Mājdzīvnieka eitanāzija – jā vai nē? 27.03.2018

Lāsma jautā: Kā šī darbība būtu vērtējama no ētikas aspekta, ja dzīvniekam ir neārstējama slimība? Vairums šodien uzskata, ka mājdzīvnieka eitanāzija ir attaisnojama un pat vēlama, ja ar to tiek izbeigtas mīluļa fiziskās ciešanas, un dzīvnieki šai ziņā pat ir salīdzinoši ieguvēji attiecībā pret cilvēkiem. Tiek uzsvērta dzīvnieka īpašnieka atbildība ne tikai par mīluļa labklājību dzīves laikā, bet arī par viņa aiziešanu bez lielām sāpēm un ciešanām.

Otrs aspekts – dzīvību ikvienam dod Dievs un tikai Dievs var to atņemt – iznāk, ka saimnieks uzņemas Dieva lomu?
Kā būtu pareizāk izvērtēt visus par un pret? Šobrīd šķiet, ka sirdsapziņas mokas sagaidāmas abos gadījumos, vienā – personīgi nosakot dzīvnieka aiziešanas brīdi, otrā – savu acu priekšā ļaujot viņam izjust sāpes un mocības.

Elvita Rudzāte atbild: Tā kā dzīvoju laukos, tad mums vienmēr ir bijuši suņi un kaķi, un nācies piedzīvot arī to aiziešanu uz viņsauli. Es nezinu kāda ir pareiza atbilde uz Lāsmas uzdoto jautājumu, bet varu padalīties savā pieredzē.

Jaunībā, kad neko nezināju par reinkarnāciju, es arī uzskatīju, ka nevajag ļaut dzīvniekam mocīties sāpēs un aicināju vetārstu veikt eitanāziju. Kopš eju garīgās attīstības ceļu, es savas domas mainīju. Man tiešām pēdējos gados bija jāatvadās no suņa, kas bija slims, bet es lūdzu Dievam, lai šis process notiek dabiski, un tā arī tas notika. Suns līdz pēdējam brīdim centās mūs pavadīt pastaigās pa parku, kur viņam ļoti patika un tad atpūtas laikā aizmiga. Tāpat tas notika ar veco kaķeni, kas bija nodzīvojusi 16 gadus. Arī viņa aizgāja pati, klusi un mierīgi. Kaut arī mēs redzējām, ka viņa aizies, jo pēdējās dienās viņa ne ēda, ne dzēra, tomēr mēs pat nepieļāvām tādu domu, ka varētu viņas aiziešanas Dievišķajā procesā iejaukties. Mēs centāmies slimajiem ģimenes locekļiem palīdzēt ar mīlestību, tos samīļojot un man likās kā pēdējās dienās tieši tas viņiem bija visvairāk vajadzīgs.

Kad suns aizgāja, mēs uzreiz nepaņēmām vietā citu kucēnu, bet vairāk kā pēc pus gada es internetā meklēju kucēnu (dzīvnieki reinkarnējas pēc dažiem mēnešiem). Pie ļoti lielā piedāvājuma, manas acis apstājās pie viena konkrēta kucēna, kurš dīvainā kārtā arī nonāca mūsu mājās. Tas bija pārpratums, jo es meklēju suni ne vecāku par 2 mēnešiem, bet viņam bija jau 5 mēneši, vienkārši internetā bija veca bilde. Vēl dīvaināk bija tas, ka šis kucēns sēdēja tieši tajās vietās, kur aizgājušais suns. Viņa uzvedība pilnībā sakrīt ar aizgājušā suņa uzvedību. Nevaru 100% apgalvot, bet es domāju, ka aizgājušais suns ir atgriezies pie mums ģimenē, t.i., viņš ir reinkarnējies un Dievs palīdzēja atgriezties atkal mūsu ģimenē.