Naivums ir cilvēciska īpašība, kura nav ne laba, ne slikta. Naivuma labā puse ir tā, ka cilvēks pieļaujot kļūdu to neapzinās un tāpēc to nepārdzīvo un par to neuztraucas līdz brīdim, kad kļūda atklājas. Naivuma sliktā puse ir tā, ka cilvēks sava naivuma un nezināšanas dēļ apdraud sevi un līdzcilvēkus, piedzīvojot vilšanos labākajā gadījumā vai briesmas sliktākajā gadījumā. Ņemot vērā, ka cilvēks pieļauj kļūdu savas nezināšanas dēļ, tad Dievs parasti šim cilvēkam sūta palīgus, kas palīdz cilvēkam it kā atvērt acis un ieraudzīt pieļauto kļūdu.
Piemēram, es esmu pieļāvusi pat smagas kļūdas ar smagām sekām sava naivuma un nezināšanas dēļ. Vai es varēju šīs kļūdas nepieļaut? Diemžēl ar tām zināšanām kādas man bija tajā laikā, es kļūdas nevarēju nepieļaut, jo biju tālu no Dieva un mana sirds klusēja, nebrīdinot mani par gaidāmajām briesmām. Tikai sākot iet garīgās izaugsmes ceļu, es izpratu pieļauto kļūdu, kuru nevarēju labot, pieņemot ar pazemību pieļautās kļūdas sekas. Es izpratu, cik svarīgi ir attīstīt jūtziņu, jo tieši tā spēj pasargāt no briesmām un vilšanās piedzīvošanas.
Attiecībās naivums izpaužas kā uzticēšanās, ignorējot to, ko sirds un pat prāts saka. Piemēram, vīrietis māna sievieti, stāstot, ka viņš ir brīvs, bet katru vakaru un nedēļas nogali atrod atrunas kāpēc nevar būt kopā ar mīļoto, līdz atklājas, ka vīrietis ir precēts. Sievietes uzticēšanos var uzskatīt par naivumu, jo sievietei noteikti vajadzēja rasties aizdomām, ka vīrietis nav patiess. Bet ņemot vērā, ka ir cilvēki, kas prot melot tik pārliecinoši, tad pastāv iespēja iekrist arī šādās lamatās. Rodas jautājums, vai sieviete pieļāva kļūdu uzticēdamās šādam vīrietim? Nē, nepieļāva, jo attiecības nevar attīstīties, ja cilvēki viens otram neuzticas. Tomēr viņai vajadzēja būt modrai un vērīgai. Vīrietis noteikti kaut kādā veidā savus melus nodeva.
Reiz man palīdzību lūdza sieviete, kurai bija audzējs. Runājot ar viņu un uzklausot viņas dzīves stāstu, es sapratu, ka viņas vīrs paralēli uzturēja attiecības ar viņas dvīņumāsu, tam bija vairāki nepārprotami pierādījumi, bet sieviete tik ļoti uzticējās savam vīram un māsai, ka nespēja tam noticēt, kaut arī ar sirdi juta, ka šīs attiecības nav tīras. Tāpēc viņai bija radies audzējs, jo jūtas nevar apslāpēt. Es pirmo reizi saskāros ar tik lielu naivumu, bet sapratu, ka es nedrīkstu būt tā, kas viņai pasaka patiesību, ka viņai pašai ir jānonāk pie secinājumiem, jo pierādījumi bija visapkārt. Es sapratu, ka es varu viņai palīdzēt tikai atgūt vīra mīlestību, iemācot viņai mīlēt vīru, lai viņš nemeklētu citas attiecības, bet situācija bija ļoti sarežģīta, jo māsai bija no viņas vīra bērns, kaut arī patiesība par bērna tēvu tika slēpta. Rodas jautājums, vai šī sieviete bija muļķe, uzticoties savam vīram un māsai? Nē, viņa nebija muļķe, muļķi bija viņas vīrs un māsa, kas šo uzticēšanos izmantoja tik ļaunprātīgi, jo viņiem vēlāk šajā dzīvē vai nākamajā par to nāksies smagi maksāt, lai izpirktu uzņemto karmu. Es sapratu, ka šīs sievietes neapgūtā mācība bija uzticēties savai sirdij, jo tā sievieti brīdināja, bet sievietes prāts teica, ka tas nevar būt. Tāpēc viņa piedzīvoja tik nepatīkamu dzīves situāciju, lai iemācītos klausīt savai sirdij.
Tātad naivuma mācība ir iemācīties sadzirdēt savu sirdsbalsi un nevis klausīt sava prāta teiktajam. Naivuma piedzīvotās sekas palīdz ātrāk cilvēkam kļūt modram un attīstīt vērību, kas ir ļoti svarīga cilvēciskā īpašība garīgā izaugsmes ceļā.
Arī citās dzīves situācijās, kad cilvēks ir naivi rīkojies, Dievs vēlas, lai cilvēks sāk mācīties saklausīt savu sirdi, saglabājot modrību un attīstot vērību. Lai sadzirdētu savu sirdi, ir jāiet apzināts garīgās attīstības ceļš, jo cilvēks, kas tikai asina savu prātu, nerūpējoties par savu garīgumu, nedzird savu sirdsbalsi. Ja cilvēks saņemot dažādus dzīves pārbaudījumus, tomēr paliek uzticīgs savam prātam un neko nedara, lai attīstītu savu garīgumu jeb sirdsgudrību, tad Dievs sūta viņam arvien smagākus pārbaudījumus, lai beidzot cilvēks sāktu ar sevi strādāt un ietu apzinātu garīgās attīstības ceļu.
sending...
