Limfvadu saslimšanas cēloņi 24.08.2013

Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”.

Limfvadi medicīnas skatījumā

Limfvadi (latīņu val. vasa Lymphatica) ir cauruļveida orgāni, pa kuriem plūst limfa. Tie ir limfātiskās sistēmas daļa. Limfvadi sākas ar limfkapilāriem, kas atrodas audu spraugās un sastopami gandrīz visos orgānos (nav atrasti CNS, epitēlijā, skrimšļos, liesas pulpā un cīpslenē). Limfkapilāriem pakāpeniski savienojoties, rodas arvien lielāki limfvadi, līdz izveidojas krūšu limfvads un labās puses limfvads, kuri ieplūst iekšējās jūga vēnas un zematslēgkaula vēnas saplūšanas vietā. Limfvadi parasti iet paralēli asinsvadiem. Limfvadu diametrs ir daudz mazāks, un siena daudz plānāka nekā vēnām. Limfvados, tāpat kā vēnās, ir daudz vārstuļu, kas neļauj limfai plūst atpakaļ.

Limfvadi garīgajā skatījumā

Katrs limfvads ir dzīves kustības ceļš, izeja no kādas konkrētas situācijas gan garīgajā, gan materiālajā ziņā. Ja cilvēks meklē izeju no situācijas, tad to arī atrod, liekot tajā iesaistīties attiecīgajam limfvadam, kurš fiziski attīra ķermeni no konkrētās problēmas. Izeju atrod tas, kurs tic izejas esamībai.

Limfvadi atspoguļo dvēseliskās tīrības sasniegšanas veidus. Limfas plūsma tiek apgādāta ar ūdeni un tajā esošiem vitamīniem. Līdzīgi dzīves ugunij, tā dod dzīvei kustību. Kurš pastāvīgi rūpējas par savu dvēselisko tīrību, tam dzīves uguns nepārsniedz normālas ķermeņa temperatūras robežas. Ja bailes no dzīves sasniedz kritiskās robežas atzīmi, un izmisis cilvēks vairs nekaunas būt tāds, kāds viņš ir, tad knapi gruzdošā dzīves uguns izraujas no žņaugiem līdzīgi neapturamai elles ugunij un izsauc ugunsgrēku, kuru sauc par drudzi. Kas dzīvo tādēļ, lai viņu uzskatītu par labu, tas sevī apdzēš dzīves uguni.

Kad dzīves spēki sāk piekāpties gribasspēkam, rodas bezizejas izjūta, kas noslēdz limfvadus. Jo lielāku iespaidu cilvēks par sevi vēlas radīt, nomocījies ar bezizejas izjūtu, jo tīrāka ir viņa āda un gļotāda, bet netīrāka viņa Dvēsele un aizsērējuši audi organismā. Cilvēks, kurš cieš no bezizejas, dzīvo it kā labirintā: lai ko pasāktu, vienalga nonāk strupceļā.

Limfvadi ir atvērti tam, kuram nav bezizejas stresa, un pat ja limfā veidojas aizsērējumi, tie tiek izvadīti ārā. Cilvēka dzīve sastāv no kļūdu pieļaušanas un to labošanas. Cilvēks, kurš nespēj pats sev piedot, domā, ka arī citi viņam nespēs piedot, un tā cilvēkam rodas bezizejas situācija. Ja bezizejas situāciju neatbrīvo, limfātiskā sistēma radīs labirintu, no kura izejas nebūs.  

Limfvadu noslēgšanos sauc par limfangīti. Kā cilvēks meklē izeju no savām problēmām, tā reaģē limfa. Ja slimniekam līdzās atrastos kāds, kurš pārliecinātu, ka bezizejas situāciju nav, problēmas atrisinātos. Jo lēnāk kustas limfa, jo vairāk cilvēkam nepieciešams siltums, jo siltums paātrina asins plūsmu.

Limfvadu vēzis veidojas, ja, piemēram, jauns vīrietis sāk sevi zākāt par bezpalīdzību un tādējādi sieviešu dzimuma dusmām uz vīriešu nevarību, kas viņā jau ir no mātes, pievieno savas dusmas par paša bezpalīdzību, jo nav paveicis to, kas no viņa gaidīts. Jauna vīrieša sevis nicinājums paša nevarības dēļ iedarbojas tieši tāpat.

Limfvadu tuberkuloze rodas no žēlabām par vīriešu nederīgumu.

Vingrinājums „Prusaks” limfas cirkulācijas un kapilāru asinsapgādes atjaunošanai:

To izpildot, jānoguļas uz grīdas vai cietas virsmas, taisnā leņķī jāpaceļ uz augšu rokas un kājas un divas minūtes lēnām tās jāvibrē. Ja tas neizdodas vienlaikus, var pēc kārtas. Šis vingrinājums ir efektīvs jebkuras ekstremitāšu asinsvadu un limfvadu slimības gadījumā.

Autore: Elvita Rudzāte