Mīlestība manā dzīvē un autoru darbos 26.03.2013

Kas tad ir patiesa mīlestība? Elvitas Rudzātes grāmatā “Dievišķās pasaules izzināšana sirdsmieram.” Šri Satja Sai Babas Dievišķo gudrību atspulgs” Sai Baba atbild: „Visums ir pilns mīlestības. Mīlestība ir labklājība. Mīlestība ir taisnīgums. Mīlestība ir patiesība. Visums ir atkarīgs no mīlestības.

Sai Baba māca: „Nav nekā augstāka par mīlestību. Dzīve ir tikai mīlestība. Tikai mīlestība ir visa pamats. Mīlestība ir vienīgā atslēga uz svētlaimi. Mīlestība ir Dievs. Dievs ir mīlestība. Jūs labāk sapratīsiet, ka mīlestība ir Dievs, bet ne otrādi. Šajā pasaulē nav nekā, kur nebūtu mīlestības. Cilvēkam var kaut kā pietrūkt, viņš var būt vai nebūt labi izglītots, bagāts vai nabags, bet nav cilvēka vai vietas, kur nebūtu mīlestības. Mīlestība ir ēkas ar nosaukumu „Dievs” pamati. No kurienes rodas mīlestība? Tā rodas no jums pašiem. Mīlestība noteikti ir jūsos iekšā. Mīlestība ir katras garīgās prakses atslēga. Jūs sludināt Dieva vārdu. Vai tad jūs to darāt bez mīlestības? Vai bez mīlestības jūs spējat veikt lūgšanas? Piepildiet savu sirdi ar mīlestību. Dzīve ir mīlestība. Dalieties ar to. Baudiet to.”

Vīlmas Lūles grāmātā „Debesis cilvēkā Jeb dzīves mācība” raksta par mīlestību šādi: “Mīlestība šis jēdziens izraisa visdažādākās emocijas no neizsakāma priekā līdz asarām, jo visi jūt, ka bez mīlestības nav iespējams dzīvot, un tāpēc cilvēks tiecas pēc mīlestības. Cilvēka gars tā sākotnējā būtībā ir Augstākās Mīlestības jeb Dieva radīts, tāpēc Gars pazīst mīlestību pat tad, ja to nekad nav mīlējis neviens miesīgs cilvēks. Mīlestība, kas pastāv bezgalīgi, ir kā saules gaisam, bez kuras nebūtu iespējama Dzīvība. Viss negatīvais cilvēkā ieplūst, ja nav mīlestības; arī slimības.”

Ērika Fromma grāmatā „Mīlestības māksla” Vai mīlestība ir māksla? Pirmais solis ir apzināties, ka mīlestība ir māksla, tāpat kā dzīve ir māksla; ja mēs gribam mācīties mīlēt, mums jādara tas pats, ko mēs darītu, ja vēlētos apgūt jebkuru citu mākslas veidu, teiksim, gleznošanu, namdara amatu vai arī medicīnas vai inženierzinātnes.

Mākslas studiju procesu varam sadalīt divās daļās: viena – teorijas apguve; otra – prakses apguve. Ja es gribu apgūt medicīnas mākslu, man vispirms jāzina fakti par cilvēka ķermeni un dažādām slimībām. Kad esmu apguvis visas šīs teorētiskās zināšanas, es vēl nekādā ziņā neesmu kompetents medicīnas mākslā. Es kļūšu par šīs mākslas meistaru vienīgi pēc kārtīgas prakses, kad galu galā manu teorētisko zināšanu un prakses rezultāti savienosies vienā veselā – intuīcijā, kas ir jebkuras mākslas meistarības būtība. Taču bez teorijas un prakses pastāv vēl trešais faktors, kas nepieciešams, lai kļūtu par meistaru jebkurā mākslā, – šīs mākslas apguvei jāpiešķir maksimāla nozīme; pasaulē nedrīkst būt nekā svarīgāka par šo mākslu. Tas attiecas uz mūziku, medicīnu, namdara amatu – un mīlestību. Un varbūt šeit rodama atbilde uz jautājumu, kāpēc cilvēki mūsu kultūrā tik reti cenšas šo mākslu apgūt, par spīti acīm redzamajām neveiksmēm. Neskatoties uz dziļajām mīlas alkām, gandrīz viss pārējais tiek uzskatīts par daudz svarīgāku nekā mīlestība: veiksme, prestižs, vara, nauda, – gandrīz visa mūsu enerģija tiek izlietota, lai iemācītos sasniegt minētos mērķus, bet gandrīz nemaz enerģijas neatliek, lai apgūtu mīlestības mākslu.

Šī īpašā attieksme balstās uz vairākiem nosacījumiem, kas vai nu pa vienam, vai visi kopā to pamato. Vairākums cilvēku uzskata, ka mīlestības sākotnējā nozīme ir tikt mīlētam, nevis mīlēt. No šejienes viņiem rodas problēma, kā tikt mīlētiem, kā būt mīlamiem. Uz šādu mērķi viņi iet pa dažādiem ceļiem. Viens ceļš, kuru jo sevišķi izmanto vīrieši, ir būt veiksmīgam, būt tik varenam un bagātam, cik to atļauj cilvēka ieņemamā stāvokļa sociālā robeža. Otrs ceļš, kuru labprātāk izmanto sievietes, – būt skaistām, kopjot savu ķermeni, tērpu utt. Vēl ir iespējams kļūt pievilcīgam – un to dara gan vīrieši, gan sievietes -, izkopjot labas manieres, kļūstot par interesantu sarunu biedru, esot izpalīdzīgam, vienkāršam, nevienu neapvainojot. Daudzi paņēmieni, kā kļūt mīlētam, ir tie paši, kas nodrošina jums veiksmi, paver iespējas “iegūt draugus un atstāt iespaidu uz cilvēkiem”. Faktiski tas, ko lielākā daļa cilvēku mūsu sabiedrībā saprot ar jēdzienu “būt mīlētam”, patiesībā ir popularitātes un seksuālās pievilcības sajaukums.

Grāmatā „Ētika” (jautājumi, risinājumi, atzinumi) S.Lasmane, A.Milts, A.Rubenis.

Mīlestība un brīvība. Vai šīs lietas ir savienojamas? Protams. Mīlestība ir viena no cilvēka brīvības izpausmes formām. Neviens nevar piespiest mīlēt (daudz ko var piespiest darīt – strādāt, pat darīt ļaunprātības, bet ne mīlēt) – nedz citu, nedz arī pašam sevi. Tā ir brīva ierosa, kas pamato pati sevi – tā ir pamats pati sev. Tai nav ārēja cēloņa, un tā nav reducējama nedz uz prāta apsvērumiem. Nedz uz dabiskām tieksmēm, instinktiem. Mīlestība necieš vardarbību, ārējo atkarību un diktatūru. Ir iespējams ar varas vai naudas palīdzību piespiest apprecēties, bet īstā mīlestība nav prece. Tā atdod simtiem veidu, kā izkļūt no lamatām, no ieslodzījuma, tai ir īpaša brīvība! Es uzskatu, ka mīlestība ir mazā, bet sarežģīta valsts : tanī ir iespējamas dažādas attiecību formas : gan demokrātija, gan anarhija, gan diemžēl, despotija. Bet tikai ar vienu nosacījumu: jā šī forma ir pieņemta ar brīvu gribu. Nav nekas bēdīgāks un bezcerīgāks par ilgu, nogurdinošu ciņu par varu.

To, ka mīlestība nozīmē rūpes mēs vislabāk varam saprast, kad runājam par mātes jūtām pret savu bērnu. Nekādi viņas vārdi par mīlestību nepārliecinās mūs, ja redzēsim , ka bērns nav pabarots, atstāts bez uzmanības, bet, kad mēs redzam viņas rūpes par bērnu, mēs pilnībā ticam mīlestībai. Tātad , sanāk, ka mīlestība ir aktīvā ieinteresētība par mīļotā dzīvi un izaugsmi.
Cits mīlestības aspekts – atbildības sajūta – ir atbilde uz nepieciešamības pēc cita cilvēka izpausmi vai ne izpausmi. Būt atbildīgam nozīme gatavību atbildēt. Mīlošs cilvēks jūt atbildību par saviem tuvajiem tāpat, kā viņš to jūt attiecībā uz sevi. Atbildība varētu izpausties kā pārākums un kundzība, ja nebūtu savstarpējas cieņas. Es uzskatu, ka cieņa ir nevis bailes , bet spēja pieņemt cilvēku tādu , kāds viņš ir, izprast viņa unikālo būtību. Cik patīkami ir vērot, kā tavs mīļotais cilvēks aug un attīstās, un dara to priekš sevis, nevis tevis spiests. Ja mēs mīlam otru cilvēku , mēs jūtam kopību ar viņu, pieņemam tādu kāds viņš ir – rupjš vai maigs, labs vai slikts, bagāts vai nabags. Ne jau velti saka, ka Mīlestība ir akla.

Pašā sākumā, svētku periodā, katrs no mums ar prieku ļaujas mīļotā kaprīzēm, vaļsirdīgi un ar iedvesmu pakļaujas viņam. Aizvainojumu skaitīšana vēl nav sākta, jautājums „ kurš kuru” vēl nav izvirzīts. Mēs ar prieku piekāpjamies viens otram. Bet strīds, otrs – un svētkiem pienāca gals.Un katrs jūtas aizvainots un par zemu novērtēts. Strīdoties mēs aizmirstam, ka mīlestība ir kad es rūpējos par tevi, bet tu par mani. Nevajag aizmirst, ka „Mīlestība vienmēr ir laimīga, nelaimīga ir tikai nemīlestība, tās trūkums.”

Pārdomas par mīlestību, nav nemaz tik vienkāršs uzdevums, jo cik daudz cilvēku, tik pat daudz viedokļu. Tomēr, apkopojot visu iepriekš izklāstīto, varu pateikt, ka mīlestība ir satraucošas, aizkustinošas jūtas, kuras vienreiz atmostas cilvēka sirdī un uzpilda viņa dzīvi ar jēgu, prieku, sāpēm, uztraukumu, domām, slāpēm, sapņiem, plāniem , darbiem. Tā ir Dieva dāvana, kura var uzskatīt gan par balvu. Bez mīlestības ir vieglāk, bet vai ir vērts dzīvot bez tās? Tāpat kā ķermenim ir vajadzīgi ūdens un gaiss, tāpat neaizvietojama mīlestība cilvēka emocionālajai dzīvei, garīgajai dzīvei, dzīves pilnīgumam. Mīlestība ir liesma, mīlestība ir gara stāvoklis, mīlestība ir process.

Kad bērniņš tiek ieņemts viņš sajūt vecāku sajūtas, kad bērniņš dzimst viņš jūt kā viņu sagaida, visas dzīves garumā viņš jūt attieksmi pret sevi un kā galvenie, kas mums māca mīlestību ir mūsu vecāki. Bet kas ir ar cilvēku kur nav saņēmis pietiekoši mīlestības bērnībā un visā savā dzīvē. Kā šāds cilvēks tālāk veido savu dzīvi, ģimeni un attiecības ar saviem bērniem un otru pusīti. Vai viņš spēj atvērties, vai spēj mīlēt savu vīru vai spēj dot mīlestību saviem bērniem un vai spēj mīlēt pats sevi? Šie ir jautājumi, kas manā galvā dzīvo un meklē atbildes.

Meklējot atbildes viss sākas ar to, ka jāsaprot ir savs mācību uzdevums, tad nu mans tas ir „mīlestība bez nosacījumiem”, bet kā, lai to apgūst, ka manī dzīvo „bailes mani nemīl” bailes iemīlēt kādu un pielaist sev klāt, bailes ļaut tuvoties kādam un bailes sevi sapināt. Visu šo laiku es esmu uzskatījusi, ka labāk ir dzīvot savā cietoksnī, izveidot sev apkārt mūri un nelaist sev klāt nevienu, neļaut sev tuvoties jo tā  var sevi sapināt. Es neesmu mācējusi mīlēt, neesmu mācējusi pieņemt mīlestību no citiem. Bet kā jau mēs zinām, ja mēs paši labprātīgi neapgūstam savus dzīves uzdevumus tad dzīve mums piespēlē situācijas no, kurām mums ir jāmācās. Es dzīvoju savu dzīvi man bija ģimene divi bērni viss bija it kā ideāli, darbs, ģimene, māja ko gan vēl vajag, bet nebija paša galvenā mīlestības. Viss bija kā pēc formulas viss notika pēc mana prāta es biju tā dzelzs sieviete, kurai neko nevajadzēja, pati tiku ar visu galā un ģimene man bija vajadzīga tikai tādēļ, lai būtu viss ideāli. Man vajadzēja, lai viss ir perfekti, perfekta ģimene, labs darbs, izglītība, māja, kurā viss ir tīrs un kārtīgs, lai viss būtu perfekti. Un tā arī bija no malas skatoties viss likās ideāli, visiem apkārtējiem likās, ka viss ir tik skaisti. Bet kā bija īstenībā, kāda bija ģimene, kurā ģimenes galva bija cilvēks, kurš nezināja, kas ir mīlestība, cilvēks, kurš nemācēja to ņemt un kur nu vēl dot citiem. Cilvēks, kurš ne reizi dzīve saviem vecākiem nav pateicis, ka mīl viņus un ne reizi dzīvē nav apņēmis un iedevis buču. Cilvēks, kurš nemāk apņemt, pažēlot pateikt ko mīļu un vārdi „es Tevi mīlu” priekš šī cilvēka ir svešvārdi. Tad nu es biju šīs ģimenes galva, bet es nemācēju mīlēt savu vīru, nemācēju viņu atbalstīt, nemācēju būt kopā priekos un bēdās. Es nejutos laimīga un visu laiku man bija sajūta, ka vajag ko vēl, jaunas sajūtas kaut ko jaunu, kas aizrauj, man bija daudz enerģijas un visu to es ieliku darbā. Es nemācēju mīlēt savus bērnus, es nevarēju atnākt mājas no darba un paņemt viņus klēpī samīļot un pateikt, ka mīlu. Es to nekad nedarīju. Biju skarbā mamma, kurai visu laiku bija, kas svarīgāks par laiku ko pavadīt kopā, lai saliedētu ģimeni. Gāja gadi un nekas nemainījās, mans vēsums tikai auga, un citreiz es pat nesaprotu, kā šī „ideālā” ģimenīte varēja tik ilgi noturēties. Tad nu laikam kādam tur augšā palika grūti skatīties uz šo cilvēku, kas negrib apgūt savu uzdevumu, kas pieļauj kļūdu pēc kļūdas un acīm redzami ar savu rīcību sāpina citus un pati sevi. Uz jautājumu vai biju laimīga visu šo laiku  – atbilde ir viena – nē, tā nebija laime tā bija iedomāta pasaule, kurā viss bija pēc plāna, pasaule, kurā valdīja tikai noteikumi un vēlmes. Tad nu pēc maziem pārbaudījumiem sekoja kaut kas lielāks kaut kas, lai beidzot es sāktu domāt. Mana „ideālā” ģimene izjuka, beidzot manam vīram šī dzīve apnika, kā zinām sieviete ir mīlestības avots un, ja visus šos gadus vīrietis nesaņem mīlestību, viņš meklē to citur. Tā arī notika. Mans vīrs atrada sievieti, kas mācēja viņu mīlēt un viņš atstāja šo „ideālas” ģimenes saliņu. Kā jutos es? Beidzot es biju spiesta strādāt ar sevi. Es pat nezinu par ko pārdzīvoju vairāk par to, ka viņš aizgāja, par to, ka bērniem nebūs tēva vai visdrīzāk par to, ka nebūs „ideālā” ģimene, jo man bija tik svarīgi, lai visiem liekas, ka viss ir skaisti.

Pēc šī notikuma es sāku analizēt savu dzīvi un liels paldies spēkiem tur augšā , ka man sūtīja manu skolotāju, kas man visu laiku bija līdzās un palīdzēja man rast atbildes uz maniem jautājumiem. Tikai tagad es sapratu, ka visu šo dzīvi esmu pieļāvusi savu vecāku kļūdas, es uzaugu bez mīlestības, mamma ar tēti bija šķīrušies un es biju tad pie mammas, tad pie  vecmammas kuram tajā mirklī bija laiks. Visu laiku es jutos kā apgrūtinājums, kā nevienam nevajadzīgs cilvēciņš, kas visus tikai apgrūtina. Skatoties uz šo dzīvi es sapratu, ka dzīvē jātiek ir pašai ar visu galā un, ka nevar pielaist sev nevienu klāt, jo tad sāpēs. Ļoti ātri sāku dzīvot viena, kas lika kļūt patstāvīgai un domāt pašai kā sakārtot savu dzīvi. Protams, ka man pietrūka mīļuma un šī visa situācija mani ieveda slimībā, ilgu laiku pusaudžu gados es gulēju slimnīcā man bija uzstādīta diagnoze Hroniskais poliartrīts un dakteri bija pārliecināti, ja es divas reizes gadā negulēšu slimnīcā un nedzeršu stipras zāles, es nestaigāšu un visas manas locītavas atteiksies darboties. Bet man patika slimnīcā. Es ar nepacietību gaidīju katru reizi, kad man atkal vajadzēs likties slimnīcā, katru reizi es slimības saasinājums sagaidīju ar smaidu. Kāpēc? To es saprotu tikai tagad, jo slimnīca bija tā vieta, kurā valdīja mīlestība, tur visi bija mīļi un jauki, bērni viens pret otru izturējās izpalīdzīgi un labi, es tur pirmo reizi dzīvē jutos kādam vajadzīga. Es palīdzēju mazajiem bērniem, kuri tur gulēja, tā bija vieta kur es jutos ļoti labi. Kad palika 18 gadi vairs bērnu slimnīcā neļāva nākt un pieaugušo slimnīca ir pavisam cita atmosfēra. Es zināju dakteru viedokli, ka nedzerot zāles un neejot vismaz divas reizes gadā slimnīcā un procedūrām, manas locītavas var vairs nedarboties kā vajag. Bet laikam manas domas un vēlme dzīvot tālāk bija spēcīgāka, es beidzu dzert zāles, es negāju uz slimnīcu un mēģināju tikt galā pati ar savu slimību. Palēnām viss bija labi visas locītavas pamazām sāka darboties vienīgais, kas vēl šobrīd par sevi man atgādina ir ceļi. Bet es viņus uztveru kā savus skolotājus, kad ir kaut kas ko neapgūstu, tad mani ceļi man to parāda.

Tā es dzīvoju savā pasaulē ar domu, ka viss ko es daru man ir jādara pašai un, ka neviens nekad man nepalīdzēs. Bija vienas attiecības, tad otras un viņas beidzās, protams, ar to pašu ko mana ģimenes dzīve, puiši atrada citu meiteni, kas mācēja mīlēt, jo es to nemācēju. Pa visu šo laiku es biju vīlusies ne tikai savā ģimenē – mammā un tētī, bet arī vīriešos, jo es jau nesapratu, ka šīs attiecības izjūk manas vainas pēc. Man likās, ka visi vīrieši ir slikti, ka visi vēlas tikai sāpināt un, ka labāk nelaist viņus sev tuvu klāt. Tad manā dzīvē parādījās mērķi, ka es gribu, lai man ir savādāka dzīve nekā manai mammai, lai man ir labs darbs, izglītība, ģimene nu viss, lai būtu ideāli. Tad nu ķeros klāt plāna īstenošanai un tā arī sanāca viss bija pēc mana plāna es dabūju visu, ko vēlējos, bet es tad nesapratu to, ka man nav pats galvenais  – mīlestības – es dzīvoju bez tās un nesapratu, ka visam tam, kas man ir bez mīlestības nav vērtības.

Bija jāsabrūk manai ideālajai pasaulei, lai es sapratu to ko es saprotu tagad. Pateicoties manai skolotājai es šo pēdējo gadu esmu izturējusi un ļoti daudz ko sapratusi. Es sapratu savu vislielāko kļūdu – es nemāku mīlēt un manu vecāku kļūda nebija tā, ka viņiem nebija mājas vai labas izglītības vai naudas pietiekoši daudz, ne tās ir tās lietas ko man jāmāca saviem bērniem. Bet gan viņi nemācēja mani mīlēt un nemācēja iemācīt mani mīlēt. Un mans lielākais uzdevumus ir iemācīt mīlēt saviem bērniem, dot visu to ko es bērnībā nesaņēmu.

Pirmais solis šajā garīgās attīstības līmenī bija veikts, es sapratu savas kļūdas un sapratu savu mācību uzdevumu tad nu atlika tikai viens – sākt to visu apgūt. Vai tas ir viegli  – nē. Ar ko lai sāk, pirmais solis bija prasīt piedošanu visiem tiem, kam ar savu attieksmi esmu dzīvē nodarījusi pāri. Jo ar savu cietsirdību un vēsumu biju daudzus sāpinājusi. Piedošana bija jāprasa arī manam vīram par to, ka viņš visu šos gadus izturēja šo „ideālo” ģimeni, ka viņš prata dzīvot bez mīlestības kaut arī mēs skaidri zinām, ka vīrietis bez mīlestības dzīvot nevar. Es ļoti ceru, ka viņš ar laiku spēs man piedot un, ka viņš atradīs savā dzīvē sievieti, kas viņu mīlēs no visas sirds. Vislielākā piedošana man jāprasa ir saviem bērniem, par to, ka visu šo laiku viņiem nav bijusi līdzās mīloša māte, kas māk apņemt, samīļot un pateikt, ka mīl, iedot buču. Es zinu, ka šī ir mana lielākā kļūda un es no visas sirds cenšos to apgūt. Es cenšos mainīt sevi, jaukt nost savu mūri akmeni pa akmeni likt maliņā, es mācos atvērt savas cietuma durvis un laist brīvībās savas „bailes mani nemīl”. Kā man tas izdodas? Man liekas, ka labi. Es mēģinu noņemt savu masku nost un arī vīriešos saskatīt ko labu. Es nemeklēju sev citu vīrieti, es vienkārši ļāvos dzīvei, strādāju ar sevi, jaucu nost savu mūri, mācījos mīlēt pati sevi, sāku veltīt laiku sev un tam, kas man patīk, mācījos priecāties par dzīvi un saprast to, ka nevajag „ideālu” dzīvi, ka tādas nemaz nav. Uz pasaules ir labais un ļaunais un viens otru papildina, visam jābūt ir līdzsvarā. Laikam jau kaut ko biju sapratusi, ka kāds no augšas man sūtīja kā es to uztvēru  – dāvanu. Es satiku cilvēku pilnīgi nejauši, un ar pirmo acu skatienu es sapratu, ka šis cilvēks ir īpašs priekš manis. Es nezinu kāpēc, un, kas bija tas, kas mani pievilka pie šī cilvēka, bet pēc viena acu skatiena es sapratu, ka viņš man ir īpašs un ne tā pat vien ir nācis manā ceļā. Nezinu vai apstākļu sakritības vai, kas cits mūs saveda kopā, bet es esmu ļoti pateicīga par to. Tas ir vīrietis, vīrietis, kurš manu dzīvi pārvērta līdz nepazīšanai. Protams, ka pati tajā visā piedalījos un bez manas skolotājas un mācībām nekas nebūtu noticis. Šis cilvēks man pavēra acis uz to, kas ir mīlestība. Viņš iemācīja man pieņemt dzīvi tāda kā tā ir, iemācīja priecāties par katru mirkli, kas mums ir dots. Pirmo reiz dzīvē es pārkāpu pāri savam baiļu slieksnim pielaist sev kādu klāt. Es zināju, ka tas nebūs viegli vēl vairāk zināju šī cilvēka nostāju, ka viņš nevēlās attiecības, viņš vēlās būt brīvs. Bet pirmo reizi manas sajūtas bija spēcīgākas par prātu. Esot kopā ar viņu es iemācījos to, ka visu šo dzīvi es nemācēju  – es iemācījos mīlēt, dot mīļumu, apņemt, iedot buču un es iemācījos to pateikt. Tas nebija viegli, jo katram no mums ir vēlmes un manēja bija, lai mani arī mīl un, lai es saņemu to pretī, bet es zināju, ka šajā gadījumā mans uzdevums ir iemācieties mīlēt, mīlēt no visas sirds un neprasīt neko pretī. Es sajutu fantastisku sajūtu – iekšēju mieru, ka zinu, ka uz pasaules ir kāds, kuru  ļoti mīlu, dēļ kura esmu gatava darīt visu, lai tā cilvēka sejā redzētu smaidu, lai justu, ka viņš ir laimīgs un viņam viss ir kārtībā, ka  zinu, ka ir kāds, kurš dzīvo sirsniņā un par kuru iedomājoties gribas smaidīt un neatkarīgi no tā vai es ar to cilvēku dzīvoju kopā, satieku reizi vai trīs reizes nedēļā vai varbūt pat nesatieku nemaz, es viņu mīlu no visas sirds. Kad tas cilvēciņš ir blakus man vairs nevajag neko, lai kas notiktu apkārt, es jūtos drošībā, jo blakus ir kāds, kurš man nozīmē tik daudz. Es sāku izvērtēt dzīvi, draugus, notikumus, dzīvē parādījās citas vērtības.’Un, lai kas dzīvē notiktu zinu, ka viņš vienmēr būs manā sirsniņā. Es esmu sapratusi, kas ir mīlestība un to, ja Tu kādu mīli tu nevari prasīt neko pretī, bet es arī ticu tam, ka mīlestībai ir lielākais spēks un šīs pasaules. Es zinu, ka visu šo dzīvi es to nezināju, bet visi šie notikumi bija tā vērti, lai es to visu šobrīd sapratu. Es zinu, ka man vēl ir jāmācas daudz, un es to darīšu no visas sirds, jo es tikai tagad esmu sapratusi to, cik dzīve ir skaista, un manā dzīvē visa mana vērtību skala ir sagriezusies kājām gaisā. Mīlestība bez nosacījumiem ir grūtākais mācību uzdevums manā dzīvē, lai kā es censtos un mācītos mīlēt, mīlēt tikai par to, ka šis cilvēciņš ir uz šīs pasaules kaut arī viņš nav blakus, tas ir ļoti grūti. Jo kā jebkuram cilvēkam ļoti gribas saņemt mīlestību, gribas, lai kāds apskauj un justies priekš kāda svarīgam. Bet šobrīd man jāpriecājas ir par to ko dzīve man ir iemācījusi, iemācījusi dot mīlestību kaut arī cilvēks, kuram es to dodu nav man blakus. Es sūtu viņam savu mīlestību savās domās, sūtu pa mīlestības vadiņu un ticu tam, ka viņš to jūt. Un ticu tam, ka visam ir savs laiks, un kad es būšu apguvusi šo dzīves uzdevumu, tad arī manā ceļā nāks cilvēks, kas spēs mani iemīlēt tādu kā es esmu, ar maniem plusiem un mīnusiem. Šajā gadījumā šis cilvēks bija mans skolotājs, cilvēks, kurš man deva pirmos mācību uzdevumus, lai es saprastu to, kas ir mīlestība. Tālāk man jāiet soli pa solim uz priekšu un jāgaida, kad manā dzīves ceļā nāks īstais cilvēks, cilvēks, kuru es mācēšu mīlēt bez nosacījumiem, un cilvēks kurš spēs iemīlēt mani. Lai cik ļoti es to vēlētos es zinu, ka mans nākamais mācību uz devums ir Pacietība un šajā mirklī man jāmācās būs pacietīgai un jāstrādā ar sevi un mirklī kad viss mazāk to gaidīšu es zinu, ka šis cilvēks atnāks.

Autore: Evita

Izmantotā literatūra:

Elvitas Rudzātes grāmata “Dievišķās pasaules izzināšana sirdsmieram.”

Vīlmas Lūles grāmāta „Debesis cilvēkā Jeb dzīves mācība”.

Ērika Fromma grāmata „Mīlestības māksla”.

S.Lasmane, A.Milts, A.Rubenis„Ētika” (jautājumi, risinājumi, atzinumi).