Miera vērtība 15.08.2023

Miers balstās patiesībā un pareizā rīcībā, ko sauc par tikumību. Ja cilvēks nav patiess vai viņa rīcība nav tikumīga, tad viņā nekad nebūs iekšējs miers. Ja cilvēks nav iekšēji mierīgs, tad viņš nespēj ārēji būt mierīgs, izņemot, ja viņš sevi savalda, bet ārēja savaldīšanās nozīmē iekšēju karu sevī, kas rada veselības problēmas. Tāpēc savaldīšanās nav pareizs risinājums. Pareizs risinājums ir atgūt iekšēju mieru, kas izpaudīsies kā patiess ārējs miers un atvērs durvis uz mīlestību. Cilvēks, kas izjūt mīlestību, nespēj būt agresīvs. Tas nozīmē, jo lielāka sabiedrības daļa izjutīs mīlestību, jo mazāka iespējamība agresijai.

Diemžēl šā brīža realitāte ir tāda, ka liela daļa sabiedrības cieš no mīlestības trūkuma, tāpēc neskatoties uz sabiedrības intelektuālo attīstību, vardarbība pasaulē pieaug tikai tā maina savas formas.

Katram cilvēkam ik pa laikam ir saskarsme ar negatīvām situācijām, kas vairumā gadījumos rada negatīvas emocijas. Mācībā ir teikts, ka mums ir jāprot uz visām negācijām paskatīties mierīgi, neieliekot tajās savu enerģiju. Kāds no jums teiks: “Viegli pateikt, bet kā to izdarīt?”

Iekšēju mieru mēs spējam saglabāt, tad, ja izprotam negatīvās situācijas sniegto mācību, t.i., piemēram, ja tevi kāds nepatiesi apvaino, tu centies izprast, kāpēc esi sev piesaistījis apvainotāju. Dievišķais Piesaistes likums māca – līdzīgs piesaista līdzīgu. Tātad, ja tevi apvaino, iespējams tu arī kādu apvaino. Tie, kuriem ir vainas izjūta, tie bieži apvaino paši sevi. Tāpēc galvenais, ko apvainotājs neapzināti norāda tev – atbrīvo savu vainas izjūtu un turpmāk nenosodi ne citus, ne sevi.

Daudz dziļāks iekšējs miers rodas tad, ja cilvēks sāk atgriešanās Ceļu pie Dieva. Daudzi nesaprot šos manus vārdus, domājot, ka es aicinu pievienoties kādai reliģiskai konfesijai, bet ticība Dievam vēl nenozīmē, ka esi pievienojies reliģiskai konfesijai.

Piemēram, es neesmu pievienojusies nevienai reliģiskai konfesijai, jo esmu sapratusi, ka Dievs ir visā un visur, bet galvenais es zinu, ka tas mājo manā sirdī. Jo vairāk manī attīstās ticība Dievam, jo mierīgāk pieņemu dažādus negatīvus ārējus kairinājumus. Tas gan nenozīmē, ka esmu vienaldzīga vai manī nav emociju, vienkārši spēju uz tiem mierīgāk paskatīties vai ātrāk nomierināties, ja emocijas ņēmušas virsroku.

Iekšēju mieru rada izpratne, ka tu nekad nevari būt viens, jo vienmēr ar tevi ir Augstākie Spēki, kuri ir gatavi grūtā brīdī sniegt tev palīdzību, ja tikai tu Viņiem to lūdz, jo Dievišķais Likums neļauj Viņiem sniegt palīdzību, ja tā netiek lūgta. Tomēr man ir bijusi saskarsme ar ticīgiem cilvēkiem, kuri jūtas vientuļi un izjūt lielu nemieru. Kāpēc tā? Tāpēc, ka viņi Dievu neprot saskatīt visur un visā. Tāpēc, ka viņi ir nodalījuši laicīgo dzīvi no garīgās pasaules. Iekšēju mieru tu gūsti tad, ja tu laicīgā dzīvē proti saskatīt Dievu, t.i., ja arī grūtās situācijās tu redzi Dieva klātbūtni, izprotot kāpēc Viņš pieļauj šādu grūtu situāciju.

Mācībā ir teikts, ka tie, kuri sastopas ar īpaši grūtām dzīves situācijām, tos īpaši mīl Dievs. Tikai nelaime tā, ka šie cietēji bieži neizprot šādi izpaustu Dieva mīlestību. Kā tik lielās ciešanās izpaužas Dieva mīlestība? Caur lielām ciešanām cilvēka garam tiek dota iespēja strauji augt garā un šī attīstība parasti ir liels lēciens uz priekšu. Citiem vārdiem sakot, Dievs dod cietējiem iespēju ātrāk apgūt mācību vielu nekā citiem. Simboliski tas būtu, ka tu viena mācību gada laikā apgūsti divu vai trīs klašu mācību vielu.

Tikai spēcīga ticība un pilnīga paļaušanās uz Dievu spēj dot iekšēju mieru, un tieši tāpēc ticība ir jāattīsta, bet to var izdarīt tikai tad, ja apgūsti Lielo Skolotāju doto Mācību un sāc to praktizēt ikdienas situācijās.

Iekšējs miers attīstās, ja ļaujies Dieva gribai un pieņem visas dzīves situācijas ar pazemību. Mācībā ir teikts, lai mēs vērojam dzīves devīgos brīžus un arī dzīves sitienus, nepieķeroties ne vienam, ne otram. Šie vārdi pasaka, ka iekšējs miers mums jāsaglabā visās dzīvēs situācijās, mācoties vērot dzīvi it kā no malas – it kā skatītos izrādi vai filmu. Tad, kad jūs spēsiet uz dzīvi skatīties kā skatītājs, tad arī jūs būsiet apguvuši prasmi neielikt enerģiju tur, kur to nav nepieciešams ielikt, jo nemiers rodas tikai tad, kad mēs negatīvos notikumos ieliekam savu enerģiju. Citiem vārdiem sakot, kad mēs negatīvos notikumos kļūstam emocionāli, tad mēs negatīvā notikumā caur emocijām ieliekam savu enerģiju. Mēs nespējam uz negatīviem notikumiem paskatīties mierīgi, lai pieņemtu saprātīgus lēmumus. Lēmumi, kas balstās uz emocijām, dažkārt var nodarīt lielāku ļaunumu, nekā pamatīgi izsvērts lēmums.

Piemēram, mazs bērns bērnudārzā ir vardarbīgs pret citiem bērniem. Ikvienai mātei sāp sirds, ja viņas bērnam dara pāri un tāpēc vēlēšanās, lai bērnudārzs atrisina problēmu vai atbrīvojas no vardarbīgā bērna ir pamatots. Tomēr atbrīvošanās no vardarbīga bērna nav saprātīgs lēmums, jo bērnudārzu maiņa nerisina problēmas cēloni, un tajā pašā laikā nav iespējams uzreiz novērst problēmas cēloni, jo tam ir nepieciešams laiks. Ja tevī ir izpratne kādā veidā risināt problēmu, tevī iestājas miers. Ja mātei ir izpratne, ka nedrīkst bērnu audzināt “siltumnīcas apstākļos”, pasargājot no sliktā, tad māte spēs ar mīlestību stiprināt bērnu kā veidot pareizu attieksmi pret bērnu, kas dara citiem pāri. Bērns, kas izpratīs situāciju, augs garā un saglabās iekšēju mieru.

Tad, kad jūs spēsiet izšķirt, kur jums jātērē sava enerģija un jūs to netērēsiet nelietderīgi, tad jūs izjutīsiet iekšēju mieru, kuram blakus stāv iekšēja laimes izjūta, kas ir klusa un pavisam mierīga un jūsu sirds atvērsies mīlestībai.

Mīlestību nespēj izjust cilvēks, kas neizjūt iekšēju mieru jeb ir nemierīgs. Mīlestība pārņem cilvēku tikai tad, kad viņš ir mierīgs. Tāpēc tik svarīga ir cilvēciskā vērtība MIERS, kas balstās patiesībā un pareizā rīcībā jeb tikumībā. Citiem vārdiem sakot cilvēku pārņem miers tikai tad, kad viņa domas sakrīt ar vārdiem un darbiem, kas nevienu nesāpina.

Autore: Elvita Rudzāte