Mīlestība – labdarības augstākā izpausme 11.09.2013

Labdarība nozīmē darīt labu. Ziedot savu uzmanību, laiku, zināšanas, mantas, lai palīdzētu citiem.

Bet kā ir- pieņemt atbalstu un palīdzību no citiem?

Dažkārt mana vēlme izskatīties neatkarīgam attur mīļos un labos cilvēkus izrādīt savu mīlestību. Ir reizes, kad iekšēji dusmojos par padomu, piedāvājumu vai mantu. Tad šķiet, ka mani apzināti kaitina darot manā vietā to, ko pats varu paveikt. Un gluži saprotami, ka labdaru mīlestības šalts saplok un turpmāk pat klusē.

Zinu likteņa trieciena piemeklētos, kuri kaunas no piedāvātās palīdzības. Tiešām – bieži vieglāk ir mīlēt nekā būt mīlētam.

Ja esmu devēja lomā, vai pareizi protu izprast otra cilvēka atteikumu? Vai „likšana mierā” un „neuzbāšanās ar savu palīdzību” ir pareiza rīcība?

Dažkārt apgalvo, ka labdarības trūkums ir ļaunprātība. Pieredze liecina, ka nedarīt labu – jau ir ļaunums, vēl jo vairāk, kad apzināmies, kas ir labs un kas ļauns.

Bet, kas ir labums? Vispārējā nozīmē tā ir jebkāda doma, vārds un darbs, kurš veicina citu laimi. Un pretēji, ļaunums – tā ir darbība, kura izjauc cilvēka fizisko, mentālo vai garīgo labklājību.

Šādi teikts ir  daudzās reliģijās, jo tās nosoda gan apzināti, gan neapzināti veiktās kļūdas. Nepalīdzēt cilvēkam, kurš mums līdzās pakritis, ir tikpat kā tas pats, kā likt viņam nokrist.

Protams, šāds piemērs varētu šķist pārspīlēts, bet tas paskaidro, ka darīt labu nenozīmē aprobežoties tikai ar atturēšanos nedarīt sliktu.

Tas nozīmē, ja, piemēram, manu mīlestību kāds atraida, tad vismaz  būtu cilvēks jāciena un nekādā gadījumā, ne kādu iemeslu dēļ, man nevajadzētu darīt viņam ļaunu.

Tāda paša iemesla dēļ nevar sacīt, ka cilvēks ir labdaris tikai tāpēc, ka nav ļaunprātīgs. Viņš var būt arī neitrāls, bet neitralitāte ne vienmēr ir pozitīva.

Labu darīt ir grūtāk, nekā ļaunu; grūtāk celt, nekā postīt; vismaz līdz brīdim, kamēr cilvēks nesasniegs garīgās evolūcijas pietiekamu līmeni. Tik tiešām, labu darbu darīšanai nepieciešams nemitīgi piepūlēties.

Labdarības augstākā izpausme – ir spēja „mīlēt savu tuvāko, kā sevi pašu” – bauslis, kuru mācīja ne tikai Jēzus, bet arī daudzi citi pagātnes gudrie. Ir jāatzīst, ka šis bauslis pārspēj parasta mirstīgā spējas un paliek tāls ideāls.

Mūsu patreizējās nepilnības dēļ, mēs nespējam visus mīlēt, jo īpaši tos, kuri mūs nemīl. Paliksim pieticīgi šajā ziņā un pacentīsimies kaut vai nenodarīt ļaunu citiem, ne tikai ar darbiem, bet arī ar vārdiem. Un šeit naida neesamība jau var tikt uzskatīta kā mīlestības neattīstīta forma.

Autors: Ivars