Man iekšēji bija tāda sajūta, ka kaut kas nav tā kā vajag, nemāku dzīvot, sevi visu laiku šaustīju. Man noteikti vajadzēja atrast mieru, savādāk sajuktu prātā. Atcerējos, ka vienreiz viens pazīstamais ieminējās par Sokrata tautskolu, aizgāju uz pirmo lekciju pie Elvitas un ļoti iepatikās. Sapratu, ka manas tā brīža problēmas ir tikai virsējā kārta, tā sakne ir dziļāk. Visas bēdas nāk no bērnības, no attiecībām ar vecākiem, it sevišķi ar mammu.
Mamma, mamma, mamma cik gan grūti ar viņām sadzīvot. Šobrīd es dzīvoju kopā ar mammu un no tā kaut kas jāiemācās. Mēs kādu laiku dzīvojām atsevišķi, bet, apstākļu spiesta, es viņu paņēmu pie sevis. Tad es sapratu, cik stipras dusmas man ir pret viņu. Es dusmojos cauru dienu, kā no rīta piecēlos tā līdz vakaram. Par pagātni, tagadni un nākotni. Neizturami! Apmeklējot Elvitas lekcijas, es sāku strādāt ar sevi. Es sapratu savas problēmas, sevis šaustīšanas sakni. Es no mammas nesajutu mīlestību, viņa vispār neprata to izrādīt. Visizplatītākais stress „bailes mani nemīl”.
Tās jau manī radās mammai vēderā esot, ka es nebiju vēlamais bērns. Ja dusmas ir jau pieceļoties no rītiem, tas nozīmē, ka tās izcelsme jāmeklē senā pagātnē, pat iespējams iepriekšējā dzīvē. Vainas izjūta, es sevī uzņēmu vainas izjūtu, kas tālāk pārvēršas par bailēm un tad dusmas. Es sāku strādāt ar sevi. Rakstīju piedošanas katru vakaru un sadedzināju, kādu mēnesi divus, līdz man apnika. Tad tāpat skaitīju piedošanu pie sveces. Paralēli gāju uz lekcijām, mācījos Dievišķos likumus. Kāds posms bija, ka neko nedarīju. Jo īstenībā nekas nepalīdzēja, dusmas, kā bija, tā bija. Tad es aizgāju uz Holodinamikas metodi pie Jāņa Vītola, es domās mammu apskāvu un samīļoju. Pēc 2 nedēļām es pamodos un sapratu, ka dusmas vairs nav. Es vairs nedusmojos uz mammu. To pat nevar izskaidrot kā tas notika. Vai tas tieši dēļ Holodinamikas metodi, piedošanas vai viss kopā? Dusmas bija pazudušas!
Nav jau tā, ka tagad katra diena ir bez dusmām, ir jau reizes kad padusmojos, bet tā vairs nav mana ikdiena.
Ar mammu var parunāties par ikdienišķām lietām, par viņas bērnību un arī pasmieties kopā.
Bet iekšēji vēl joprojām ir tāda sajūta, ka vēl aizvien turu aizvainojumu sevī, dziļi sevī iekšā apslēptu. Par to liecina vienmēr aizlipušais deguns, resns viduklis. To grūti tā aptvert, kas tas ir, iekšēji ir tāda sajūta, ka kaut kas nav līdz galam, vēl manī sēž negatīvais, kas līdz galam neļauj būt kristālskaidram. Un tas ir aizvainojums, aizvainojums par sīkumiem, kurus grūti aizmirst. Ar piedošanu vien te nepietiek. Nepieciešams mainīt attieksmi pret mammu. Mamma man ir vienīgā, un viņā jāmīl tāda kāda viņa ir, bez nosodījuma. Lai būtu vieglāk to īstenot, es aizdomājos par saviem bērniem, kā gan viņi spēs mīlēt mani, ja es pati nemīlu savu mammu!
sending...
