Mans ceļojums 01.12.2016

Pašlaik atkal esmu ceļā. Patiesībā ceļoju nepārtraukti, izņemot tos dažus sastinguma brīžus, kuri manā kopējā garajā garīgajā ceļojumā ir niecīgi īsi.

Man patīk ceļot, pat ļoti. Šodien spīd saule, un es smaidu tai pretim. Kaut arī vakar bija briesmīgs negaiss, un es izmirku līdz kaulam. Vējš pūta tik stipri, ka nogāza mani gar zemi, es rāpoju, mēģinot atrast vietu, kur patverties. Un uz mirkli man šķita, ka šim manam ceļojumam būs pienācis gals. Tas biedēja, jo tajā mirklī nespēju noticēt, ka katras beigas ir kaut kā jauna sākums.

Vispirms es satiku citu ceļinieku, kuram bija automobilis (grieķu: αὐτο — pats un latīņu: mobilis — kustīgs) un kurš laipni uzņēma mani tajā, lai gan biju bēdīga paskata un no manis tecēja ūdens. Sirsnīga pateicība viņam un karmas atvieglošana, ja ne dzēšana, jo vēl nesen tā pati mašīna mani apšļakstīja ar dubļiem, droši vien jau ka nejauši. Bet mēs jau zinām, ka šajā dzīvē nejaušību nav.

Nams, kurā varēju uzturēties, kamēr izžuva manas drēbes, bija silts un gaišs, un cilvēki tajā bija mīļi un sirdsgudri. Viņi apskāva mani, apģērba mani un sasildīja ar savām sirdīm. Viņi izturējās pret mani tā, kā pret klaidoni parasti neizturas. Viņi teica, ka viņi vienmēr izturas pret citiem tā, kā gribētu, lai izturas pret viņiem. Man nebija iemesla neticēt, tomēr ar prātu mēģināju atcerēties, varbūt mēs bijām tikušies kaut kad iepriekš, kādā citā dzīve, ja jau viņi tik labi pret mani, bet mans gars ir tik daudz ceļojis, un priekškars ir tik blīvs, ka man neizdevās atcerēties.

Istaba, kurā varēju pārlaist vienu savas dzīves nakti, bija vienkārša, ar skatu uz mežu.  No rīta koki jau līganāk šūpojās vējā, putni laidelējās pa zariem. Bet zemi klāja balta sarma. Ārā bija auksti, bet es guvu patvērumu siltumā. Rītausmā no logu rāmjiem un žalūzijām uz sienas veidojās ēnas, kas atgādināja svētbildi, Dievs bija kopā ar mani, mana dvēsele un ķermenis bija glābti. Un tas nozīmēja, ka man jādodas tālāk.

Kā jau rakstīju, pašlaik atkal emu ceļā. Un ir saulaina diena. Tādas saulainas dienas var būt vairākas pēc kārtas, bet es neesmu naivs un apzinos, ka laikapstākļi ir mainīgi un pēc kāda laika atkal būs vētra, negaiss vai sniegputenis.

Ja paveiksies, es nokļūšu savās šīs zemes mājās vēl šovakar. Mājās mani gaida ģimene, esmu no sirds pateicīgs Dievam, ka man viņa ir, ka pat šajā zemē man ir mājas, kas atgādina par manām Visuma mājām, un, lai gan katram savs ceļš ir jānoiet pašam, tā ir neizsakāmi laba sajūta, ja kāds tevi gaida mājās.

Autore: Daina