Lindas pieredzes stāsts kā palīdzēja savai mātei 22.09.2021
Diemžēl, manā ģimenē bija 20 gadus alkoholiķis – mamma. Kā jau standarts, slēptie alkoholiķi ir vissmagākie gadījumi, jo viņi ierodas darbā, māk sevi noturēt un “problēmas nav”. Tikai tas, kas notiek mājās, elle visiem. Biju no tiem bērniem, kuriem bija Ameriku kalniņu variants: pieņemšana, pretošanās, nosodījums, ignorēšana utt. Kad uzsāku savu patstāvīgo dzīvi, biju no tiem jauniešiem, kas gāja ļoti bieži uz bāriem, ballējos utt. Bet pienāca viens lūzuma punkts sevī, ka jutos “netīra”. Sapratu, ka es vēlos kādam palīdzēt un tīrīt sevi. Izteicu šo
vēlēšanos skaļi un pēc divām dienām bija piedāvājums uz Austriju, strādāt par “eņģeli” (tā vietējie to sauc). Palīdzēju
smagi saslimušajiem iet, ēst, mazgāties un visu pārējo, ko jauns cilvēks parasti atsakās darīt. Atbraucu atpakaļ uz Latviju, un liekot roku uz sirds, strādāju ar sevi. Biju uz visvisādiem semināriem un lekcijām. Pagāja pāris gadi un aprecējos ar super foršu, ļoti ticīgu vīrieti.
Man kontakts ar mammu nebija. Jo tiklīdz kā mēs sazvanījāmies, bija strīdi. Kad gāju sakopt viņas dzīvokli, lai dzīvotu tīrākā vidē, vienmēr viņa to pārprata. Visu, ko es darīju, viss bija slikti viņai, līdz es reāli atmetu ar roku un likos mierā. Kad aprecējos, ar vīru norunājām, ka pirmo gadu mēs izbaudīsim kā būt vīram un sievai sabiedrībā utt. Tikai pēc gada mēs nolēmām, ka vēlamies bērniņu. Darījām visu, kas ietekmētu to procesu veiksmīgi, sākot no uztura, beidzot sportiskam dzīvesveidam. Kad uzzināju, ka esmu beidzot stāvoklī, paziņoju to arī mammai. Viņa bija tik pārsteigta un mazliet pat nosodoša. Kad bērniņš piedzima, aizbraucām ciemos, noliku zīdaini viņai blakām uz gultas un saku, tu vari viņai pieskarties! Viņa sāka raudāt, skatījās uz bebi un raudāja.
Nepagāja ne pāris mēneši, līdz viņa nonāca slimnīcā dēļ palielinātas aknas, abu kāju nejūtīgums utt. Ārsti pateica, ka viņai ir 50/50, pat ārsti nezināja, vai viņa izdzīvos. Rakstot šo stāstu, man asaras acīs, atceroties šo dzīves posmu. Kad man paziņoja, ka viņa ir slimnīcā, es biju dusmīga uz viņu tik ļoti, ka ņēmu telefonu un zvanīju un rāju viņu. Teicu- kā mazmeitiņa iepazīs savu vecomammu, ja viņa vairs nebūs starp mums? Es biju atmetusi visas cerības. Un
tad kādā jaukā dienā man pasaka, ka viņa ir iznākusi no slimnīcas un vēlas ar mazmeitu sazvanīties. Viņa iemācījās, kas ir whatsapp, kā to lietot, lai varētu veikt video zvanus ar savu mazmeitu.
Es zinu, ka mans bērniņš ir ienācis šajā pasaulē ar lielu uzdevumu, bērniņam pat nebija 2 gadiņi, kad jau kādu ir
izglābusi, pati to pat nezinādama! Tagad viņas ir nešķiramas. Abām joki un saprašana un ir uz viena viļņa. Viena otru tik ļoti labi saprot, ka es vienmēr smaidu.