mikušinai, kura padarījusi šo Mācību pieejamu visai pasaulei.”

Grants Vospers, Losandželosa, Kalifornija, ASV

 

“Grāmatas „Labais un ļaunais” autore ir izlasījusi H. Blavatskas „Slepeno Doktrīnu” citā rakursā. Liels paldies viņai par to, jo cilvēkiem, kuru prāts ir atvērts svaigam skatījumam uz pasauli, tas sniedz jaunu apziņas un domas paātrinājumu, kā rezultātā viņi nonāk līdz negaidītiem, paradoksāliem secinājumiem, kas iedvesmo un priecē dvēseli.”

Jeļena Iļjina, rakstniece, Krievija

 

“Biju nonākusi dziļā depresijā, kad draudzene man iedeva Tatjanas Mikušinas grāmatu “Gudrības Vārds”, kurā bija apkopoti Gaismas Skolotāju Vēstījumi.  Mēs kopīgi to lasījām, kā arī pēc tam lasījām rozārijus, kurus devusi Dievmāte Marija, ievērojām gavēni, skaitījām lūgšanas. Bijām pilnībā noslēgušās no sociuma divas nedēļas. Tā bija dziļa ieniršana dievišķo vibrāciju pasaulē.

Un, lūk, notika brīnums – pilnīga transformācija. Es sajutu spēku, enerģijas pieplūdumu, atgriezās vēlmes un radošums, atgriezās dzīvotgriba.  Jutos kā no jauna piedzimusi. Milzīgs paldies! Cieņa un bezgalīga apbrīna. Tā patiešām ir dievišķa Mācība, kas mūsdienu cilvēkam sniedz iespēju dzīvot šajā pasaulē un gūt prieku no saskarsmes, mīlestības un harmonijas. Dod iespēju apjaust, ka vienīgi ar Dievu viss ir iespējams. Tikai šim Ceļam ir nozīme!”

Pateicībā un Mīlestībā – Donna Luna, Venēcija, Itālija

 

“Tatjanas Mikušinas grāmatas dāvā spārnus mūsu dvēselēm, atgādina par mūsu dzīves augstāko mērķi. Tās ir kā dievišķs nektārs, pēc kura dvēsele ir tik ļoti noilgojusies. Pēc tā nobaudīšanas vairs negribas pieņemt to, ar ko mūs baro masu informācijas līdzekļi.”

No grāmatas „Viedums, kas maina dzīvi” priekšvārda

 

Dzīvoju gaismas lokā

Cilvēkiem, kuriem izveidojusies ilgstoša saskarsme ar Tatjanu Mikušinu, dzīve neatgriezeniski mainās. Uz labu, protams, kaut, iespējams, sākumā tā nešķiet. Mainās prioritātes, dzīves uztvere, apkārtējā vide, cilvēki.

Lūk, kādas izmaiņas ienākušas Veronikas Lāces ikdienā:

“Vispirms mainījies tas, ka ir lielāka atbildība pašai pret sevi, jādomā par katru izteikto vārdu, rīcību, jākontrolē savas jūtas, attieksme pret katru cilvēku un visu dzīvo. Mācību sāku iepazīt kā realitātes atklājumu sevī, kā savas dzīves dzīvu sastāvdaļu. Pret Tatjanu Mikušinu sākumā bija liela bijība, bet, iepazīstot tuvāk, radās dziļa jo dziļa, patiesa cieņa.

Jo tālāk, jo sarežģītāk un nopietnāk. Visi dzīves notikumi ir spēcīgāk izteikti, un mani iegrožo apstākļi, kuri uzrodas arvien no jauna. Līdz tam domāju, ka savu esmu paveikusi un tagad varu pievērsties mierīgai grāmatu izdošanai. Pēc iepazīšanās ar Sūtni sapratu, ka pats galvenais vēl priekšā. Kaut kad veidosies kopienas, kurās varēs dzimt gudri un apdāvināti bērni, nesaskaroties ar vardarbību un dzīves zaņķi, viņi pēc 25–50 gadiem pārveidos pasauli. Paredzu, kā visās pasaules malās radīsies gaiši domājošu cilvēku kopienas. Cilvēki vairāk lasīs patiesu literatūru un vairāk zinās par sevi kā Lielo Kosmisko Garīgo Būtni, mācēs atšķirt labo no ļaunā, mīlēs cits citu, rūpēsies par vispārējo labumu, viņu domas būs dabiskas, gaišas un vieglas. Un šis dzīvesveids kļūs noteicošais. Sākumā būs nepieciešama imunitāte pret ļaunumu. Un, ja es to  uzzināju, tad man ir daļa pie visa tā.

Savā dzīvē esmu satikusi daudzas izcilas personības, taču tādas sajūtas, kādas man ir Lielās Baltās Brālības Sūtnes klātbūtnē, nav piedzīvotas. Esmu pateicīga Dievam par šo iespēju. Viņas klātbūtnē nevari nedarīt labu, nevari būt negodīgs, nevari nevarēt, vienkārši piepildies ar grandiozu atbildību.

Būtiski, ka esmu apjautusi Visuma vadības principus. Izzināt tos nekad nav iespējams, jo, mainoties kosmiskiem termiņiem, viss mainās un šim procesam nav ne sākuma, ne gala tāpat kā cilvēka pārtapšanai. Līdz šim godāju visas reliģijas, cienīju ikvienu Dieva izpratnes meklējumu, godināju visus svētos, bet tikai tagad esmu būtiski sapratusi, kas ir Dievs. Dievs nav vecītis ar bārdu, kaut arī šis tēls eksistē daudzu izpratnē. Skolotāji novēl mums attīstīties un nonākt līdz Esamības izpratnei, ieiet Dievības stāvoklī. Lai to spētu, ir jātiek galā ar saviem dēmoniem: iekārēm, baudām, ego izpausmēm un citām negācijām, kas nomāc apziņu. Elle eksistē tieši šeit, uz Zemes, un ar to ikdienā – gribi vai negribi – jāsaskaras visos līmeņos. To saskati tikai tad, kad saproti, ka sabiedrības apziņa ir degradējusies.

Ļoti vērtīgi man bija Tatjanas Mikušinas semināri, kuros viņa skaidroja senās Mācības būtību un darbu ar sevi. Īsti to sapratu tikai tad, kad sāku iepazīt Dievu sevī, savā sirdī. Bez Mācības zināšanām, ko deva Skolotāji Tatjanai, to nav viegli saprast, jo daudzās grāmatās ir autoru nevajadzīgi mentāli pienesumi, sarežģījumi un ierobežojumi. Un nevienā skolā to nemāca, kaut Mācība pastāv, kopš pastāv cilvēks.

Esmu secinājusi, ka otru tik atbildīgu cilvēku kā Tatjana savā dzīvē neesmu satikusi. Ja viņa apsolīja, tad tā arī būs. Viņa cilvēkiem absolūti uzticas, nepazīstot aizdomas un šaubas. Vienlaikus viņa iekšēji jūt, ja kaut kas nav kārtībā. Tagad arī manī ir radusies lielāka cilvēku un visa notiekošā atšķirtspēja.

Vēl zīmīgi, ka mainās man apkārt esošo cilvēku loks – vairs nesatieku tos, kurus satiku agrāk. Mainās dzīves vide, un to ievēroju tikai ar laiku. Dzīvoju citas esības lokā”, ir pārliecināta Veronika Lāce.

*

Šāds gaismas loks ietver katru, kurš iedziļinājies vēstījumos un apjautis, kādas izmaiņas viņa dzīvē ienes šī filozofiski ētiskā Mācība, kuru esam saņēmuši ar Tatjanas Mikušinas palīdzību. Mēs visi vēl esam kalna pakājē, taču tiecamies uz saulē mirdzošo virsotni. Tur, kur Gaismas Skolotāju ieskauta stāv Baltās Brālības Sūtne, mājot sekotājiem: “Nāciet, kāpiens ir tā vērts!”

[1] raksts pārpublicēts no “Ezoteriskā gadagrāmata 2017” AS “Lauku Avīze”, 2016.

http://sirius-riga.lv/