Mīlēt bez nosacījumiem 25.09.2012

Šodien sapratu kādēļ man ir bailes no vīriešiem – tāpēc,ka manī ir lepnība un kauns. Atkal strādāju karjerā un laiks tiešām bija auksts un krusa tāda, ka balta zeme. Es biju pārsalusi, it sevišķi rokas, kreisajai kājai pirksti bija nejūtīgi, berzēju, sildīju līdz gandrīz sāku raudāt. Jautāju Dievam, kāpēc Viņš mani saldē un lūdzu, lai sastingums pāriet. Man tūlīt bija atbilde un tirpoņa momentā pārgāja. Man Dievs pateica, ka esmu par lepnu un man ir kauns prasīt ekskavatora vadītājam palīdzību, lai ielaiž mani kabīnē pasildīties (tas viss nāca domās). Kad visu apdomāju, īstenībā vienmēr tā arī ir, ja man kaut kas jālūdz vai jārunā ar vīriešiem, man ir kauns un lepnība izpaužas tā, ka cenšos pati tikt ar visu galā. Tagad nesaprotu kā tas kauns radies, no kurienes, bet jau no bērnības man ir bijis kauns par vecākiem, par to, ka esam nabadzīgi un 5 bērni ģimenē. Citi mūs apsmēja un apsaukāja, vai tas ir tikai no tā? Interesanti, ka drīz pēc tam pārbraucot mājās, domaju kā nu ir ar stādiem, meklēju krusas graudus, bet nekur nebija. Manās mājās krusa nemaz nebija bijusi.

Vakar pastrādāju no sirds un atbrīvoju lepnību un kaunu. Var jau būt, ka kaut kas būs vēl palicis, bet esmu ļoti priecīga un laimīga, ka sapratu, kāpēc man bija šīs īpašības, arī to, ka manā civilvīrā bija lepnība un kauns ļoti izteikts. Esmu tiešām no sirds viņam pateicīga, ka tik daudz mācības viņš man sniedza. Pašķetināju savu dzīvi un lūdzu visiem piedošanu. Sapratu,ka man jāmācās visus cilvēkus mīlēt bez nosacījumiem, nevērtēt cilvēkos slikto un labo. Esmu tik priecīga, ka mana sirds ir atvērusies mīlestībai, gribas lēkāt, dejot. Uz visu skatos ar pavisam citām acīm – viss ir Dieva radība – gan augi, gan dzīvnieki, gan cilvēki, pilnīgi viss un manī pret to visu ir tik liela mīlestība, visu varētu apskaut un samīļot.

Un tūlīt man nāca pārbaude, kā tad ir, vai tiešām mīlu bez nosacījumiem vīriešus? Ceļinieki manā sētā atstāj traktorus, arī ceļa rulli. Un ar to ceļa rulli man nobrauca 4 peoniju krūmus, ko pagaišgad biju iegādājusi. Sākumā domāju, nu tas vīrietis man dabūs, šoreiz klusu nestāvēšu. Bet tad pie sevis padomāju – viņš jau nav vainīgs, jo man tur gara zāle, nav vienkārši laika nopļaut. Un cilvēks centās, lai noliktu tehniku pēc iespējas vairāk malā, lai netraucētu pircējiem (viena tante gados atpakaļgaitā iebrauca ekskavatora kausā un aizmugurējais stikls ārā). Es viņam piedevu, jo viņš man mācīja visus mīlēt bez nosacījumiem, lai ko būtu izdarījis. Kad satikšu viņu vienīgi pateikšu, ka tur ir peonijas un,lai tomēr virsū nebrauc.

Autore: Dzintra Missa