Materiālā labklājība 21.08.2012

Materiālisms ir pašreizējā laika posma galvenā mācību stunda. Materiālā labklājība gan valstiski, gan personiski bieži tiek pieminēta kā galvenais uzdevums, kas būtu jāsasniedz valstij un cilvēkam individuāli. Vai tiešām materiālā labklājība ir galvenais uzdevums?

Kas ir materiālā pasaule? 
Vispirms ir jāsaprot, kas tad ir materiālā pasaule? Lūle Vīlma materiālo pasauli skaidro: „Materiālā pasaule ir kā brīnišķīga pils kalna piekājē, bet kalna virsotne mākoņos slejas augstāk par to. Visa cilvēce ir ceļā uz šo kalna virsotni, tiesa, vairākums joprojām par lielāku vērtību uzskata šo pili. Tomēr, sekodami pa priekšu ejošajiem, arī viņi ar skumjām un neizskaidrojamām ilgām sāk saprast: lai gan pils ir tik skaista, tā tomēr noveco. Laiks dara savu.”

Daudziem cilvēkiem šķiet, ka, ja viņi būtu pietiekami bagāti un varētu dzīvot tā, kā viņi grib, tad viņi būtu laimīgi. Taču arvien rodasjauni sapņi –  ja man būtu…Pēc kāda laika sapņi piepildās, bet pilnības izjūta nerodas. Faktiski materiālā pasaule ir kā purvs, kas velk arvien dziļāk un dziļāk, ka gribas arvien vairāk un vairāk, un nekad nav gana. Cilvēks irlaimīgs,kad sapratot, ka pietiek,ir pateicīgs par to, kas ir, un ir gatavs dalīties ar citiem.  Bieži cilvēki līdz šai atziņai nonāk, pateicoties literatūrai, kurā skaidrota materiālā pasaule. Varbūt arī jums tas palīdzēs daudz ko saprast.

Viena no atziņām ir tāda, ka mūsu civilizācijas mācību stunda ir materiālisms. Materiālisms ir iedzīvošanās kāres mācību stunda. Visi cilvēki, kas piedzimuši šajā laikā, nāca apgūt materiālisma mācību stundu.

Aiz kalniem ir tie laiki, kad cilvēki cīnījās maizes gabala dēļ. Vēlāk arvien retāk kari tika uzsākti, lai izdzīvotu, un arvien biežāk – lai iznīcinātu citus, lai iedzīvotos no sveša labuma, pat ja to vairs nav, kur uzglabāt. Kā jums šķiet, kāpēc notika karš Irākā vai Afganistānā? Patiesībā šo karu cēlonis ir bagātība, kas guļ šo valstu zemes dzīlēs, tātad –  karš ir par naudu. Vai tie, kas karo, vai viņiem maz naudas? Protams,ka nē, bet viņiem ir vēlēšanās iegūt to vēl vairāk. Cilvēces ļaunums palielinās proporcionāli bagātības pieaugumam.

Atcerēsimies polaritātes likumu, ka iepretim sliktajam vienmēr atrodas labais. Tieši tāpat ir ar materiālisma mācību stundu. Arī materiālismam ir sava labā puse un sliktā puse. Labā puse ir tā, ka mēs varam atļauties daudz vairāk, un mums ir lielākas iespējas iepazīt pasauli nekā agrāk. Sliktā puse ir tā, ka mūsu dzīvē ir sākusi dominēt nauda.

Tam, ka mūsu valstij ir paplāns maciņš, ir sliktā puse. Bet labā puse ir tā, ka grūtie apstākļi liek cilvēkiem pašiem sev palīdzēt.
Sociālās nodrošināšanas sistēma tādā veidolā, kāda tā pasaulē ir pašlaik – visi dara labu visiem, bet nevienam no tā labi nekļūst – ir lemta izmiršanai. Tas notiek ar valstu ekonomiskās krīzes palīdzību.

Cilvēks ir interesanta būtne – ja kāds viņam grib palīdzēt, tad pēc kāda laika viņš šo palīdzību pieņem jau kā normu un ir ļoti dusmīgs, ja palīdzība tiek atņemta. Piemēram, mūsu valsts, lai palīdzētu maznodrošinātiem cilvēkiem, noteica atbalsta summu, kas pašvaldībai ir jāsniedz saviem iedzīvotājiem. Kas notika pašvaldībās pēc šī labā soļa no valdības puses? Daļa maznodrošināto izrēķināja, ka viņiem izdevīgāk ir dzīvot uz pašvaldības vai valsts pabalstu rēķina, nekā strādāt. Daļa cilvēku sāka slinkot. Esmu pārliecināta, ka arī jūs esat sastapuši cilvēkus, kuri paziņo, ka viņam nav izdevīgi strādāt. Tieši tāpēc ir jānāk pasaules ekonomiskajai krīzei, lai tā cilvēci vestu pie prāta. Pie prāta ir jāved ne tikai tos, kas negrib strādāt, bet arī alkatīgos, kas ir zaudējuši mēra sajūtu naudas pelnīšanā un sacensībā ar citiem bagātiem cilvēkiem.

Agrāk mēs sevi uzskatījām par citu tautu vergiem, bet tagad esam kļuvuši par sava maciņa vergiem. Kura verdzība ir labāka?
Kad mēs atbrīvosim savas bailes un dusmas uz pazemojumiem, kļūsim brīvi no jebkuras verdzības. Brīvs ir tas, kurš ir Dvēselē brīvs. Ja tauta Dvēselē ir brīva, to nepazemos ne nabadzība, ne cita tauta.
Tieši tāpat ir ar cilvēkiem –  tas, kas jūtas brīvs savos uzskatos un rīcībā, to neviens neuzdrošinās pazemot. Esmu pārliecināta, ka ikviens no jums var sabiedrībā atpazīt vismaz kādu brīvu cilvēku, kuru neviens nepazemo, neskatoties uz viņa savdabību.

Dažkārt cilvēki pārdzīvo, kāpēc ir dzimuši Padomju laikā, kad visiem bija tik spiedīgi materiālie apstākļi. Tā patiesībā ir bijusi laime –  iepazīt Padomju laikus un Latvijas brīvvalsts laikus. Tās ir divas tik dažādas pasaules, bet katrā no šīm pasaulēm ir sava labā un sliktā puse. Kas prot redzēt sociālisma pozitīvo pusi, tas redz arī kapitālisma pozitīvo pusi. Kas prata saprast sociālisma negatīvo pusi un tā pamācošo jēgu, tas sociālisma slikto pārvērš par labo un tādējādi prot tuvināties kapitālismam.

Ne velti ir cilvēki, kuri labi dzīvoja gan Padomju laikos, gan arī jaunajos laikos. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi prot pielāgoties apstākļiem un nekavējas pagātnē. Daļa no aktīviem komjauniešiem tagad ir veiksmīgi vadītāji. Tas ir tāpēc, ka viņiem piemīt prasme izdzīvot jebkuros apstākļos. Daudzi no komunistiem par savu sākotnējo kapitālu izmantoja kompartijas naudu, daļa no viņiem savas firmas attīstīja veiksmīgi, bet daļa izputēja. Tie aktīvie komjaunieši vai komunistiskās partijas biedri, kas gulēja uz lauriem, par tiem mēs esam aizmirsuši, bet tos, kas smagi strādāja, mēs redzam vēl šodien, un mēs šad un tad viņiem atgādinām viņu pagātni. Kāpēc? Tāpēc, ka mums skauž, ka viņiem vienmēr klājas labi. Neskatīsimies uz citiem, domāsim katrs par sevi, ko varam darīt lietas labā, lai uzlabotu savu materiālo labklājību.

Mūsdienu parastā planētas iedzīvotāja dzīves filosofija balstās uz trīs vaļiem: naudu, seksu un varu. Tomēr cilvēks, kuram dzīvē izdevies peldēties naudā, papilnam izbaudīt seksu un varu, un turklāt nezaudēt saprātu, zina pilnīgi skaidri: cilvēkam nepieciešams vēl kaut kas, bez kā cilvēks nespēj justies laimīgs un apmierināts ar dzīvi. Kā jums šķiet, kā pietrūkst šim cilvēkam? Tā ir mīlestība – īsta, patiesa, beznosacījumu mīlestība.

Pēdējā laikā ir parādījusies jauna problēma –  sieviete nevēlas precēties vai dzīvot kopā ar vīrieti, jo vēlas saglabāt savu neatkarību. Sievietes pat atsakās dzemdēt bērnus, lai tikai varētu baudīt materiālās pasaules labumus. Diemžēl dzīve viņām gatavo smagus pārbaudījumus, lai mūža nogalē viņas saprastu, ka laime nav materiālajos labumos.

Kāpēc cilvēki kļūst par materiālistiem?

Pirmās iemaņas naudas pelnīšanā mēs apguvām jau skolā. Skolā mūs mācīja “pelnīt atzīmes”, tāpēc nav brīnums, ka vēlāk visus spēkus veltījām naudas pelnīšanai.
Cilvēkus alkatīgus padara nevis nabadzība, bet gan nepietiekams Dvēseles siltums. Alkatību rada vēlme kaut ko iegūt, bet to nav iespējams apmierināt ar iegūšanu. Tāpēc alkatība noved pie nepatikšanām.

Patiess gadījums
Vīrietis visu mūžu krāja naudu un mantu. Viņš bija ļoti taupīgs (varētu pat teikt, ka skops), un tāpēc bija kļuvis par samērā pārticīgu cilvēku. Vīrietim bija zirgs. Reiz pie vīrieša ieradās nepazīstama sieviete un lūdza, lai vīrietis pārdod sava zirga astes sarus. Vīrietis to izdarīja. Pēc neilga laika vīrietis saslima ar nedziedināmu slimību un nomira. Neviens īsti nezina, bet pastāv iespēja, ka sieviete nodarbojās ar melno maģiju.
Šis gadījums mums māca, ka vīrietis alkatības dēļ pārdeva sava zirga astes sarus un pēc tam par to saņēma bargu sodu.

Došanas un ņemšanas dzīves likums

Lai mēs būtu materiāli nodrošināti un laimīgi, mums ir jāizprot Dievišķais likums par došanu un ņemšanu. Dievišķās enerģijas saglabāšanas likums māca: ja tu esi kaut ko saņēmis, vajag arī dot. Turklāt dot nevis, lai saņemtu pretī, bet dot, lai dotu. Tad saņemšana iespējama pati par sevi.
Ja cilvēks neprot dot, tad arī neko nesaņems. Došanai vienmēr jāiet pa priekšu ņemšanai. Cilvēks vispirms kļūst garīgi bagātāks un tikai pēc tam – arī materiāli bagāts.

Iedzīvošanās kāres pārņemtais neredz cilvēciskās esamības pamatnepieciešamību – dot. Ja es protu dot, iekšēji to nenožēlodams, un negaidu, lai citi pamanītu manu cēlo žestu, kā arī negaidu ne mazāko pateicību, pat ne mutisku paldies par pareizo rīcību, tad es esmu iemācījies dot no sirds.

Cilvēkiem ir grūti noticēt, ka došanas-ņemšanas likums darbojas perfekti, bet dzīves piemēri to patiešām apliecina.

Patiess gadījums
Kādas organizācijas vadītāja, kas nodarbojās ar zinātni, ļoti veiksmīgi attīstīja savu biznesu. Viņai nekad netrūka klientu. Es apbrīnoju šo sievieti, jo viņa savās zināšanās bez maksas dalījās ar ikvienu, kurš to lūdza. Man bija iespēja ar viņu aprunāties, un es uzdevu viņai jautājumu: kā viņa bez uztraukuma klāsta savas zināšanas, nebaidoties, ka kāds cits ar tām sāks pelnīt naudu? Viņas atbilde bija vienkārša: „Lai pelna, mani tas neuztrauc, jo man klientu un darba netrūkst”.

Šis gadījums mums māca, ka, ja cilvēks dod no sirds, viņš arī saņem, kaut vai no citas puses, bet saņem. Tieši tāpat ir darbā –  ja kāds darbinieks strādā no sirds, tad darba devējs to noteikti pamana, pat, ja neko darbiniekam nesaka. Ja darbinieks gaidīs, ka viņu novērtēs, tad viņš to nesagaidīs, jo novērtējuma saņemšana pēc būtības nozīmē to, ka es dodu, lai saņemtu. Ja darbinieks strādā no sirds, tad viņš par novērtējumu nedomā.

Atcerieties, ka ikvienam ir jādod tas, ko viņš var dot. Tad viņš saņem to, kas viņam ir vajadzīgs. Ja saņēmējs dod devējam mazāk, nekā devēja darbs ir vērts, tad saņēmējs saņem mazāk, nekā viņam tiek dots. Ja saņēmējs dod devējam vairāk, nekā devēja darbs ir vērts, un devējs to pieņem, tad devēja došanas spējas mazinās atbilstoši tam, kā palielinās viņa alkatība. Ikviens dod un ņem saskaņā ar savu sirdsapziņu. Jūsu sirds jums pateiks pareizo atbildi.

Naudas maģija

Viens no mūsu svarīgākajiem uzdevumiem ir iemācīties rīkoties ar naudu.   Pret naudu jāiemācās izturēties līdzsvaroti, tā nav jānoliedz. Kas naudu noniecina, tam nāksies dzīvot bez naudas, jo viņš taču to nepieņem. Naudas maģija ir Gara spēka mērs. Kas iemācās pret naudu izturēties pareizi – to pelnīt,pareizi domājot un labi strādājot, tērēt pareizam mērķim, – tas izlabojis slikto un iemantojis labo.

No naudas nedrīkst radīt Dievu, tomēr to nedrīkst arī noliegt. Parasti tiem cilvēkiem, kuri apgalvo, ka nauda ir slikta, nav naudas. Arī naudiņa ir jāmīl. Pie tiem, kuri mīl naudu, naudiņa vienmēr turas. Kuri aizmirst to, ka neesam radīti naudai, bet gan nauda radīta mums, tie pret darbu izturas kā pret iedzīvošanās līdzekli un ir spiesti ciest.

Diemžēl cilvēks dažkārt neprot novērtēt to, kas viņam jau ir dots. Bieži cilvēks to novērtē tikai tad, kad viņam kāds to atņem. Tas attiecas gan uz materiālo pusi, gan uz attiecībām. Būtiski ir nevis iegūt to, ko gribam, bet gan gribēt un novērtēt to, kas mums ir dots.
Teiciens “Kaut tikai būtu veselība, pārējo nopirksim” liecina, ka visu nevar nopirkt par naudu. Par naudu nevar nopirkt veselību, mīlestību un patiesu draudzību. Tie, kas domā, ka var, diemžēl kļūdās.

Tiem cilvēkiem, kam ir bailes no ekonomiskām problēmām, noteikti tās pāraug ekonomisko un materiālo problēmu nepieņemšanā. Tie cilvēki sāk cīnīties pret materiālo pasauli, kas arī nav pareizi. Mēs nevaram iztikt bez materiālās puses, bet ir nepieciešama pareiza attieksme pret to.
Ja cilvēks nav iemācījies atbrīvot bailes, kas radušās saistībā ar ekonomiskām problēmām, tad viņam radīsies materiāla rakstura problēmas. Kas neatbrīvosies no dusmām uz ekonomiskām problēmām, to šīs problēmas iznīcinās. Tas notiek atbilstoši katra baiļu vai dusmu pakāpei.

Piemēram, ja cilvēkam ir bailes zaudēt darbu, un viņš par to turpina uztraukties, tad viņš patiešām zaudēs darbu. Ja cilvēks dusmojas, ka viņam makā nav naudas un ka viņš nevar uzturēt ģimeni, un nesaprot, kur slēpjas  patiesais problēmas cēlonis, nesaprot, ka tā ir mācību stunda viņam – jebkurā situācijā meklēt risinājumu un iespēju nopelnīt citādā veidā, –  tad šim cilvēkam neradīsies iespēja nopelnīt naudu, līdz beidzot cilvēks no savām dusmām un naida saslims. Varbūt slimība viņu padarīs gudrāku.
Ja jūs gaidāt, ka jūsu ekonomiskās problēmas atrisināsies, vai pieprasāt, lai tās atrisinātu citi, piemēram, valsts, jo viegli uzelpot spēsiet tikai tad, kad viss būs kārtībā, tad jūs maldāties. Šķietamās labklājības periods ātri beigsies, un drīz atkal radīsies problēmas, tikai daudz sarežģītākas.

Ekonomisko problēmu risināšana  

Lai jūs varētu atrisināt savas ekonomiskās problēmas, nepieciešams sakārtot savas domas. Domas jūs varēsiet sakārtot, ja piedosiet saviem stresiem. Tajā brīdī, kad būsiet atbrīvojis stresus, jūsu galva kļūs skaidra, un jūs spēsiet izdomāt pareizo problēmas risinājumu. Ja jūs esat piedevis negatīvām domām, tad Gars atveras un parāda, kad piecelties un uz kuru pusi iet. Gars zina, ka katram cilvēkam nepieciešama māja, tāpēc arī palīdz atrast tādus risinājumus, lai cilvēkam būtu jumts virs galvas.

Ja jūs patiešām atbrīvosiet stresu, izdevīgs priekšlikums pie jums atradīs ceļu pat miegā. Cilvēki, kas atbrīvojuši konkrētu satraukumu ekonomikas sfērā, piemēram, bailes un dusmas, ka viņi nevar atļauties dzīvei nepieciešamo pirkumu, piepeši pārsteigti konstatē, ka sakrātās naudas ne tikai pietiek kārotās lietas iegādei, bet arī paliek pāri.

Lai jūs būtu materiāli nodrošināti, ļoti svarīgi ir mīlēt savu darbu. Kas mīl darbu un tam nododas, tas darbā gūst atdevi. Nemīlamā darbā zaudējam savus spēkus, turpretī iemīļota nodarbošanās izraisa arvien jaunu un jaunu radošās enerģijas pieplūdumu.

Katram novēlams strādāt tādu darbu, kuru cilvēks neizjūt kā apgrūtinājumu, bet spēj to darīt ar mīlestību. Ja darbs sagādā patiesu prieku,cilvēks nejūt, kā paskrien darba diena. No rīta viņš nāk uz darbu ar smaidu uz lūpām un vakarā dodas mājup ar apziņu, ka šodien daudz darba padarīts.
Ja jūs šobrīd nestrādājat tādu darbu, tad padomājiet, kāds darbs visvairāk jums varētu patikt. Nekad nav par vēlu atgriezties pašam pie sevis, nekad nav par vēlu sākt to, pēc kā esi ilgojies, nekad nav par vēlu gūt dzīves un jaunrades prieku – kaut tikai būtu vēlēšanās. Mums patīk kalt tālas nākotnes plānus, nevis kaut ko uzsākt tūlīt un tagad. Bieži mēs sevi noniecinām, sakot, ka es nevarēšu, ka man neizdosies, un tāpēc baidāmies par savu plānu īstenošanas iespējām.

Dažreiz dzīvē mēdz gadīties, ka ne vienmēr darbs ir arī iemīļotā nodarbošanās; dažkārt darbs var būt pat netīkams, bet iemīļotā nodarbošanās – interesanta un patīkama. Tas liecina par nepareizi izraudzītu dzīves ceļu, tātad, par lielu nerealizētu radošo potenciālu. Tikai realizējot savas radošās ieceres, cilvēks spēj iegūt harmonisku psihisko stāvokli.

Kas mīl darbu un prot izmantot laiku, tam māja aug gluži nemanot, un saviem cēlājiem tā kalpo par uzticamu, sirdij mīļu pavardu, neredzami nododot sadzīves gudrību caur ikdienas rūpēm. Mājoklis, kas radīts mīlestībā, mīl savu iemītnieku.

Panākumi darbā daudzējādā ziņā atkarīgi no saskarsmes prasmes. Atbrīvojiet nomāktību, un tad ar cilvēkiem varēsiet kontaktēties saturīgi un rezultatīvi.

Lai ierastais darbs kļūtu viegls un priekpilns, nepieciešams atbrīvot piespiedu stāvokli. Tad izzudīs nogurums, truluma, bezcerības un bezjēdzības izjūta. Pasaule kļūs skaista, bet darbs – arvien produktīvāks. Tātad, svarīgi ir uz darbu doties ar prieku.

Cilvēkam strādāt liek  pienākuma izjūta, kas pāraug atbildības izjūtā. Jo spēcīgākas bailes  – mani nemīlēs, ja es labi nestrādāšu -, mīt cilvēkā, jo ātrāk pienākuma izjūta pārvēršas atbildības izjūtā un bailēs izrādīties vainīgam. Vainas izjūtas pieaugums dzen cilvēku strādāt tāpēc, lai viņu mīlētu.

Patiess gadījums
Jauna sieviete vakaros vairs nevarēja aizmigt bez miega zāļu palīdzības. Viņai ļoti sāpēja labās rokas elkonis. Ārsti nespēja noteikt diagnozi, bet sieviete turpināja mocīties un lietot pretsāpju līdzekļus. Sāpes elkonī nozīmē to, ka viņa ”ar elkoņiem” mēģina darbā gūt panākumus.Sieviete piekrita tam un teica, ka ļoti smagi strādājot, lai iegūtu atzinību no augstākās vadības puses. Atklājās, ka sievietē ir ļoti daudz kompleksu – bija nepieciešamas divas lappuses, lai tos pierakstītu. Visu kompleksu cēlonis bija bailes, ka mani nemīl. Tikai atbrīvojot visus kompleksus un, galvenais, bailes –  mani nemīl, sieviete varēs atrisināt sava darba problēmas un līdz ar to arī veselības problēmas.

Principi, kas jāievēro darbā  

Ļoti bieži darbā rodas problēmas tajā gadījumā, ja vadītājs pieņem darbā savus radiniekus vai draugus. Ir vadītāji, kas uzskata, ka nekad nepieņems darbā radiniekus un draugus. Tā nav, ja strikti ievēro atsevišķus principus.
Pirmais princips – lietišķām attiecībām jābalstās tikai uz lietišķiem pamatiem. Ja nepieciešams risināt kādu jautājumu ar draugu vai radinieku, tad jūs to risināt lietišķi tieši tāpat, kā ar jebkuru citu kolēģi.
Otrais princips – draudzība pati par sevi un darbs pats par sevi. Darba laikā, kārtojot darba jautājumus, draudzība netiek ņemta vērā. Ja draugs kaut ko nav izdarījis atbilstoši prasībām, tad viņš arī saņem aizrādījums tieši tādā pašā veidā, kā to būtu saņēmuši pārējie kolēģi.
Trešais princips – draudzībai, kā arī radniecīgajām attiecībām jāpaliek ārpus darba. Nav labi, ja darba laikā tiek kārtoti kādi personīgie jautājumi.
Ceturtais princips – ja tuvs draugs vai pat brālis ir darba kolēģis, tad lietišķās attiecības ar viņu jāveido tā, kā ar svešu cilvēku, visas draudzības un radniecības jūtas jāatstāj ārpus darba.

Ja kolektīvā ir spriedzes pilnas attiecības un šāds stress turpinās ikdienā, gremošanas trakts kļūst īpaši jūtīgs. Darba kolektīvā spriedzes pilnas attiecības veidojas nevis tāpēc, ka cits citam vēlas nodarīt ļaunu, bet tāpēc, ka cilvēks nesaprot, kas ir labi un kas ir slikti. Katrs vērtē pēc savas vērtību sistēmas un atbilstoši saviem uzskatiem. Ļoti bieži strīdi izceļas tieši tāpēc, ka ir viedokļu nesakritība.

Lai uzlabotu attiecības kolektīvā, vispirms ir jāmainās pašam. Sevis pārmainīšana ir labums, citu pārmainīšana ir noziegums. Visi grib mainīt citus, pat visu pasauli, taču nedara pilnīgi neko, lai kaut nedaudz mainītu paši sevi.

Pēdējā laikā populāri ir izvirzīt mērķus, kas jāsasniedz.  Ir cilvēki, kuri mērķus sasniedz gandrīz vienmēr, un ir cilvēki, kuri tos nesasniedz nekad. Kāpēc tāda atšķirība starp darbiniekiem? Drosmīga cilvēka griba realizējas. Bailīga cilvēka griba nerealizējas, jo bailes atbaida mērķi un kļūst par dusmām vai pat naidu. Bailīgs cilvēks mērķi sasniedz ar spēku vai dusmām, sevi attaisnodams tādējādi, ka mērķa sasniegšanai visi līdzekļi labi. Drosmīgam cilvēkam spēks nav nepieciešams, lai sasniegtu mērķus. Vizuāli drosmīgi cilvēki ir mierīgi un līdzsvaroti, jo viņos nav baiļu. Bailīgie cilvēki vizuāli izskatās drosmīgi, jo viņi skaļi uzstājas sanāksmēs, nebaidās kritizēt, bet faktiski savas bravūras aizsegā viņi slēpj savas bailes.

Lai sasniegtu mērķus, ir svarīgi,  kā cilvēks strādā, –  vai viņš ātri darbojas, vai slinko, vai strādā mēreni un bez steigas. Iespējams, jums būs grūti noticēt, ka visvairāk var izdarīt, ja strādā bez steigas. Mērena darba slodze sniedz tikai labu, bet darbošanās pārspīlējumi vai slinkošana izraisa slimību.

Apmierinātība ar darbu un dzīvi  

No tā, cik lielā mērā mēs esam apmierināti ar darbu, ir atkarīga mūsu darba efektivitāte un līdz ar to arī mērķu sasniegšana.

Apmierinātība ar dzīvi un darbu vairāk ir atkarīga no tā, kā darbinieks uztver savu darbu, nekā no ienākumiem vai profesionālā prestiža. Apmierinātība ar darbu ir atkarīga no katra indivīda apstākļiem un sagatavotības. Katrs darbinieks darbā meklē gandarījuma, apmierinātības un laimes izjūtu.

Tiecoties pēc gandarījuma vai apmierinātības ar darbu, vissvarīgākais ir attieksme. Nav svarīgi, kādu darbu katrs dara, attieksme maina visu. Pētījumos ir pierādīts, ka cilvēki darbā jūtas laimīgāki, ja darbs viņiem ir aicinājums. Lai attīstītu aicinājumu, nepieciešams pārveidot attieksmi un mēģināt rast darbam augstāku mērķi un jēgu.

Ja uztveram savu darbu kā aicinājumu, tas palīdz nenogurt garīgi. Tas var aizgaiņāt garlaicību un sniegt lielāku mērķa un apņēmības apziņu. Ar šādu skatījumu var saglabāt interesi un entuziasmu pat tad, ja nav algas pielikuma vai paaugstinājuma. Katram no mums piemīt spējas attīstīt lielāku apmierinātību ar savu darbu, transformējot to aicinājumā. Arī rutīnas darbu ir iespējams pārvērst aicinājumā. Cilvēki mazkvalificētos darbos var pārveidot attieksmi pret darbu, kultivējot tādus paradumus un attiecības, kas darbam piešķir lielāku jēgu.

Ja nevar mainīt darba apstākļus, vajadzētu pārveidot vai pielāgot savu skatījumu. Otrs veids, kā transformēt darbu aicinājumā, ir identificēt un likt lietā savas iezīmīgās spējas.

Cilvēkiem ir dažādas vajadzības, bet viena no vajadzībām, kuras dēļ visbiežāk ir neapmierinātība ar darbu, ir vajadzība pēc laba atalgojuma. Vajadzība pēc laba atalgojuma, lai nodrošinātu iztiku, ir reālistiska. Problēma rodas tad, ja naudas pelnīšana kļūst par pašmērķi, jo cilvēks kļūst alkatīgs. Cilvēki, kas dzenas pēc naudas, nekad nav patiesi laimīgi, jo vienmēr tās ir par maz. Kas par darbu prasa lielāku algu nekā pelnīts, tas alkatības dēļ nolemj savu dvēseli ciešanām. Nepieciešams pateikt: “Viss, man pietiek.”

ASV ir veikti vairāki pētījumi, kuros atklāts, ka cilvēkus var iedalīt trīs grupās. Apmēram, 30% cilvēku darbs ir naudas pelnīšanas vieta. Šie cilvēki, daudz nedomājot, mainīs darba vietu, ja tikai kāds solīs maksāt vairāk. Nākamajiem 30% darbs ir karjeras izaugsmes un sociālā statusa iegūšanas vieta. Šiem cilvēkiem, protams, atalgojums arī ir svarīgs, bet tas nav pats svarīgākais faktors, svarīgākas ir karjeras iespējas un sociālā statusa iegūšana. Nākamajiem 30% darbs ir aicinājums. Šie cilvēki ir gatavi strādāt pat bez atalgojuma, ja vien ir iespēja citādi sevi materiāli nodrošināt. Darba devēji var būt laimīgi, ja viņu kolektīvā strādā cilvēki, kam darbs ir aicinājums, jo labākus darbiniekus būs grūti atrast. Visbeidzot, 10% darbinieku nevar iekļaut nevienā no iepriekš minētajām grupām, jo viņu motīvi ir citādāki.  Ikviens darbinieks ir individualitāte, kuram nepieciešama individuāla pieeja, jo katram ir individuālas vajadzības. Nav iespējams apmierināt visas darbinieku vēlmes, tāpēc  darba devējiem ieteicams būt ļoti uzmanīgiem ar motivācijas sistēmu, jo tieši tāpat, kā darbinieki pierod pie laba atalgojuma, viņi pierod arī pie citiem labumiem, ko piedāvā organizācija. Tāpēc svarīgi ir attīstīt darbiniekos pareizu attieksmi pret darbu.

Darbinieka negatīvo attieksmi pret darbu var ietekmēt viņa emocionālais raksturs – skaudība, naidīgums, alkatība. Piemēram, ja darbā iekārtojas darbinieks, kurš nav alkatīgs, tad darbs viņam var sagādāt gandarījumu. Ja tanī pašā darbā iekārtojas darbinieks, kurš ir godkārīgs un uzskata, ka ir pelnījis labāku nodarbošanos par tagadējo, jo šī nodarbošanās ir viņa necienīga, viņš sāk apskaust savus kolēģus un negūst gandarījumu no sava darba.

Darbinieka attieksme pret darbu var mainīties, ja mainās darbinieka pašizpratne. Pašizpratne ir tad, ja darbinieks sevi novērtē atbilstoši savām spējām. Piemēram, neprasa paaugstinājumu karjerā, jo viņam nav pietiekamu zināšanu. Cilvēks, kam ir reāla pašizpratne, zina savas patiesās spējas un arī to robežas. Ja šo cilvēku kritizē pamatoti, tad viņš pilnveidojas, ja kritizē nepamatoti, tad viņš nereaģē tik asi, jo viņš sevi pazīst un zina, ka tā nav taisnība.

Lai tiktu galā ar smaga rakstura cilvēkiem un grūtām situācijām, nepieciešams sevi garīgi attīstīt – vingrināt prātu, lai izkoptu tādas cilvēciskās īpašības kā līdzjūtība, pacietība, iecietība un piedošana. Jāsaprot, ka neviena situācija nav simtprocentīgi laba vai slikta. Jāsaprot esošā darba vērtība un iespēja strādāt. Jāmaina attieksme pret darbu. Jāatbrīvo negatīvās domas, vairāk pievēršot uzmanību problēmas īstajiem iemesliem.
Ja jums darbā būs silta sirds un cilvēciska mīlestība, jūsu prāts būs rāmāks un mierīgāks, un tas jums dos noteiktus spēkus un ļaus labāk darboties jūsu garīgajām spējām – spriestspējai, prasmei pieņemt lēmumus, un citām spējām.

Būtiski ir darbā pievērst uzmanību cilvēciskajām attiecībām – nepieciešams savā starpā sadarboties, saglabājot cilvēciskās pamatvērtības: labestību, sirsnību, mīlestību,  līdzjūtību, godīgumu un atklātību.

Padomāsim, kas veido mūsu apmierinātības līmeni un laimes izjūtu? Laimes izjūtu vairāk nosaka cilvēka prāta stāvoklis, nevis ārējie notikumi. Panākumi var sagādāt īslaicīgu sajūsmu, traģēdija var nest sev līdzi nomāktības posmu, tomēr mūsu vispārējai apmierinātībai ir nosliece atgriezties noteiktā pamatstāvoklī. Arī pēc traģiskiem notikumiem –  agrāk vai vēlāk, bet mēs tomēr nomierināmies.

Mūsu apmierinājuma jūtas spēcīgi ietekmē nosliece salīdzināt. Lai cik mēs pelnītu, mēs esam neapmierināti ar saviem ienākumiem, ja kaimiņš pelna vairāk. Amerikāņu izdevējs, rakstnieks un kritiķis H.L.Menkens definējis to, kas ir bagāts cilvēks: “Tas ir tāds cilvēks, kura ienākumi par simt dolāriem gadā pārsniedz sievas māsas vīra ienākumus.”
Mūsu apmierinātība ar dzīvi bieži ir atkarīga no tā, ar ko mēs sevi salīdzinām!

Tam, kas dzīvē meklē vienīgi baudas un par dzīves pamatu uzskata bagātību, atmaksas stunda nāks mazliet vēlāk – caur to, ko viņš uzskata par augstāko vērtību, – caur bagātību.Tie, kas ļoti dzenas pēc naudas, parasti cieš lielas neveiksmes tieši ar naudu saistītos jautājumos.

Visiem novēlams atrast tādu darbu, ko mīl vai var iemīlēt; strādāt ar prieku, nepārslogojot sevi, taču strādāt, negaidot darba devēju vai kolēģu uzslavas, ar tādu atdevi, ka pašam ir prieks par paveikto. Ja jums tas izdosies, tad jūs noteikti saņemsiet pietiekošu atalgojumu un gandarījuma izjūtu.

Galvenais –  atcerieties, lai ko jūs darītu, dariet to no VISAS SIRDS AR MĪLESTĪBU.

Materiāla sagatavošanai izmantota Elvitas Rudzātes grāmata „Piedošanas mācība” (izdevējs Sokrata tautskola, 2008)