Mīlestība manā dzīvē – turpinājums 12.06.2013

Mīlestībā manā dzīvē – pirmais raksts

Pirmā raksta beigas: „Tālāk man jāiet soli pa solim uz priekšu un jāgaida, kad manā dzīves ceļā nāks īstais cilvēks, cilvēks, kuru es mācēšu mīlēt bez nosacījumiem, un cilvēks kurš spēs iemīlēt mani. Lai cik ļoti es to vēlētos, es zinu, ka mans nākamais mācību uzdevums ir Pacietība, un šajā mirklī man jāmācās būs pacietīgai un jāstrādā ar sevi, un mirklī kad vismazāk to gaidīšu, es zinu, ka šis cilvēks atnāks.”

Tā nu gāja laiks un es gaidīju savu cilvēku. Tajā laikā atradu grāmatu Ariela Forda „Dvēseļu radniecības noslēpums”. Lasīju šo grāmatu un priecājos par dzīves gadījumiem, kad cilvēki viens otru ir sastapuši visneparastākās situācijās. Priecājos par viņiem, bet par sevi domāju, kur tad es atradīšu otru pusīti, sieviete ar diviem bērniem, kam gan viņa ir vajadzīga? Kādreiz man mana bijušā vīra tagadējā sieva teica: ”Tad, kad Tu satiksi ĪSTO,  viņš Tevi iemīlēs ar diviem vai pat desmit bērniem, jo, ja mīl pa īstam, nekas nav šķērslis”. Es gan pie sevis nodomāju, jā ,jā tā Tu tikai saki, lai mani nomierinātu, paskat pat mans vīrs aizgāja no manis.

Bet laiks gāja uz priekšu, es mācījos mīlēt sevi un savus bērnus un dziļi sirdī ticēju, ja būs lemts tad, tas notiks – es satikšu cilvēku, ar kuru būt kopā.

Tajā grāmatā bija rakstīts, ka vajag izveidot sarakstu, kādu vīrieti es sev vēlos blakus, aprakstīt to, kas man ir svarīgs, īpašības, izskatu, tas ko es vēlos. Tad nu ķēros klāt sarakstam – un tajā sarakstā nebūt nebija, lai tas vīrietis būtu smuks, bagāts  vai, kas tamlīdzīgs. Es vēlējos, lai man būtu blakus vīrietis, kas mani pieņemtu tādu kāda es esmu, ar visiem maniem + un – ar visu manu „dullumu” , sarunām par ezoteriku un visu mistisko, lai mīlētu manus bērnus, jo viņi ir daļa no manis, lai dejotu ar mani zaļumballēs, lai ietu kopā ar mani uz teātri, lai vienkārši kopā ar ģimeni vakaros gulētu dīvāna un skatītos TV, lai viņš vienkārši būtu līdzās un , lai es viņa apskāvienos justos droši. Vai tas ir pa daudz?! Man nevajag naudu, bagātību, misteru smuko vai ko tādu, tikai cilvēku ar gaišu sirdi. Tā nu saraksts bija gatavs, turēju to pie gultas un katru dienu pārlasīju. Trāpījās pa ceļam man dažādi vīrieši, bet pārsvarā tie bija „sliktie” tēli – meitu ģēģeri, bagāti smukulīši, kuram pat ne prāta nebija doma par ģimeni, zaļumballēm un romantiku. Tad nu vienā brīdī es atmetu domu tam sarakstam un noglabāju viņu tālu grāmatu plauktā un nodomāju, ja man lemts būt vienai tad būšu laimīga viena.

Tā nu tiklīdz man bija šī doma galvā un vairs necentos kādu gaidīt notika TAS. Sāku strādāt jaunā darbā kur, iepazinos ar puisi kurš bija dažus gadus jaunāks par mani. Un loģiski, ka pat prātā neienāca, ka ar viņu varētu, kas būt. Tā nu bijām kolēģi. Viņš man dikti palīdzēja jaunā darbiņā, jutos tik droši, ka viņš man katru dienu bija blakus un, ja man bija, kas nepieciešams, vienmēr atrada risinājumu tam ko es nesapratu. Tā gāja laiks, mēs satuvinājāmies, sākām kopā iet uz teātri, ēst kopā ne tikai pusdienas, bet arī vakariņas. Man patika šis cilvēks, bet savā galvā sev tikai skandināju : „ Evita, nomierinies, viņš ir jaunāks par Tevi, viņam noteikti nevajag to ko vajag Tev, kur nu vēl sievieti ar diviem bērniem”. Bet, lai ko man teica prāts, sirds teica ko citu, un tā pamazām šīs mūsu darba attiecības pārvērtās romantiskās attiecībās. Un, lai cik ļoti man bija no tā visa bail, tas viss notika pats par sevi, un tikai pēc brīža es atcerējos par savu sarakstu par dvēseles radinieku. Un šobrīd atbilda viss, mēs gājām kopā uz teātri, mēs dejojām zaļumballēs, es jūtos droši ar viņu, mēs kopā varam nedarīt neko un vienkārši skatīties TV  un pats svarīgākais viņš pieņem mani tāda kā es esmu – uzklausa manas teorijas par slimībām, manas domas par ezoteriku, un vēl viņš pieņem manus bērnus. Un kādu dienu viņš pateica frāzi, kas man nozīmēja vairāk par visu tieši to, ko kādreiz man pateica bijušā vīra sieviete. Viņš pateica, ka mīl mani ar visu mani pagātni un maniem bērniem. Un ja kādu mīl tad nav svarīgi, kas bijis pagātnē, jo Tu esi ar šo cilvēku kopā tagad.

Tagad mēs dzīvojam kopā, es jūtos dikti laimīga, es cenšos viņu mīlēt, mīlēt tādu kā viņš ir, bez nosacījumiem. Protams, man tas nesanāk perfekti, jo man vēl ir jāapgūst daudzi mani mācību uzdevumi, jāiemācās būt pacietīgai, jāiemācās neizvirzīt vēlmes, jāiemācās sadzīvot ar to, ka viss nav pa manam prātam. Bet Dieviņš man ir devis iespēju, man ir dots cilvēks, un viss ir atkarīgs no manis vai es spēšu izveidot savu ideālo ģimeni, vai spēšu mīlēt viņu tik ļoti, ka viņš būs mans īstais un vienīgais vīrietis. Jo kā zināms mīlestības avots ir sievietē, tā kā viss ir manās rokās.

Un, lai cik citreiz dzīves situācijas šķiet neizturamas un neatrisināmas, viņam vienmēr ir atrisinājums tieši tad, kad mēs to vismazāk gaidām.

Autore: Evita