Mans ceļš no ilūzijām līdz realitātei, jeb kā es vīru gribēju mainīt 15.06.2015

Jau kādu laiku, papildus Sokrata tautskolas „Domātāja” lekcijām, apmeklēju lekcijas Dzīves mākslas akadēmijā. Šajās lekcijās stāsta par sievišķajām un vīrišķajām enerģijām, par to, ka sieviete ir mīlestības un enerģijas avots savam vīrietim. Māca kā uzlādēties sievišķīgi, kā runāt ar vīrieti, lai abas puses būtu ieguvēji. Daudz runā arī par materiālajām lietām un sapņu realizēšanu, arī par to, ka ģimenei nav jābūt pūķim ar divām galvām, ka sievietei pamatā ir jākoncentrējas uz savām lietām, apzināti nelienot vīrišķajās enerģijās – lemšanā, konkurencē, kontrolē utt.

Mani ļoti uzrunāja šis lietas. Savos 37 gados, skrienot pa dzīvi, vairāk un vairāk izjūtu, ka negribu vairs būt „vāvere ritenī”. Ka sāk pietrūkt spēks un īsti vairs nav vēlmes visu bīdīt, lemt un kontrolēt. Lekcijās uzsūcu sevī visu, kā sūklis. Cītīgi klausījos un pierakstīju, daudz domāju un filtrēju informāciju, gan atlasot tās lietas ar ko man jāpastrādā, gan laižot visu dzirdēto caur garīgo vērtību filtru.

Kādā brīdī es, acīm redzot, pārāk aizrāvos. Izfantazējot savu ideālo pasauli, es izdomāju, ka man tik vien, kā sievišķīgi jāiedvesmo savs vīrietis un tas tik lems, virzīs, sargās un stieps lielāko mamutu mājās. Es aizgāju tik tālu, ka sāku dusmoties vai apvainoties un skumt, ja mans vīrs nedarīja to, ko biju iedomājusies, kas jādara īstam vīrietim un ģimenes galvai.

Vienā vakarā ļoti sadusmojos uz vīru. Nezinu, kas man bija uznācis, bet izdomāju, ka viņam ir jāiesaistās un jāatrisina situācija, kura bija manas atbildības sfērā (ikdienas situācijas un strīdus starp bērniem, kad viņi paši netiek galā, parasti palīdzu atrisināt es, vīrs ir gala instance ārkārtas gadījumos). Tajā mirklī man likās, ka es vērsu viņa uzmanību uz notiekošo un lūdzu iesaistīties un atrisināt to, ar ko es netieku galā (dēls neklausīja aizrādījumam un turpināja lēkāt uz viesistabas dīvāna, kur sēdēja meita ar tējas krūzi, gulēja kaķis un atradās planšetdators). Faktiski, es tik novilku sava vīra vārdu ar domu, ka viņš kā princis uz balta zirga tūlīt atjās, ieviesīs mieru un harmoniju mājās, paķers mani uz rokām un teikdams, ka viņa mīļotai nav jābrien cauri ikdienas purvam – no tā tik grumbas uz pieres būs – aizvedīs mani uz tikko atvērtu restorānu, lai sapucēta varu smaidīt un dāvāt viņam mīlestību.

Vīrs tajā mirklī dzēra tēju un bija aizlidojis domās tālu-tālu. Viņš neizpratnē uz mani paskatījās. Domāju, ka iegrimis domās viņš pat nepamanīja, ka veidojas situācija, kad meita varēja aplieties, kaķis šokā ieskrāpēt dēlam un būtu jāpērk jaunu planšeti. Bet mani vīra lielas acis un neizpratne ļoti sadusmoja. Tik ļoti, ka savā izmisumā, bezspēcībā un dusmās pieskrēju pie dēla un iedevu viņam pa dupsi. Dēls sāka raudāt, meita nosodoši iekliedzas: „Mamma!”, vīrs uztaisīja vēl lielākas acis un noprasīja „kas notiek?”. Manī dusmas sita augstu vilni, milzīgo sāpi un vilšanos, ka vīrs neatjāja uz balta zirga, uzņēma uz sevi arī virtuves skapītis, kuram es skaļi aizcirtu durvis. Jūtot, ka tūlīt sākšu raudāt vai bļaut uz vīru un apvainot viņu, ka viņš ir ņuņņa, nevis vīrietis, aizskrēju uz guļamistabu.

Nākamajā dienā saslimu. Smagi. Temperatūras nebija, bet nedēļu nevarēju piecelties no gultas. Sāpēja labā galvas puse. Acs sapampusi un asaro, deguns vienlaicīgi gan ciet, gan tek, sāp auss, zobi un kakls un tas viss tikai sejas labajā pusē, kreisajā nekāda diskomforta.

Man bija nedēļa, lai nomierinātos un paanalizētu, kas notika. Izdomāju, ka slimība atnāca, jo biju apvainojusies uz vīru. Lūdzos. Sapratu, situācija tajā vakarā bija ikdienišķa, bet es netiku galā pati ar sevi.

Nākamajā Domātāja lekcijā izstāstīju, ka biju slima. Elvita komentēja, ka mana saslimšana ir brīdinājums, ka dzīvoju ilūzijās. Kad sāku pīkstēt par vīru, naudu, enerģijas trūkumu – viss tika apgriezts otrādāk – parādīts no otras puses. Tas man bija, ka zibens spēriens. Milzīgs šoks! Es pēkšņi ļoti skaidri sapratu, ka tai vietā, lai mainītos pašai, es gribēju, lai mainās mans vīrs un vēl, lai viņš ir mans ideāls tūlīt pat!

Braucu mājās un vairs nevarēju saprast, kāpēc vēlējos, lai mans vismīļākais, visforšākais vīrietis mainās…

Kā jau parasti notiek, arī mūsu gadījumā „+” pievilka „-”. Mans vīrs ir stabils, mierīgs, sirsnīgs, ar pareizajām vērtībām (vissvarīgākais viņam ir ģimene, mīlestība un miers visā pasaulē),  viņam nav īpaši lielas ambīcijas. Man savukārt, vienmēr ir nepieciešami jauni izaicinājumi un piedzīvojumi. Man vīrs ne tikai ļauj man „trakot”, bet arī atbalsta. Un visforšākais, ka ne tikai atbalsta, bet arī piedalās un priecājās! Mēs abi jau vairākus gadus palīdzam neredzīgajiem dejot tautas dejas, katru gadu vairākas dienas pēc kārtas laivojam ar bērniem, pagājušā vasarā nogājām pirmo Latvijas izturības maratonu 50 km 8 stundās, esam pat Elbrusā uzkāpuši! Vienreiz ienāca prātā, ka forši būtu pamācīties dejot un mēs uz šo dienu jau dejojam lēno valsi, fokstrotu, ča-ča-ča, vīrs man palīdz arī pildīt 80 dzīvokļu mājas vecākas pienākumus, atbalstīja manu ideju uzņemt uz mēnesi svešu bērnu no Ukrainas un vēl… un vēl… un vēl… Interesanti, kāda būtu mana dzīve un ko es darītu, ja mans vīrs nebūtu tāds cilvēks, kas tek pa straumi un bauda dzīvi. Ja viņam būtu 101 ideja, ko darīt un stingra nostāja un man visu laiku būtu jāizvēlas starp to, ko gribu es un to, ko grib viņš. Es vienmēr biju virzītājspēks un ideju ģenerators mūsu ģimenē. Esmu pateicīga un laimīga, ka mans vīrs ļauj man izpausties kā vien es gribu un atbalsta mani!

Tagad, kad jau pagāja kāds laiciņš un viss +/- salikās pa plauktiņiem, saprotu, cik viegli var paslīdēt kāja. Mans pamatnodoms bija labs – mainīties un kļūt vairāk sievišķīgai, vairāk atbalstīt un ieklausīties savā mīļajā, nedaudz pamainīt ģimenes ikdienu, bet procesā es nogriezos no ceļa – pēkšņi aizmirsu, ka, ja gribu, lai kaut kas mainās, ir jāsāk tikai un vienīgi ar sevi – un sāku mainīt savu vīru.

Esmu pateicīga šai mācību stundai, jo, pirmkārt, sapratu, ka man ir vieta, kur padalīties ar domām un jūtām sāpīgās situācijās un man skaidri, bez ucināšanas nokomentēs un arī „atvērs acis” un otrkārt, sapratu, cik ļoti mīlu savu vīru un esmu pateicīga, ka viņš man ir un ka viņš ir tieši tāds, kāds ir!

Autore: Jeļena Barkāne