Mēs dzīvojam šajā pasaulē, un katram no mums ir savs ceļš ejams. Un nav tāda pareizā vai nepareizā ceļa, jo katrs ceļš priekš katra no mums ir īstais.
Man ceļš ir garīgās attīstības izzināšanas ceļš, sevis attīstīšanas un pilnveidošanas ceļš. Ja reiz šis ceļš ir sākts iet, nevar vienā brīdī pateikt, viss es to vairs neiešu. Tev jāiet uz priekšu un, ejot šo ceļu, Tu neesi viens. Ir veiksmes brīži un liekas, ka viss iet gludi un ir melnās svītras, ka liekas, ka viss ir uz leju, ka nav nekā laba un kur tad ir kāds, kas ir mums līdzās un palīdz.
Viens posms manā dzīvē, kas lielā mērā man lika atjēgties un labot situāciju. Es dzīvoju savā ikdienā – darbs, mājas, bērni, kāda gudra grāmata, bet viss it kā stāv uz vietas. Kāds no Augšas man dod zīmi – kādu nelāgu situāciju, kas liek aizdomāties, ka varbūt vajag ko mainīt. Bet ne situācijas, ne gudru cilvēku padomi jau mums neko nedod, ja mēs to nesaprotam un nejūtam ar sirdi. Visam, ko mēs darām, domājam, vai jūtam tam, ir jābūt saskaņā ar mums pašiem. Un katrai situācijai ir savs īstais laiks.
Un brīžos, ka liekas, ka viss, vairs spēka nav, nāk palīdzība no Augšas. Pirmā palīdzība bija Domātāju lūgšanas aplis, kad visi kopā skaitīja lūgšanu, kas tika veltīta man tādā veidā, lūdzot palīdzību Augstākiem spēkiem. Pēc šīs lūgšanas bija sajūta, ka kāds mani ir iztīrījis, palika tik viegli. Atnācu mājās no nodarbības un vienkārši atlaidos gultā, lai atpūstos un piecēlos tikai no rīta. Tā bija tāda viegluma sajūta, ka kāds no Augšas ar lūgšanu palīdzību Tevi ir atbrīvojis no tik daudz kā nevajadzīga. Šī sajūta turpinājās dažas dienas, bet tad atkal sākās dzīves rutīna. No Augšas tika atkal piespēlētas visādas situācijas, lai es mācītos, bet tās situācijas saprata tikai prāts, sirds nē. Tad nu Kādam tur Augšā bija jārīkojas skarbāk, bija jārada situācija, lai ne tikai prāts saprastu, bet arī sirds saprastu, ka kaut kas dzīvē ir jāmaina.
Bija parasta diena, zvanīja no skolas, ka 7 gadīgam dēlam ir maza temperatūra. Atvedu to mājas un kā jau darba sieviete uztaisīju viņam ēst un atstāju mājās un devos uz darbu. Parasti gan es durvis aizslēdzu, bet tagad teicu, lai viņš to izdara. Pēc pāris stundām atprasījos no darba un devos pie dēla, bet ….
Sirds bija dikti nemierīga, pieejot pie durvīm zvanu, zvanu neviens never vaļā, domāju varbūt nedzird, bet zvans man ir dikti skaļš. Man sirds jau sāka drebēt, atslēgas durvīs ielikt nevarēju, jo dēls pats bija tās aizslēdzis no iekšpuses, sāku klauvēt, saukt. Sazvanīju kolēģi, lai brauc ar lauzni, lai varam tikt iekšā. Tās bija kādas minūtes 15, kamēr es biju aiz durvīm, man bija bezspēcības sajūta, es nevarēju neko kontrolēt, manā acu priekšā pārgāja visa mana dzīve. Bija tāda sajūta, ka mirstu. Tā it kā es ietu cauri tam tunelim, par kuru runā pirms nāves, es redzēju pagātni es redzēju, ka mans bērns vairs šeit nav. Visas tās domas dauzījās pa galvu un nāca arī daudz atklāsmes. Un tad es sadzirdēju dēla balsi :” Mammu, mammu” viņš atslēdza durvis tieši tajā brīdī, kad atbrauca kolēģis ar lauzni.
Viņš bija noģībis, parastā valodā runājot, temperatūra viņam bija pāri pa 40 , viņš gan teica, ka nebija noģībis, ka bija uzgājis “Augšā” pastaigāt.
Viņš arī manā izpratnē iet garīgo ceļu, daudz runā pa dzīvi pēc nāves, daudz analizē situācijas.
Bet pēc šī atgadījuma visa mana dzīve mainījās, manī atvērās mīlestība, vēlme visus samīļot, dod mīlestību visiem. Ja kādreiz es nevarēju noskaitīt Mātes Marijas lūgšanu, jo kaut kā sirds neļāva, tad tagad tā skaitās var teikt pati.
Šī bija palīdzība no Augšas kā grūdiens, lai mana sirds nevis tikai prāts ko saprastu.
Nav tā, ka esmu sapratusi visu, man vēl daudz un dikti ir jāmācās, bet mana sirds beidzot saprata to, ka vajag mīlēt šeit un tagad, vajag dzīvot šeit un tagad, un dot dot no visas sirds visiem un visu.
Mēs neesam vieni, mums apkārt ir īstie cilvēki, kas ir īstajā laikā un vietā un Augšā mums ir Sargeņģeļi un Palīgi, kas mums vienmēr ir līdzās.
sending...
