Miegs kā garīgās attīstības līdzeklis 25.01.2013

Miegs ir dabisks stāvoklis, kad cilvēka organisms atpūšas. Miegam ir raksturīga pazemināta fiziska aktivitāte un apkārtējās pasaules uztvere. Guļot uzkrājas enerģijas rezerves un smadzenes turpina apstrādāt un sakārtot dienas laikā apgūto un piedzīvoto, lai to varētu izmantot nākotnē. Miega ilgums un process cilvēkam laika gaitā mainās. Nepieciešamais miega ilgums katram var būt atšķirīgs. Zinātnieki un mediķi apgalvo, ka visveselīgākais miegs ir no 6–9 stundām. Aptuveni 20–28 stundu ciklu sauc par bioloģisko diennakts ritmu, ko var viegli izjaukt laika zonu šķērsošana, darbs naktī.

Dzīves sākumā ir nepieciešams vairāk miega nekā pieaugušiem cilvēkiem. Vecākiem cilvēkiem diennakts ritms var būt izjucis, miegs ir saraustīts, viņi sliktāk izguļas. Sievietes vairāk sūdzas par miega problēmām, bet uz vecumu to biežāk piedzīvo vīrieši. Tiek uzskatīts, ka pašpārliecināti cilvēki guļ mierīgi, gandrīz nekustīgi, bet cilvēki, kas nav pārliecināti par sevi, mokās ar šaubām par visu, guļ nemierīgi, bieži miegā kustas un pamostas, taču nemierīgam miegam var būt arī citi skaidrojumi, piemēram, uztraukumi nomoda laikā, veselības problēmas, sāpes un citi. Ar laiku miega traucējumi var novest pie agresivitātes un pat halucinācijām.[1]

Daži apgalvo, ka miegā sapņus neredz vai tos neatceras, taču ikviens zina, kas ir miegs un ko nozīmē sapņot. Ir veikti neskaitāmi pētījumi saistībā ar miegu, miega procesiem un sapņiem. Ir izveidotas dažādas pētniecības iestādes gan Latvijā, gan ārvalstīs, kuras nodarbojas ar miega procesa izpēti, diagnosticē un ārstē dažādas ar miegu saistītas saslimšanas vai kuru galvenā darbības joma ir sapņu un to simbolu skaidrošana jeb tulkošana. Tibetā jau kopš seniem laikiem pazīst un mūsdienās arī citur pasaulē praktizē arī sapņu jogu, kuras galvenais mērķis ir apzināties un kontrolēt sapņus un skaidrāk apzināties, ka fiziskā pasaule ir ilūzija. Tā arī palīdz saglabāt skaidru apziņu un apzināties sevi, un tiek uzskatīts, ka tas ir svarīgi, lai pareizi pārietu pēcnāves stāvoklī, sasniegtu apgaismību un vairs nepiedzimtu.

Līdzīgi teosofijā miegu mēdz dēvēt par „mazo nāvi”, un ir dzirdēts apgalvojums, ka nāves brīdis ir vissvarīgākais brīdis cilvēka dzīvē. Var piekrist tiem, kuri uzskata, ka cilvēks ir piedzimis, lai gūtu pieredzi, uzkrātu zināšanas un tās pielietotu praksē ikdienas darbībās, nevis tikai tāpēc, lai bezmērķīgi baudītu dzīves piedāvātos labumus. Tā ir kā aizraujoša, nopietna spēle visas dzīves garumā, kas piešķir dzīvei jēgu un mērķi, un mudina domāt, ka pēc cilvēka nāves nekas vēl nebeidzas; dzīvi var salīdzināt ar profesionālu treniņnometni, kur sevi pilnveidot, lai vēlāk plūktu augļus.

Daži uzskata, ka veids, kā cilvēks mirst, ir vistiešākajā mērā atkarīgs no tā, kā cilvēks ir dzīvojis. Tāpat miega kvalitāte, sapņi un lidojumi smalkajos plānos ir ļoti atkarīgi no tā, kā ir aizvadīta diena, un vēl jo vairāk – ar kādām sajūtām cilvēks dodas gulēt.

Gan zinātnieki, gan teosofijas piekritēji miega ciklu iedala divās miega fāzēs, kuras nereti apzīmē ar vārdiem sanskritā swapna un sushupti, kas attiecīgi apzīmē fāzi, kad cilvēks redz sapņus, jeb seklo miegu, un fāzi, kad cilvēks sapņus neredz, jeb dziļo miegu. Miega laikā šīs miega fāzes var tikt izietas vairākkārt, un parasti cilvēks miegā laiku pavada neapzināti, taču katrs gadījums un iemesli ir individuāli, un tas var būt atkarīgs no emocionālā un fiziskā stāvokļa brīdī, kad cilvēks ir devies gulēt.[2] Swapna fāzē aktīvi darbojas cilvēka zemapziņa un var tikt atspoguļoti iepriekšējās dienas vai dienu iespaidi. Savukārt sushupti fāze tiek uzskatīta par kvalitatīvo miega fāzi, kad arī ir iespējams sazināties ar smalkā plāna būtnēm, saņemt informāciju vai papildu enerģiju.

Pastāv viedoklis, ka dzīves laikā ir ļoti svarīgi iemācīties kontrolēt emocijas, uzlabot savas nepilnīgās īpašības, tādējādi paaugstinot savu apziņu, nevis attaisnoties, apgalvojot, ka sliktās īpašības ir cilvēka personības daļa, un citiem nāksies to pieņemt un iemīlēt. Citu cilvēku nepilnības pieņemt un iemīlēt var būt vienkāršāk, nekā atzīt savējās un censties tās uzlabot. Cilvēkam ir doti visi instrumenti, kas ir nepieciešami, lai to paveiktu, taču neatkarīgi no tā, cik cītīgs darbs šajā jomā ir paveikts nomoda dzīvē, miega laikā nokļūstot astrālajā plānā, var nobīties, redzot, ka visas it kā nokārtotās lietas un noslīpētās īpašības joprojām turpat vien ir, jo, piemēram, Čarlzs Vebsters Ledbīters (Charles Webster Leadbeater) savā darbā „Sapņi. Kas tie ir un kā tie veidojas” („Dreams. What they are and how they are caused”) uzskatāmi norāda, ka tieši pēc sapņiem visprecīzāk var spriest par progresu garīgās attīstības jomā, jo sapņu laikā parasti apziņa notikumus nekontrolē un arī prātam tur nav ietekmes.[3] Tā var pārliecināties par to, līdz kādam līmenim attiecīgā īpašība ir izkopta. Karls Gustavs Jungs (Carl Gustav Jung) darbā „Cilvēks un simboli” („Man and his Symbols”) šajā sakarā min dubulto personību jeb zemapziņu, pār kuru miega laikā lielākajai daļai cilvēku nav kontroles un kura tādēļ nereti tiek uzskatīta par cilvēka patieso būtību. Šajā darbā K. G. Jungs atsaucas arī uz Zigmundu Freidu (Sigmund Freud), kurš apgalvo, ka, pārrunājot sapnī redzētos tēlus vai piedzīvotās situācijas, var ļoti viegli noteikt cilvēka fiziskas vai garīgas saslimšanas, apgalvojot, ka miegā atklājas cilvēka patiesā būtība, atšķirībā no nomoda dzīves, kad cilvēki mēdz melot gan citiem, gan paši sev.[4]

Taču teosofijas piekritēji procesiem miega laikā piešķir vēl lielāku nozīmi. Viņi nenoliedz zemapziņas brīvo lidojumu, taču norāda uz citiem aspektiem, kuriem ir būtiska loma, miegā atrodoties astrālajā plānā. Astrālais plāns tiek uzskatīts par melīgu un šaubīgu plānu, jo tur cilvēks ir pakļauts dažādām ietekmēm, kad cilvēku var, piemēram, nobiedēt vai ietekmēt sapņotāja darbības nomoda laikā jeb fiziskajā plānā, kā tas ļoti uzskatāmi ir ilustrēts mākslas filmā „Pirmsākums”.[5] Taču ir dzirdēti arī neskaitāmi gadījumi, kad miegā cilvēki tiek brīdināti par gaidāmiem notikumiem vai kad cilvēkam ir iespēja nokļūt vietā, kur viņš nekad nav bijis, un aplūkot to tik skaidri, it kā būtu pilnīgi klātesošs.

Būtu vieglprātīgi pret brīdinājumiem miegā izturēties noliedzoši, taču tos nevajadzētu uztvert kā absolūtu pareģojumu. Pieņemot, ka katrai dzīves situācijai ir iespējami neskaitāmi scenāriji un ka varbūt kādā apziņas līmeni tie visi īstenojas, bieži cilvēks tiek brīdināts par svarīgu pavērsiena punktu, dodot tikai iespēju izvēlēties, ko būtu muļķīgi neizmantot, ņemot vērā, cik bieži cilvēkam šķiet, ka viņam nemaz netiek dotas izvēles iespējas. Daži uzskata, ka, izmantojot, piemēram, sapnī saņemtu brīdinājumu, tiek mainīts liktenis un ka tas nav mirstīgā cilvēka rokās. Taču citi šim apgalvojumam nepiekrīt, jo ir pārliecināti, ka, neiedziļinoties plaši diskutējamā jautājumā par to, ko katrs uzskata par likteni un dzīvi vispār, cilvēkam ir noteikts ceļa sākuma punkts un galapunkts, ko varētu uzskatīt par likteni; taču to, pa cik taisnu, līkumotu, gludu vai akmeņainu ceļu iet līdz galapunktam, ir katra brīva izvēle, un šī ceļa kvalitāti mēs veidojam ar savām ikdienas izvēlēm. Brīdinājumu sapnī var uzskatīt par palīdzību kāda šķēršļa vai nepareiza pagrieziena apiešanai.

Par ļoti spilgtu un savdabīgu pieredzi tiek uzskatīta iepriekš tekstā minēto iespēju miega laikā nokļūt dažādās vietās, kur, iespējams, cilvēks nekad nav bijis un pat nezina, kā šī vieta varētu izskatīties. Domas dalās, vai šādos gadījumos redzētais ir tikai cilvēka iztēles augļi vai arī patiešām ir iespējams kādā no nefiziskiem plāniem nokļūt citur. Tā var apciemot radiniekus un draugus, ieskatīties kaimiņa dzīvoklī, aizceļot uz kādu tālu valsti vai pat uz citu planētu. Zinot par astrālajam plānam raksturīgo patiesības sagrozīšanas iespējamību, ir nepieciešamas augstas zināšanas, lai spētu izšķirt patiesu ceļojumu no mānīga. Tiek uzskatīts, ka šādu ceļojumu patiesuma līmenis un precizitāte ir augstāki pirmsnāves brīdī vai tad, ja ir attīstīta spēja atdalīt augstāko apziņu no fiziskā ķermeņa nomoda stāvoklī.

Daudzi, kuri kādreiz ir sapņojuši, zina, ko nozīmē sapņa laikā pēkšņi attapties visneiedomājamākajās vai varbūt vēlamās vietās. Zinātāji apgalvo, ka tas ir iespējams ne tikai miegā, bet arī pilnīgi apzinātā nomoda stāvoklī. Šo ceļojumu princips un sajūtas ir identiskas tām, ko jūt miegā, taču šie ceļojumi ir uzticamāki un tajos ir izteiktāka klātbūtnes sajūta. Pasaulē šis fenomens ir ļoti plaši pētīts, un, apzīmējot to ar vārdu savienojumu „ārpusķermeņa pieredze” (angļu valodā – „out-of-body experience”) tas ir ļoti uzskatāmi raksturots Maikla Talbota (Michael Talbot) grāmatā „Hologrāfiskais Visums”, kur ir minēti vairāki gadījumi, kad cilvēka apzinātā apziņa šķietami atsvabina sevi no fiziskā ķermeņa un aizceļo uz kādu citu vietu. M. Talbota apkopotā informācija liecina, ka šis fenomens parasti ir spontāns un tas visbiežāk notiek miega, meditācijas, anestēzijas, slimības vai traumatisku sāpju laikā, taču tikpat liela ir arī iespējamība, ka tas var notikt citos apstākļos, to skaitā apzinātā nomoda stāvoklī.[6]

Dažādās nozarēs, kas pēta miegu un sapņus, sapņi tiek iedalīti dažādās kategorijās, taču šajā kontekstā visatbilstošāk būtu minēt septiņus sapņu veidus, kurus izceļ Teosofijas biedrības dibinātāja Helēna Blavatska.[7]

            1. Pravietiskie sapņi. Šos sapņus mūsu atmiņā veido augstākais Es, un tie parasti ir skaidri saprotami un var dzirdēt balsi, kas nodod vēstījumu, vai tiek attēlots pats gaidāmais notikums.

            2. Alegoriski sapņi jeb mākslinieciskās līdzībās attēloti sapņi vai neskaidrs, realitātes mirklīgs iespaids, ko attēlo smadzenes un sagroza cilvēka iztēle. Šie sapņi parasti nav pilnīgi uzticami.

            3. Labo vai ļauno adeptu vai tādu ļoti spēcīgu dvēseļu domu radīti sapņi, kuri vēlas, lai mēs rīkoties pēc viņu ieskatiem.

            4. Retrospektīvie sapņi – sapņi, kuri ilustrē notikumus kādā no iepriekšējiem iemiesojumiem.

            5. Brīdinošie sapņi par citiem cilvēkiem, kuri paši nespēj piekļūt šādai informācijai.

            6. Neskaidri un mulsinoši sapņi, ko izraisījuši iepriekšējos punktos minētie iemesli.

            7. Sapņi, kas ir tikai iztēles augļi un haotiska aina, ko var izraisīt gremošanas trakta darbības traucējumi, emocionāls saviļņojums vai citi ārēji iemesli.

H. Blavatska arī skaidro, ka cilvēks ir duāla būtne, tam ir fiziskais un garīgais ķermenis, un no iekšējā ego garīgās attīstības līmeņa un tā personības īpašību garīguma pakāpes ir atkarīgs tas, vai cilvēks guļošā ķermeņa fiziskajām smadzenēm spēj nodot uztvertās ainas, dzirdētos vārdus un sajūtas, ko pa pusei garīgās smadzenes ir uztvērušas miega laikā. Jo izsmalcinātākas cilvēka garīgās īpašības, jo vieglāk ego būs pamodināt guļošo daļu, iedarbināt sensoriskos nervu mezglus un smadzenītes[1], un, raidot skaidrus attēlus, nodot informāciju nervu mezgliem, kuri cieša miega laikā vienmēr ir pilnīgi pasīvi un atpūšas.

Tajā pašā laikā, jo garīgāks cilvēks, jo aktīvāka ir viņa iztēle un līdz ar to lielāka iespēja viņam pareizi uztvert informāciju, ko nodod viņa visu redzošais, vienmēr nomodā esošais Augstākais Es. Tā garīgās sajūtas ir tieši cieši saistītas ar Augstāko garīgo būtību. Tāpēc ļoti garīgi cilvēki vīzijas un sapņus redz gan miegā, gan nomodā: tie ir tā dēvētie sensitīvi, dzimuši gaišreģi jeb garīgie mēdiji. Mazāk garīgi attīstīti cilvēki šādus informatīvos sapņus redz retāk, un šo sapņu precizitāte ir atkarīga no šī cilvēka emociju intensitātes attiecībā uz konkrēto lietu. Parasti sapņus veido asociācijas par notikumiem, kas pirms tam piedzīvoti nomoda laikā. Dažreiz pat visnenozīmīgākā doma saistībā ar notikumiem kādā sapnī, var likt šim sapnim atkārtoties pat pēc vairāku gadu pārtraukuma.

Viljams Kvans Džadžs (William Quan Judge) savā publikācijā par cilvēka dzīvi trīs līmeņos H. Blavatskas sacīto papildina ar informāciju par trīs garīgajiem līmeņiem, no kuriem vidusmēra cilvēks apzinās tikai pirmo – nomoda dzīvi.[8] Viņš apgalvo, ka ikvienam aizrautīgam teosofijas piekritējam ir jāzina šo trīs stāvokļu nozīme, un jo īpaši tas, cik svarīgi ir svapna laikā atcerēties to, kas piedzīvots sushupti laikā, vai nomodā atcerēties to, kas piedzīvots svapna laikā un otrādi.

 Viņš stāsta par gadījumiem, kad cilvēks sapnī nodotu stimulu rezultātā var darīt viņa personības labajai dabai nepieņemamas lietas. Tas var notikt tādēļ, ka cilvēka ļaunās domas negatīvi ietekmē viņa sapņus un padara viņu atvērtu ļauno spēku ietekmei. Tāpēc mūsu pienākums ir attīrīt un uzturēt tīrus divus zemākos apziņas līmeņus.

Īpaši viņš izceļ trešo līmeni, kuru pazīst ikviens – „miegu bez sapņiem” jeb sushupti. Viņš gan norāda, ka šis skaidrojums nav precīzs, jo, neskatoties uz to, ka šajā fāzē sapņus neredz, šajā fāzē, piemēram, pat noziedznieki augstākajā apziņas līmenī sazinās ar garīgām būtnēm un iekļūst smalkajā plānā, redzot dažādas ainas. Tas ir milzīgs garīgais rezervuārs, ar kura palīdzību tiek kontrolēti ļaunie spēki.

Lai šo jautājumu labāk izprastu, ir jāsaprot, kas notiek, kad cilvēks laižas miegā, sapņo un pēc tam nokļūst sushupti. Ārējās maņas ir nomāktas, un smadzenes atceras nomoda laikā redzētus attēlus un domas, un drīz pēc tam cilvēks aizmieg. Tad nonāk pieredzes plānā, kas ir tikpat reāls, kā iepriekšējā miega fāze. Šajā fāzē cilvēks klejo līdz brīdim, kad viņš nonāk dziļākā miega fāzē. Smadzeņu darbība nedod nekādus traucējošus signālus, un cilvēks „dievu pasaules notikumos” piedalās tādā mērā, kā to pieļauj viņa attīstības līmenis. Taču cilvēkam ir jāatgriežas nomoda stāvoklī, un, lai atgrieztos, viņam ir jāšķērso tās pašas fāzes, kuras tika šķērsotas, lai nokļūtu līdz sushupti, jo nav iespējams no nomoda stāvokļa uzreiz nokļūt sushupti un otrādi. Tā tas ir, neskatoties uz to, ka atgriežoties atmiņas par redzēto var tikt dzēstas.

Vidusmēra cilvēkam, kurš nav īpaši koncentrējies un kurā dominē neskaitāmas un neskaidras domas, dodoties cauri svapna fāzei, noderīgā un apziņu paaugstinošā sushupti fāzē gūtā pieredze tiek sajaukta un sagrozīta, un kā rezultātā viņš nomoda laikā šo pieredzi nevar izmantot, lai gan viņam uz to ir tiesības un viņam tā būtu jāizmanto.

Tātad mērķis ir atbrīvoties no jucekļa un sagrozījumiem, lai attīrītu un atdzīvinātu svapna stāvokli un lai nomodā labāk un spilgtāk atcerētos sushupti fāzē gūto pieredzi. To var panākt, arvien koncentrējoties uz augstām domām, cēliem mērķiem un visu, kas ir labs un būt pēc iespējas garīgam cilvēkam nomoda dzīves laikā. To nevar panākt nedēļas vai gada laikā, iespējams, pat ne vienas dzīves laikā, taču, sākot to praktizēt, tas var tikt ļoti novērtēts kādā no turpmākiem iemiesojumiem.

Atšķirība starp cilvēku, kurš koncentrējas, un to, kurš nekoncentrējas, ir tāda, ka koncentrējies cilvēks šo ceļojumu veic, apzinoties notiekošo, un to uzsāk un beidz, gūstot regulāru un skaidru pieredzi. Bet nekoncentrējies cilvēks šo ceļojumu veic neapzinoties, rezultātā atceroties varbūt tikai sajauktas domas un pieredzi.

V. K. Džadžs norāda, ka šī tēma ir neizsmeļama un tā ir ārkārtīgi svarīga, un mudina attīrīt un paaugstināt apziņu un koncentrēt domas un darbības nomoda dzīves laikā, lai tā vietā, lai bezmērķīgi vienu nakti pēc otras un vienu dienu pēc otras nokļūtu šajos dabiskajos un īpaši veidotajos posmos un no tiem atgrieztos tukšām rokām, mēs kļūtu viedāki un spētu labāk palīdzēt citiem cilvēkiem.

H. Blavatska tikšanās laikā Londonā 1888. gadā, sniedzot komentārus par darbu „Slepenā doktrīna”, sniedza interesantus paskaidrojumus par sapņiem un atbildēja uz daudziem saistītiem jautājumiem.[9]

Viņa skaidroja, ka parasti atmiņā tiek fiksēti tikai gaistoši un izkropļoti iespaidi, kurus smadzenes saņem pamošanās brīdī. Mīkla zinātniekiem ir īstie sapņi jeb pieredze, ko miega laikā gūst augstākais Es. Parasti tas, ko mēs uzskatām par sapņiem un kas parasti tiek uzskatīti par iztēles augļiem, patiesībā ir atsevišķas lapas, kas ir izrautas no dzīves un gūtās pieredzes, un tās miglainas atmiņas, kuras mošanās brīdī mūsu fiziskā atmiņa vairāk vai mazāk izkropļo. Fiziskā atmiņa automātiski piefiksē dažas domas, faktus un darbības par to, ko zemapziņa darīja laikā, kad miega laikā bija tikusi brīvībā. Cilvēka Ego jeb īstā būtība dzīvo atsevišķu dzīvi tiklīdz tiek nekontrolētā brīvībā jeb tad, kad fiziskais ķermenis ir aizmidzis.

Jautāta par miega salīdzinājumu ar nāvi, viņa skaidro, ka starp tiem var saskatīt līdzību, taču tur ir ļoti liela atšķirība. Miega laikā saglabājas saikne starp cilvēka Augstāko un zemāko Es, neskatoties uz to, ka šī saikne ir ļoti vāja; un Augstākais Es vairāk vai mazāk atspoguļojas zemākajā Es, lai gan sūtītie impulsi bieži var būt neprecīzi. Taču tad, kad fiziskais jeb iluzorais ķermenis ir miris, tā cilvēka daļa paliek pilnīgi brīvā vaļā. Tur ir tik pat liela atšķirība, cik liela atšķirība ir starp spoku un cilvēku vai starp cilvēku, kurš atrodas pilnīgi tumšā telpā, un kādu, kurš atrodas pilnīgi izgaismotā telpā.

Teosofijas laikrakstā par šo tēmu ir sniegtas dažas ļoti būtiskas piezīmes.[10] Piemēram, sushupti miega fāzē iegūtā informācija var tikt pārnesta cilvēka fiziskajā apziņā, bet tas ir atkarīgs no cilvēka vēlmēm un no tā, vai viņa zemākais Es ir vai nav gatavs saņemt un atcerēties šo informāciju. Šo īpašību var trenēt un apzināti pilnveidot, taču ieteicams ļaut tam notikt dabiski, nomoda laikā dzīvojot garīgajā ziņā pēc iespējas kvalitatīvāku dzīvi, kā rezultātā šī iespēja cilvēkam var tikt dota, speciāli to neveicinot.

Analizējot vairākos informācijas avotos apkopoto informāciju, pārliecinājos, ka miega process cilvēkam ir ļoti svarīgs un ka tas ir arī būtisks garīgo attīstību veicinošs līdzeklis, ņemot vērā, ka miega laikā var tikt saņemta svarīga informācija, spēks un enerģija. Līdzīgi kā ir dažādas metodes, kā vidusmēra cilvēkam var pavērt, piemēram, astrālo redzi, tāpat ir veidi, kā piekļūt arī šim instrumentam. Taču būtu muļķīgi to uzskatīt par burvju nūjiņu, kas garantē tūlītējus labumus, jo galu galā vispareizākais ceļš, kā tikt pie dievišķām zināšanām ir pašaizliedzīgi darboties tajā plānā, kurā esam piedzimuši, pilnveidojot savas īpašības, atbrīvojoties no atkarībām un pieķeršanās un ievērojot Dievišķos likumus, kas ir mūsu uzdevums un pienākums. Un tas ir visgodīgākais un cienījamākais veids, kā iegūt spēju (vai, pareizāk sakot, kad tiks piešķirta spēja) apzināti piedalīties sapņos un saprast, kas tad īsti ir sapņi un kas realitāte.

Kamēr tas vēl nav noticis, vislabākais ieteikums būtu izbaudīt labsajūtu, ko sniedz pilnvērtīgs miegs, un katru vakaru laisties miegā, domājot gaišas domas, kas ir viens no kvalitatīva miega priekšnosacījumiem.

 Autore: Anita Rakitko