Mācība par pieķeršanos īpašumam 25.09.2024

Mēs visi esam liecinieki bēgļu straumēm no kara darbības zonām, kur notiek kara darbība. Mēs varam tikai iedomāties kā viņi dzīvoja pirms nemieru sākšanās. Kādam no viņiem iespējams bija labi materiālie apstākļi un savas mājas, kas tagad ir izpostītas. Kāda zeme, kur tika audzēti dārzeņi, augļi un labība, tagad ir mīnu izdangāta un saindēta. Viss ir mainījies.

Vai tu domā, ka nekad nezaudēsi savu īpašumu, ka tas uz visiem laikiem paliks tev vai tavai ģimenei? Mēs to nezinām, jo to nosaka Dievs nevis cilvēks.

Dzīvās Ētikas Mācībā ir teikts: “Cik dažādi norisinās celtniecības plāns. Kādreiz Mēs sacījām – atdod visu. Tagad Ejam tālāk un Sakām – paņemiet visu, bet neuzskatiet par savu. Vienkāršs saprāts apjēgs, ka paņemt līdzi zemes lietas ir neiespējami. Bet tās ir radītas piedaloties garam, un tāpēc tās nevajag noniecināt.

Tagad sāk piepildīties Kalnu Mācības lielā jēga. Ir labi pret lietām, kuras mums pieder, attiekties bez privātīpašuma jūtām. Ir labi, ja lietas pieder tāpēc, lai tās uzglabātu un pat pildītu ar labu auru, paredzot nodot tās citiem. Jaunrades roka mīt mājā, īpašuma nepiesaistīta, un to uzlabotu, tā nesīs tālāk. Un allaž saglabāsies devējas rokas zīme – tāds ir lietu attaisnojums. Ar šādu izpratni tiek atrisināts grūtākais jautājums. Saku to pasaules labad, jo galvenais pasaules posts ceļas no pieķeršanās neesošajam īpašumam. Darīt to zināmu jaunajai tautai, nozīmē izārstēt to no vecuma bailēm. Mantas pārvaldīšana, neturot to par īpašumu, atvērs ceļu visiem bez relatīvā konvencionālā mantojuma. Kas spēj uzlabot, tam arī pieder. Tas attiecas kā uz zemi, tā arī uz mežiem un ūdeņiem, – arī visi mehānikas sasniegumi un dažāda veida izgudrojumi pakļauti šiem nosacījumiem.”

Ko Skolotāja teiktie vārdi nozīmē? Patiesībā mums nekas nepieder, viss pieder Dievam, bet Dievs dod mums iespēju pārvaldīt Viņa radīto. Ja mēs pret radīto izturamies nevis kā pret savu īpašumu, bet kā pret Dieva izrādītu lielu godu rūpēties par Viņa īpašumu un attīstīt to tālāk sabiedrības labumam, tad mēs saņemam atbalstu no Augstākajiem Spēkiem. Cilvēki to sauc par veiksmi.

Daļa no mums, kas dzīvoja Padomju Savienības laikā, piedzīvoja nesaimnieciskumu visās sfērās un ļoti lielu bezatbildību par uzticēto īpašumu – cilvēki no darba vietas mājās nesa mantas, strādāja nekvalitatīvi utt. Tad visi sāka domāt, ka īpašumu tiesību maiņa mainīs attieksmi pret darbu, ka cilvēki pret sev piederošu zemi sāks izturēties atbildīgāk, sev piederošā firmā sāks strādāt ar lielāku degsmi utt. Nevar teikt, ka šī doma bija nepareiza. Kad Latvijā sāka attīstīties kapitālisms, cilvēki tiešām mainīja attieksmi pret darbu uz pozitīvo pusi, bet iekrita citos slazdos – privātīpašnieciskuma slazdos, domājot, ka visu, ko viņi ir radījuši vai nopelnījuši, viņiem pieder.

Skolotājs māca, ka mēs varam izmantot visu, ko Dievs dod labiem mērķiem, bet Viņš mūs brīdina, lai mēs to neuzskatām par savu. Svētība tam, kas ar dzīves pieredzi un Hierarhijas godināšanu atbrīvojas no īpašuma izjūtas. Bet ja joprojām kāds ir pieķēries savam īpašumam, tad piespiedu kārtā nevajag atņemt īpašumu. Īpašumu nacionalizācija rada tikai naidu. Tāda varmācība tikai attīstīs stūrgalvību un niknumu. Vienīgi ar personisko piemēru un Mācības ieviešanu var ietekmēt cilvēkus iespējami drīzāk izprast dzīvi un atbrīvoties no pieķeršanās īpašumam.

Dzīvajā Ētikā ir teikts: “Vairieties no vienmuļības, kā vietas, tā arī darba ziņā. Tieši vienmuļība atbilst vislielākajiem maldiem – privātīpašuma jēdzienam. Īpašuma vergs zaudē vispirms gara vingrumu. Tāds vergs mitējas saprast, ka katrai darba dienai jābūt sevišķas gara īpašības apmirdzētai. Tāds vergs nevar pārmainīt vietu, jo viņa gars arvien būs savās zemes mājās.

Jautājiet sev, vai jums ir viegli pārvietoties? Vai jums ir viegli pārmainīt darba vietu? Ja viegli, tad tas nozīmē, ka jūs varat saprast Vispārības Labuma vērtību.

Ja katrs izbrauciens liek jums rakstīt garīgu testamentu, un darba maiņa dara jūs nelaimīgu, tas nozīmē, ka jālieto zāles. Tad jāparaksta sev visbīstamākie ceļojumi un jānozīmē visdažādāko darbu maiņu. Attīstīsies drosme un atjautība, jo pirmcēlonis ir bailes. Privātīpašuma sajūtas dīglis arī ir bailes. Kaut jel ar ko piesaistīties pie Zemes. It kā nožēlojama būda varētu būt pietiekošs enkurs garam! It kā personīgi piederošu lietu kaudze varētu aizsargāt pret zibeni! Cilvēcei periodiski tika atņemtas kaitīgās privātīpašumu rotaļlietas, bet melu tēvs – bailes, atkal auž savu tīklu un atkal ir baiļu izdomājums. Tāpēc atcelsim bailes. Līdz ar tām aizies īpašums un garlaicība. Cik daudz jaunas veselības dod vietas un darba dažādība!

Nav ko pūlēties lietas atņemt patvarīgi un tādējādi veicināt alkatību pēc grabažām. Galvenais ir saprātīgi atrisināt izglītojošo uzdevumu attiecībā uz privātīpašuma pazemojošo nozīmi. Nav svarīgi, ka dažs paliks savā atzveltnes krēslā. Svarīgi, lai jaunatne apjēgtu sava atzveltnes krēsla bezjēdzību. Nepieciešams, lai šī apziņa nebūtu atsacīšanās, bet brīvprātīgs sasniegums. Kad cilvēki neliekuļoti apzināsies privātīpašuma nepraktiskumu, tad izaugs līdzstrādnieku kolektīvs.

Reiz mācekļi jautāja Svētītajam: kā saprast baušļa pildīšanu, kas liek atsacīties no īpašuma! Kāds māceklis bija pametis visas lietas, bet Skolotājs turpināja viņam pārmest īpašuma tieksmes. Otrs bija palicis savu lietu vidū, bet pārmetumus neizpelnījās. Īpašuma tieksmes mērojamas ne lietām, bet domām. Dažam var piederēt lietas, bet viņš var nebūt to īpašnieks.

Maizniekam ir atļauts apēst visas maizes, bet viņš to nedara. Cilvēks, kas apjēdzis visu lietu būtību, nejūt vairs pēc tam vajadzību. Apziņai ir jābūt tai lietai, kurai jāveltī vislielākās rūpes. Uztveriet visu reāli, visas dzīves apjomā.

Nebrīvais, kas rosās tikai sevis labā, nogrims naidīgu rīcību okeānā. Tikai tad, kad par vienīgo īpašumu mums kļūs mūsu apziņa, mēs izjutīsim augšupejas brīvību.”

Citiem vārdiem sakot, mums ir jāiemācās strādāt Dievam un rūpēties par Viņa radīto īpašumu, ejot garīgās attīstības ceļu un paaugstinot apziņas līmeni. Tie, kuri to dara ar vislielāko atbildību, neuzskatot Dieva doto īpašumu par savējo, materiālā ziņā var kļūt arvien bagātāki, jo Dievs redz, ka šiem cilvēkiem var droši uzticēt Viņa mantu, ka šie cilvēki nekļūs alkatīgi un iedomīgi, bet darīs visu, kas ir viņu spēkos, lai kalpotu Dievam, palīdzot visai dzīvai radībai. Savukārt, tie kuri neapgūs pieķeršanās mācību īpašumam, kas māca, ka tev nekas nepieder, ka tu vari tikai priecāties, ka Dievs tev ir uzticējis apsaimniekot Viņa īpašumu, tiem būs jāsastopas ar grūtiem pārbaudījumiem – kaut kādu iemeslu dēļ būs jāzaudē iemīļotie īpašumi un mantas.

Nav svarīgi mūsu vārdi, svarīgi ir tas, kas notiek mūsu sirdīs. Mēs varam apmānīt citus un pat sevi, bet mēs nevaram apmānīt Dievu. Atcerēsimies svēto Ijābu, kurš zaudēja visu, bet brīdī, kad viņš izprata kāpēc viņu piemeklēja tik smags pārbaudījums, viņš atguva daudz vairāk nekā bija zaudējis.

Arī mūsdienās ir biznesa cilvēki, kuri ir piedzīvojuši bankrotus un jaunas dzīves sākumu. Daļa no viņiem caur savu skaudro pieredzi ir kļuvuši ļoti viedi. Arī man ir nācies piedzīvot materiālā ziņā kāpumus un kritumus, bet par laimi es sapratu šo pieķeršanās īpašumam mācību un Dievs atļauj man turpināt apsaimniekot Viņa īpašumus. Tā patiešām ir liela brīvības izjūta un laime, kad tu apzinies, ka tu strādā Dievam nevis sev. No sirds novēlu arī tev sirdī nonākt līdz šai atklāsmei.

Autore: Elvita Rudzāte