Mācība par bailēm noticēt 04.12.2014

Par bailēm noticēt man lika aizdomāties kāds notikums, kuram bija vairāki liecinieki 2014.gada 22.novembrī. Pirms šīs dienas man piezvanīja mana Skolotāja Avatāra Šri Satja Sai Babas Latvijas centra vadītāja un teica, ka vēloties viesiem no Lietuvas Sai Babas centra parādīt Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parku Siguldā, kā arī pēc tam padziedāt badžanas par godu Sai Babas dzimšanas dienai 23.novembrī. Vienojāmies, ka uz šo pasākumu uzaicināšu Piedošanas mācības sekotājus, kuri manā vadībā mācās reizi nedēļā Siguldā, lai arī viņi izjustu badžanu dievišķo enerģiju. Tikšanās laikā es vēroju Piedošanas mācības sekotājus un redzēju, ka viņi bija pārsteigti. Sākumā es nevarēju saprast, kas viņus pārsteidza, bet tad es sapratu, ka tās bija bailes noticēt visam tam, ko viņi redzēja un dzirdēja. Savukārt mani pārsteidza tas, ka viņi bija pārsteigti, jo Piedošanas mācības nodarbībās daudz biju stāstījusi par savu Skolotāju un Viņa sniegto mācību. Taču pirmo reizi viņi sastapās ar īsteniem Sai Babas sekotājiem un redzēja patiesu pielūgsmi un ticību savam Skolotājam.

Divas dienas pēc pasākuma notika kārtējā Piedošanas mācības sekotāju nodarbība, kuru gaidīju ar nepacietību, lai pārrunātu redzēto Sai Babas dzimšanas dienas svinību pasākuma laikā Siguldā. Kā parasti sākām sarunu par to, kā kuram ir gājis nedēļas laikā, kādi pārbaudījumi un prieka situācijas piemeklējušas. Viena no dalībniecēm sāka stāstīt notikumu, kas viņu piemeklēja Sai Babas dzimšanas dienā, t.i., otrā dienā pēc pasākuma Siguldā. Viņa savā izveidotajā svētvietā (brīvā dabā pie strauta), kur ikdienas veic garīgās prakses darbu, ieraudzīja uz zāles stiebriņiem vibuti (Sai Babas materializētie dziednieciskie pelni). Viņa nespēja noticēt savām acīm, tomēr tā bija patiesība. Viņas sirds dauzījās no pārsteiguma un viņa nespēja atrast nekur mieru par piedzīvoto. Manī šī ziņa neizraisīja nekādu pārsteigumu, jo arī es piedzīvoju līdzīgu pārsteigumu laikā, kad Sai Baba mani aicināja kļūt pat Viņa skolnieci, jo es Sai Babas pelnus atradu savā somā, nodalījumā, kuru atvēru ļoti retos gadījumos. Pārējie nodarbības dalībnieki atkal bija izbrīnīti un nespēja saprast kā tas ir iespējams? Tas man lika aizdomāties par ticības jautājumu.

Mūsdienās neticība ir ņēmusi virsroku pār ticību. Kāpēc? Vai tas tiešām ir saistīts tikai ar to, ka esam dzimuši Latvijā, kur Padomju Latvijas laikos tika skolā mācīts par Dieva neesamību. Atzīšos, ka tanī laikā arī es ticēju, ka Dieva nav. Tātad manī bija ticība, tikai nepareizā virzienā. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka TICĪBA ir katra cilvēka sirdī. Vai ir iespējams dzīvot pilnīgā neticībā? Es domāju, ka tas nav iespējams, jo kaut kam tomēr cilvēks tic, kaut vai tam, ka viņš ir cilvēks. Jokojoties es parasti saku, ka neticīgie ir pievienojušies ļoti spēcīgai ticībai “NETICĒT NEKAM”.

Man daudzi ir jautājuši, kā var attīstīt ticību? Jāsāk izzināt dzīve, dzīvē notiekošie procesi un notikumi, jāizzina pašam sevi. Pirmais solis, lai mēs sāktu iet garīgās attīstības ceļu, ir mūsu Ticība. Ja cilvēks netic Smalkā plāna, Dieva un Augstāko spēku esamībai, tad viņš nevar attīstīt sevī šo īpašību, bet tas nenozīmē, ka viņā nav šīs īpašības, viņš vienkārši to neattīsta tālāk līdz brīdim, kad viņa dzīvē notiek kaut kas, kas viņam liek aizdomāties par Dieva esamību. Jūs nevarat sajust to, par ko jūs skaidri zināt, ka tas neeksistē.

Bez Ticības jums netiks sniegta palīdzība no augšienes, bez Ticības jūs nevarēsiet spert nevienu soli garīgās attīstības ceļā pie Dieva. Bet jūsu Ticības izpausme fiziskajā plānā būs jūsu Mīlestība, jo bez Mīlestības nav iespējams spert nevienu soli pareizajā virzienā. Vispirms jūs ticat un pēc tam sākat izjust visaptverošas Mīlestības jūtas, un šī Mīlestība pārņem vadību jūsu dzīvē un ved cauri visiem dzīves testiem un pārbaudījumiem, kas izpaužas caur negatīvo.

Jūsu iekšējās saites sasniegšanai ar Augstākajiem spēkiem Smalkajā plānā un jūsu pašu Augstāko “Es”, jums nepieciešama bezierunu un absolūta Ticība. Īstai Ticībai nav nekā kopēja ar rituāliem un ceremonijām. Īsta Ticība ir jūsu sirdīs, jo Dievs mīt jūsu sirdīs. Tiem cilvēkiem, kas ir iepazinuši īsto Dievu, kas mīt sirdī, ir vienalga, kurā svētnīcā ieiet, lai lūgtos. Nav svarīgi: vai jūs ieejat budistu pagodā, kristiešu baznīcā, sinagogā, mošejā vai lūgšanu namā. Ja jūs esat tur pie Dieva, jūs viņu atradīsiet visur. Bet, ja jūs ejat ar tukšu sirdi, tad jūs neatradīsiet Dievu nekur.

Ir atšķirība starp aklu ticību un atrašanos apziņas līmenī, kurā jūs esat spējīgi izjust īstu Ticību. Nevis tādu ticību, kas jums uzspiesta no ārienes, bet tādu, kas nāk no jūsu sirdīm.

Kāpēc mums ir bailes noticēt? Tāpēc, ka tanī brīdī, kad mēs noticam Smalkā plāna, Dieva un Augstāko spēku esamībai, mēs uzņemamies atbildību par savu dzīvi. Mēs zinām, ka reinkarnēsimies (pārdzimsim) nākamajā dzīvē, ka tā būs atkarīga no šīs dzīves, ka par visām kļūdām nāksies maksāt ar grūtībām vai ciešanām. Mums no tā ir bail, jo esam gana daudz kļūdu pieļāvuši jau šajā dzīvē, nezinot par kļūdām, kuras esam pieļāvuši iepriekšējās dzīvēs. Neticot mums ir it kā vieglāk dzīvot, jo vieglāk attaisnot savas kļūdas jeb vispār tās neuzskatīt par kļūdām, bet tā kā Dievs visus mūs gaida pie Sevis, tad dzīves notikumi, kuri mūs piemeklē, agrāk vai vēlāk mums liek sākt domāt par Dieva esamību un ticību Viņam.

Dievs zina, ka mums ir nepieciešami pierādījumi par Augstāko spēku esamību un Viņš tos mums dod, ja esam gatavi sākt iet garīgās attīstības ceļu. Es pēdējo gadu laikā esmu piedzīvojusi tik daudz brīnumu, ka man nav ne mazāko šaubu par Smalkā plāna, Dieva un Augstāko spēku esamību. Tomēr, kad citiem stāstu par piedzīvotajiem brīnumiem, viņi paklausās un šķiet pilnībā nespēj tiem noticēt, bet tad, kad brīnumi piemeklē viņus pašus, tad ticība pieaug. Tāpēc es visiem saku, ka ticība attīstās izzinot sevi un pasauli, ejot apzinātu garīgās attīstības ceļu, jo Dievs dāvā brīnumus jeb žēlastības, kuras piedzīvojot cilvēks kļūst ļoti stiprs. Īsts ticīgais spēj pārvarēt ikvienu grūtību un dzīves pārbaudījumu. Es esmu izlasījusi vairākas grāmatas par Svētajiem, kādas dzīves grūtības Viņiem ir nācies pārciest, bet Viņi savā ticībā ir bijuši tik stipri, ka spējuši pārvarēt manuprāt necilvēcīgus pārbaudījumus. Savukārt manu ticību stiprina ne tikai manis pašas piedzīvotais, bet gūtās zināšanas par Svēto cilvēku dzīves stāstiem. Kopš eju garīgās attīstības ceļu, es jūtos laimīga. Tāpēc es aicinu ikvienu iet garīgās attīstības ceļu, ko sauc par Iesvētījuma Ceļu. Kaut arī tas ir ērkšķiem kaisīts, tomēr Tas patiešām ir Rožu ceļš ar visu rožu burvīgo smaržu. Tas vai jūs šo smaržu sajutīsiet ir atkarīgs tikai no jūsu apziņas līmeņa. Jo augstāks apziņas līmenis, jo lielāka ticība, jo vairāk Dieva žēlastības jūs piedzīvosiet.

Autore: Elvita Rudzāte