Intervija ar Mariju Peslu 21.08.2012

Jauna iespēja dzīvē būs, ja atvēlēsim tai vietu

Laikam jau visvairāk cilvēks mācās, izgājis cauri ciešanām un grūtībām. Tad ir tā, kā Māra Melgalva stiprajā dzejolī: „Lai pretvējš izskaita mums ribas, pēc tam, kur gribas varēs kost”. Ja cilvēks izprot sevi, tad spēj izprast citus un arī palīdzēt viņiem. Marijas Peslas (Maria Peßl) stāsts ir apbrīnojams.
Marija dzīvo Austrijā, netālu no Grācas. Es viņu sauktu par dziednieci, kas ir apguvusi ļoti daudzas metodes un ceļus, kā palīdzēt citiem – sākot no mentālā treniņa, līdz Baha ziediem, ritma un dejas terapijai. Pirmo reizi ar Mariju satikos pirms kādiem 8 gadiem, kad viņa Līgatnē piedalījās rituālu deju seminārā. Viņa bija lasījusi, ka Latvijā deju rituāli ir saglabājuši savu autentiskumu. Pēc tam esam tikušās desmitām reižu, un katra tikšanās man ir devusi līdzi kādu atklāsmi. Aicināju Mariju uz sarunu par dzīvi un tās likumsakarībām.

–    Kāds ir tavs ceļš, kas vedis līdz tam, ka vari citiem palīdzēt kļūt laimīgiem?
–   Tas ir visai garš stāsts, un, visticamāk, saistīts ar manu bērnību. Meitene būdama, nevarēju saprast, kāpēc sievietēm daudz kas nav atļauts. Man šķita, ka sievietes manā apkārtnē nav laimīgas, nav apmierinātas ar tādu dzīvi, kādu viņas dzīvoja. Viņām bija ierādīta vieta un loma, un daudzas pat nedomāja, vai viņu dzīvesveids atbilst viņu pasaules uztverei un vēlmēm. Man šķita briesmīgi, ka bieži vien tikai slimības vai kādi liktenīgi negadījumi atbrīvoja no izjūtas, ka neesi laimīga. Tad es jautāju sev – kāda ir mana loma, kāds ir mans uzdevums, kāds ir mans mērķis, un kam vispār ir jēga? Sapratu, ka manas vēlmes nesakrīt ar šķietami pareizajām, tādēļ es ļoti agri uzsāku ceļu, kas atšķīrās no tā, kādu parasti sievietes gāja. Man bija vēlme iepazīt pasauli, sapratu, ka man jākļūst mobilai. Jau bērnībā zināju, ka tiklīdz tas būs likumīgi iespējams, 18 gadu vecumā, man būs sava mašīna. Tolaik tā bija gandrīz utopija. Bet tad es sapratu arī, ka mašīna mani var padarīt atkarīgu, ja neprotu pati to remontēt, tādējādi es varētu atgriezties sākumpunktā – tu to nevari, tas nav tev domāts, neviena sieviete tā nedara. Un tā es jau 6 gadu vecumā sapratu, ka strādāšu automehāniķa darbu, lai būtu neatkarīga. Es gribēju izprast tehniku, kas ļauj man brīvi pārvietoties.
–    Tu to arī paveici?
–   Jā. Un mani izbrīnīja, kādēļ neviens nespēj manu izvēli saprast. Atrast mācekļa vietu nenācās viegli, bet tā kā tas bija mans mērķis, es ar roku neatmetu. Kādā vietā man piedāvāja darbu birojā vai noliktavā, bet es uzstāju, ka gribu apgūt automehāniķa profesiju. Uz jautājumu – ko tu darīsi, ja automehāniķa vietu neatradīsi, atbildēju, ka meklēšu, līdz atradīšu. Kad mācekļa vietu atradu, sapratu, ka nebūs viegli, jo biju iegājusi vīriešu „teritorijā”. Tajā uzņēmumā nostrādāju 4 gadus, tikai trešajā gadā vīrieši mani pieņēma un akceptēja manu izvēli. Tajā laikā es ieguvu visas iespējamās braukšanas vadītāja apliecības – motocikla, traktora, smagā auto, izņemot autobusa. Izrādījās, es vienīgā tajā uzņēmumā pratu ar visiem šiem transportlīdzekļiem braukt, to vīriešiem atkal bija ļoti grūti pieņemt. Sapratu, ka tajā vidē, kur dzīvoju es, sievietes mēģina savu dzīvi pakārtot vīriešiem un darīt to, ko viņi uzskata par pareizu. Šī sapratne man palīdzēja mācību laiku izturēt. Kad jau strādāju lielā autoražošanas uzņēmumā, kas ražoja pasaulē labākos 4×4 auto motorus, ražošanas vadītājs sākumā negribēja piekrist, ka viņa pakļautībā strādā sieviete. 3,5 gadi pagāja, kamēr tiku tur pieņemta. Pret mani neizturējās slikti, bet viņiem bija grūti mani pieņemt par savējo. Tajā uzņēmumā nostrādāju 8 gadus.

–    Kas notika pēc tam?
–   23 gadu vecumā pēkšņi saslimu. Kļuvu daļēji paralizēta. No gurniem uz leju – nejutu kājas, ceļgalus, cietu šausmīgas sāpes. Paiet it kā varēju, bet jebkurā brīdī varēju saļimt vai pazaudēt apavus, jo nejutu pēdas. Ārsti nespēja palīdzēt. Tad man parādījās vīzija: es kritu tukšā akā, pārskatot vēlreiz savu dzīvi. Pie sevis domāju, nu nebija gara man tā dzīve, bet, Dievs, ja tā ir tava griba, esmu gatava arī mirt. Bet tad es ieraudzīju ainas, ka esmu riteņbraucēja un piedalos sacensībās. Tās bija ļoti grūtas, bet es izturēju. Nepievērsu šai vīzijai pārāk lielu uzmanību, bet neilgi pēc tam man piezvanīja kāds draugs un piedāvāja kopā trenēties riteņbraukšanā. Es teicu – tu traks esi, es taču esmu paralizēta, knapi varu pakustēties. Viņš atvainojās, jo nebija to zinājis, tomēr pēc divām nedēļām es viņam piezvanīju pati, teikdama, ka esmu gatava arī trenēties riteņbraukšanā. Jo sliktāk vairs nevarēja būt. Un tad es sāku trenēties, cietu sāpes, bet man bija fantastiska izjūta, jo biju sevis labā kaut ko darījusi. Biju priecīga, ka kājas kustējās, lai arī briesmīgi sāpēja. Treniņos pagāja vesela ziema, manām kājām nebija kļuvis sliktāk, bet arī ne daudz labāk, tomēr mans garīgais spēks bija krietni paaudzies. Darbs un treniņi bija manas dzīves jēga tajā laikā. Es nepadevos un ar laiku sāku jau piedalīties sacensībās, vēlāk mani uzaicināja valsts izlasē. Bija pagājis viens gads pēc manas vīzijas, kad mani uzaicināja trenēties Tuor de France sacensībām, pasaules meistarsacīkstēm Austrijā un sacensībām Norvēģijā. Es pieņēmu visus izaicinājumus. Gan fiziski, gan psihiski tās bija augstākās robežās manā dzīvē. Taču tad sapratu, kādas intrigas, bailes, agresivitāte un konkurence valda riteņbraucēju vidū, un tas man prieku vairs nesagādāja. Tomēr es kādu gadu vēl turpināju treniņus, jo man bija sapnis kļūt par Grosgloknera karalienes titula ieguvēju (sacensības Austrijā, brauciens Grosgloknera kalnā). Man tas arī izdevās, un tās bija manas atvadas no riteņbraukšanas.
–    Tavs mērķis bija piepildīts?
–   Mans mērķis nebija kļūt par izcilu sportisti, bet gan gūt spēkus, lai dzīvotu un būt veselai. Es sapratu, ka cilvēkam patiesībā ir ļoti daudz spēka, ka ķermeņa spēka proporcijas salīdzinājumā ar garīgo un emocionālo spēku ir ap 30 – 40%. Un tad es sapratu, ka man ir jāpalīdz arī citiem šo spēku atrast.  Tad es pametu savu automehāniķa darbu un uzsāku mācības kursos – dažādas masāžas tehnikas, kustību terapiju, deju, veidus, kā strādāt ar mūsu emocijām un garīgajiem spēkiem, psiholoģiju, cilvēka pašapziņu, pašvērtējumu. Es strādāju ar cilvēkiem, un tiklīdz man radās brīvi līdzekļi, es tos izmantoju, lai mācītos tālāk.
–    Kāpēc mūsdienās cilvēki tik bieži ir neapmierināti ar savu dzīvi?
–   Cilvēki pārāk daudz atrodas „ārpusē” – savu piepildījumu meklē ārpus sevis, pārāk daudz domā, kā citi mani vērtēs, ko viņi par mani padomās. Mēs pārāk daudz darām, lai no malas saņemtu apstiprinājumu, ka esam labi vai pareizi rīkojušies. Pārāk reti pajautājam sev, vai tas, ko daru, ir arī tas, ko es gribu, vai tas ir mans ceļš, kāpēc es to daru, ko man tas dod, vai tas ir mans piepildījums.
–    Kāds ir laimīgs cilvēks?
–   Laime ir vienmēr jārada no jauna. Vienmēr jāskatās, vai tas, ko daru, vēl joprojām atbilst manām vēlmēm, vai esmu uz sava ceļa, vai tas mani piepilda. Tehnikas mīlestība man deva brīvību, sports – veselību. Bet es biju gatava arī visu sākt no jauna, iegūt jaunu izglītību, saprotot, ka man jāiet savs ceļš.

–    Kā tu palīdzi cilvēkiem?
–   Sāku ar tehnikām, kā cilvēkam noņemt ķermeņa blokādes, lai pazustu sāpes, lai cilvēkam atgrieztu zudušās kustību spējas. Sāpes ir signāls par kādu citu dzīves jomu, kurā nav rasts risinājums. Ķermenis darbojas kā spogulis vai kā zīme, ka kaut kas nav kārtībā. Ķermenim vienmēr ir saikne ar to, ko cilvēks piedzīvo vai kas pagātnē bijis piedzīvots. Vecas emocijas var traucēt dzīvot. Tagad šādu problēmu risināšana ir mana darba viena no lielākajām sastāvdaļām.
–    Kā tu to dari? Ar hipnozi?
–   Ar hipnozi es nestrādāju, bet ar transa stāvokļiem gan. Transa stāvoklī cilvēks pats visu apzinās un var visu ietekmēt. Cilvēks pats izprot savu situāciju, vienmēr jāskatās, kur ir viņa spēks un potenciāls, cik daudz viņš pats spēj savā labā darīt, un pēc tam – kā es viņam varu palīdzēt izmantot tās rezerves, kuras viņš pats nemaz neapzinās. Daži procesi ir vieglāk risināmi grupās, jo grupa bieži problēmas situāciju izspēlē kā uz skatuves, cilvēks noraugās lomu spēlē, un pēc tam analizējot iznākumu, cilvēks izprot savu problēmu. Tādējādi cilvēks var nonākt atziņas – jā, ir iespējami arī citi risinājumi. Ja cilvēks savā dzīvē citai iespējai vietu atvēl, tā arī radīsies. Paplašinās viņa uztveres spektrs.
–    Kādas ir galvenās problēmas, kuras tu cilvēkiem palīdzi risināt?
–   Pašapziņas trūkums, zems pašvērtējums, nepaļaušanās uz saviem spēkiem. Daudzi cilvēki sevi vērtē pārāk zemu, nenovērtē savas spējas.
–    Kāpēc tā notiek?
–   Cilvēki baidās nebūt tādi, kādus viņus grib redzēt citi. Īpaši tas attiecas uz sievietēm. Bieži viņas vajā vainas un kauna izjūtas. Austrijā tam ir arī vēsturisks pamats. Mūsu uzdevums ir izprast savu vērtību un atbilstoši tai arī dzīvot. Sievietes uzdevums ir būt mātei, bet viņai nav jāatsakās no savas dzīves šķietami ģimenes labā, bet bieži tā notiek. Tas bieži vien ir par iemeslu dažādām slimībām, tajā skaitā krūts vēzim un depresijai. Šīs slimības nereti parādās, kad bērni ir kļuvuši pieauguši un uzsākuši savu dzīvi, jo sievietei ir pazudis dzīves uzdevums, bet jaunu viņa neprot atrast. Vīriešiem bieži ir problēmas ar pašizpausmi, paļāvību uz saviem spēkiem, viņu izvēli ietekmējusi kāda autoritāte – tas var būt tēvs vai māte, nevis viņi paši izlēmuši par savu ejamo ceļu. Jauniešiem gan ir vieglāk- viņiem ir augstāks pašvērtējums, pret bērniem arī izturas citādāk, nekā agrāk.
–    Vai saskati atšķirību starp cilvēkiem Austrijā un Latvijā?
–    Ievēroju, ka Latvijā patriarhālais princips nav tik izteikts kā Austrijā. Man radies iespaids, ka tieši otrādi – šeit vīriešiem ir problēmas ar pašvērtējumu un pašapziņu, ka vadošās šeit ir sievietes. Man patīk, kā sievietes sevi šeit prezentē – ar lielu pašcieņu un lepnumu. Šķiet, ka sievietes ir šīs zemes spēks.

–    No kā ir atkarīgs, vai cilvēks izveidojas par spēcīgu personību vai nē?
–   Tas ir zvaigznēs ierakstīts. Patiesībā katra cilvēka dzīves uzdevums ir attīstīties un apzināties savas stiprās puses. Katrai personībai piemīt kāda stiprā puse, tikai viena daļa to nav atklājuši. Citi ļoti daudz strādā, lai atklātu savas stiprās puses. Tie, kas jau agri cīnās, lai atrastu savus talantus, parasti ir arī veiksmīgāki. Tiem, kuri saka – nē, nu ko tad es, izpaliek gandarījuma izjūta par paveikto, un tas var ievest dziļā grāvī. Un no šī grāvja ir ļoti grūti izkļūt.
–    Ko tu iesaki vecākiem, lai viņu bērns kļūtu par spēcīgu personību?
–   Nekādā gadījumā nepazemināt bērniem viņu pašvērtējumu un pašcieņu.
–    Vai var gadīties tā, ka bērnam ir pārāk augsts šis pašvērtējums?
–    Dzīve visu noliek savās vietās. Ja tas nenotiek ģimenē, tad notiek vēlāk sabiedrībā. Dzīves bez robežām nav. Tāpat kā spēlei ir noteikumi, arī dzīvei tādi ir. Ja nav robežu, tad nezini, kur beidzas spēles laukums, un ja nav zināmi noteikumi, nevar zināt, kā spēle pareizi jāspēlē. Dzīvē tāpat. Ja neievēro noteikumus, bez konfliktiem, protams, neiztikt. Jo cilvēkam augstāks pašvērtējums, jo viņš mazāk viņš ievaino citus. Jo labs pašvērtējums ir brīvības, bet brīvība prasa lielu atbildību – pieņemt lēmumus. Ja gribi iet pa labi, ir jāvar pateikt nē tam ceļam, kas ved pa kreisi. Cilvēkam jāzina, ko viņš grib.
–    Ko darīt tiem, kas nezina, ko grib?
–   Protams, ja cilvēks vismaz kaut mazliet zina, kādu ceļu vēlas iet, ir vieglāk. Ar to mēs strādājam savos panākumu treniņos. Ja vēlos gūt panākumus, tad man ir vajadzīgs mērķis. Ja ir pārāk daudz mērķu, tad tiek zaudēta enerģija. Tādos gadījumos ir jānosaka prioritārais mērķis, un tikai tad, kad tas sasniegts, var ķerties pie nākamā. Izvēloties prioritātes, jāskatās, cik tās atbilst cilvēka iespējām, prasmēm, vecumam, videi.
–    Ko tu saki par cilvēka tagadējās dzīves saistību ar iepriekšējās dzīvēs piedzīvoto?
–    Man tā ir bijusi vesela mācība, jo katoliskā audzināšana bija uzlikusi savu zīmogu. Pēc pieredzes varu teikt, ka mums jātiek galā ne tikai ar mūsu tagadējās dzīves norisēm, bet arī ar to, kas piedzīvots iepriekšējās. Kad man sākās mēnešreizes, es iekšēji tam ļoti pretojos. Man tas likās šausmīgi, pretīgi, man bija sajūta, it kā man ķermeņa apakšdaļā tiktu iedurti vairāki zobeni. Es negribēju kļūt par sievieti. No tā es pat saslimu un zaudēju 10 kg svara, tādēļ mēnešreizes izpalika vēl gadu. Kad tās sākās, piedzīvoju lielas ciešanas – ļoti sāpēja, bija krampji. Medikamenti nelīdzēja, un tad es sapratu, ka šādām sāpēm ir jābūt vēl kādam citam iemeslam. Kad apguvu psihosomātiku, reinkarnācijas terapiju ar badošanos, sapratu, ka kādā no iepriekšējām dzīvēm esmu tikusi izvarota, ka vīrietis mani ar zobeniem gandrīz nogalinājis. Tas izskaidroja sāpes manā tagadējā dzīvē. Ir piedzīvojumi, kurus dvēsele saglabā kā failā, un tie atspoguļojas arī nākamajās dzīvēs. Piemēram, cilvēkam, kuram bez nosakāma iemesla vienmēr salst rokas un tajās ir traucēta asinsrite, var gadīties, ka kādā no iepriekšējām dzīvēm tās ir nocirstas.
–    Cilvēkam ir jābūt gatavam pašam ar sevi strādāt.
–   Ja cilvēks pats nav gatavs neko darīt savas situācijas uzlabošanai, viņam neviens nevar palīdzēt. Cilvēkam ir jāgrib kaut ko savā dzīvē mainīt. Šobrīd mēs dzīvojam apziņas laikā, pirms tam bija industrijas un tehnikas laiks. Lai mēs attīstītos, gribot vai negribot būsim spiesti savas zināšanas izrakt no apslēptajām dzīlēm un tās izmantot. Lai sasniegtu savas garīgās virsotnes.

Autore: Inguna Almbauere