Neapgūtās mācības – kāpēc tās svarīgi izprast? 24.08.2021
Cilvēki nezina vai nesaprot, ka ir piedzimuši nevis tādēļ, lai baudītu bezrūpīgu dzīvi, bet gan tādēļ, lai apgūtu savas dzīves mācību stundas. Piemēram, viena no dzīves mācību stundām ir izprast, kas ir beznosacījumu mīlestība. Citas dzīves mācību stundas ir alkatība, skaudība, skopums utt. Cilvēki savas dzīves problēmas uztver kā neveiksmes un netaisnību no Dieva puses, sajūtot bezspēcību un lielas dusmas uz pāri nodarītājiem, tāpēc bieži saslimst ar depresiju vai citām slimībām. Slimība nerastos, ja cilvēks saprastu, ka visas problēmas, kas dzīves ceļā rodas, cilvēkam ir nepieciešamas, tās ir viņa Skolotājas, tādēļ jābūt tām pateicīgam.
Katra cilvēka gars, nokļūstot Garu pasaulē (Smalkajā plānā), atskatās uz iepriekšējām dzīvēm, saprastajām un nesaprastajām mācību stundām un sagatavo mācību plānu nākamajai dzīvei. Garu pasaulē tas apgūst teorētiskās zināšanās no augstāk attīstītiem Gariem jeb Augstākajiem Spēkiem, bet uz zemes gars mēģina mācību stundu apgūt praktiski. Jūs taču piekritīsiet, ka ikvienā mācību iestādē apgūtās teorētiskās zināšanas ir grūti pielietot darbā, ja nav bijušas iespējas praktizēties. Tieši tāpat ir arī ar dzīves mācību stundām, tāpēc gars tās nevar pilnībā apgūt, atrodoties Garu pasaulē. Pirms gars atgriežas uz zemes un iemiesojas jaunā ķermenī, tas izvēlas apgūstamās mācību stundas nākamās dzīves laikā, mācību stundu norises laiku un vietu, t.i., valsti, kurā piedzimstam un vecākus. Viss sliktais, kas ir jūsu vecākos, ir jūsu neapgūtās mācību stundas, kas jāapgūst šīs dzīves laikā.
Mācību procesu veido sliktā pārvarēšana. Tas nozīmē – ja mēs dzīvē sastopamies ar kādu problēmu, tad mums ir jāsaprot, kāpēc šī problēma mūs ir piemeklējusi. Atcerieties, ka nekas dzīvē nenotiek nejauši. Ja mēs ignorējam problēmu, cenšoties par to nedomāt vai aizmirst, tad tā pie mums atgriezīsies, bet nu jau tā būs paaugusies, kļuvusi lielāka. Ja mēs atkal ignorēsim problēmu, tad tā pie mums atgriezīsies vēl lielāka, iespējams jau slimības veidolā.
Cilvēka dvēsele izvēlas mācību līdzekļus – dažādus pārbaudījumus, kas mūs piemeklē dzīves laikā. Visas problēmas, ar kurām mēs sastopamies uz zemes, ir mūsu mācību stundas. Kad mēs izprotam kādu no savām problēmām, mēs attīstāmies garā. Ikreiz, kad esam apguvuši kādu dzīvē nozīmīgu mācību stundu, mūsu jūtas uz zināmu laiku nomierinās, jo gars ir kļuvis gudrāks.
Jo lielākas ir dzīvē izvirzītās prasības, jo vairāk tās laikā mācāmies. Tam, kurš pareizi piepilda savu dzīves sūtību, ir augšupejošs gars – kad mēs apgūstam kādu mācību stundu, mūsu gars pakāpjas vienu solīti uz augšu pa gara attīstības kāpnēm. Ja gars neattīstās, stāv uz vietas vai pat kāpj pa gara attīstības kāpnēm uz leju, tad cilvēkam sabrūk nervu sistēma un viņš nonāk psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Taču arī šādā situācijā vienmēr ir iespēja garu attīstīt. Atrodoties psihoneiroloģiskajā slimnīcā, cilvēkam ir daudz brīva laika, lai viņš varētu domāt par savu dzīvi. Ja cilvēks saprot savas kļūdas, viņš izveseļojas, un viņa gars atkal iet uz augšu pa attīstības kāpnēm.
Visi cilvēki ir nākuši iemiesojumā, lai kļūtu dzīves gudrāki un attīstītos evolūcijā. Tomēr ne visi cilvēki izmanto šo iespēju lietderīgi un mācās no savām kļūdām. Vēl mazāk cilvēku apzinās, ka katram cilvēkam ir savas neapgūtās mācības, kuras viņš ir apņēmies apgūt šīs dzīves laikā.
Apņemšanās notiek pirms gara iemiesojuma, kad gars kopā ar savu Pavadoni sagatavo mācību plānu. Līdzībās runājot, kad skolā skolotājs kopā ar audzēkni sagatavo plānu – kādas tēmas audzēknis apgūs mēneša laikā. Kad gars iemiesojies, viņš par šo mācību plānu aizmirst, taču viņš nevar izvairīties no sastapšanās ar neapgūtajām mācībām un tas notiek caur dažādām grūtām dzīves situācijām. Citiem vārdiem sakot, kad cilvēku piemeklē kāda nepatīkama, grūta dzīves situācija, tad tas nozīmē, ka viņam caur šo dzīves situāciju ir jākļūst gudrākam un jāizprot kāda mācība, kas līdz šim bijusi neapgūta.
Pirmās grūtības parasti rodas ģimenē. Tāpēc bērns sākumā mācās no saviem vecākiem. Ja bērns pieaugot atkārto vecāku kļūdas, tad viņš neko nav mācījies un viņam būs jāsastopas ar līdzīgām problēmām kādas bija vai ir vēl jo projām vecākiem. Ja mācība ir apgūta, tad problēma pazūd vai nesagādā raizes.
Piemēram, cilvēka neapgūtā mācība ir atkarības problēmas ģimenē. Ja viņš izprot kā rodas atkarība, nenosoda citus cilvēkus, kas cieš no atkarības, un mēģina ieraudzīt pats savas atkarības un ar tām strādā, tad atkarības problēma pazudīs vai viņš uz tām spēs noskatīties mierīgi – tās viņā neradīs dusmas, bet gan līdzcietību un domas, kā vislabāk palīdzēt saviem tuviniekiem, kas cieš no atkarības.
Citiem vārdiem sakot, skolotājs (neapgūtā mācība) pazūd, ja skolnieks ir kļuvis gudrāks.
Mācības mums tiek pasniegtas no vieglākās uz grūtāko. Dzīvē tas izpaužas, ka mēs apgūstot jaunu mācību sākumā sastopamies ar vieglu problēmu. Ja mēs šo vieglo problēmu ignorējam, tad problēmas apjoms pieaug. Ja mēs arī nākamo problēmu ignorējam un neko nemācāmies, tad problēmas apjoms pieaug vēl lielāks un tas var pieaugt līdz smagai slimībai no kuras cilvēks var nomirt. Smaga slimība ir pēdējā iespēja vest cilvēku pie prāta. Ir gadījumi, kad cilvēki ir izveseļojošies no smagām slimībām un tas ir pateicoties ne tikai mediķu atbalstam, bet visvairāk slimnieka darbam pašam ar sevi.
Neapgūtā mācība izpaužas dažādās dzīves situācijās. Ja cilvēks nezina Dievišķos likumus un mācības, tad viņš spēs tikai noteikt, ka problēma atkārtojas, bet nespēs izprast, kas no šīs problēmas ir jāmācās. Daudzi cilvēki domā, ka dzīve ir netaisnīga, bet patiesībā, dzīve ir absolūti taisnīgi, tikai ne vienmēr cilvēks redz cēloņu un seku sakarību. Tāpēc tik svarīgi ir apgūt Dievišķo zinātni, kas nozīmē apgūt Lielo Skolotāju dotās Mācības. Jo labāk cilvēks izprot Dievišķos likumus un Mācības, jo vieglāk viņam noteikt savas neapgūtās mācības.
Lai nebūtu jāsastopas dzīvē ar nopietnām problēmām, cilvēks pats var apzināties savas neapgūtās mācības, ja uz papīra lapas uzrakstīs visu, kas viņu neapmierina un kaitina citos cilvēkos un dzīves situācijās. Nebūs viegli uzreiz ieraudzīt slikto arī sevī, jo bieži sliktais izpaužas citādā formā, bet, ja cilvēks turpina izzināt sevi un dzīvi, mācoties no savām un citu kļūdām, tad viņš agrāk vai vēlāk izpratīs savas mācības. Svarīgi ir kļūdas nožēlot un turpmāk tās vairs neatkārtot. Ja kļūdu esi izpratis un vairāk neatkārto, tad grūtās dzīves situācijas, kas spoguļoja neapgūto mācību, pazudīs.
Cilvēks, kas apzināti strādā ar sevi, sāk iemīlēt dzīvi un viņam viss tas, kas dzīvē notiek, šķiet interesanti. Jo tālāk cilvēks ir ticis garīgajā attīstībā, jo vieglāk viņš uztver dažādas dzīves grūtības un spēj tās pārvarēt kaut arī grūtību pakāpe ir pieaugusi. Tāpēc var tikai apbrīnot Svētus cilvēkus, cik lielas grūtības Viņi spējuši pārvarēt, bet Viņi to spēja tieši tāpēc, ka ļoti labi izprata Dievišķos likumus, saņemot atklāsmes no Dieva. Tas ir izskaidrojums, kāpēc Dievs sarežģītus uzdevumus uztic augsti garīgi attīstītiem cilvēkiem, kas ir tuvu Dievam, bet vienkāršākus uzdevumus tiem, kas vēl ir Ceļa sākumā.
Pilnīgi visi cilvēki izies no reinkarnācijas apļa brīdī, kad būs apguvuši mācības, kuras jāapgūst uz planētas Zeme. Tālāk evolūcija turpināsies citos visumos vai uz citām planētām.
Ir cilvēki, kas spēj apgūt mācības vienas dzīves laikā, jo viņiem ir ļoti labi uzkrājumi (apgūtas mācības) no iepriekšējām dzīvēm, bet ir cilvēki, kuriem vēl daudz reizes būs jāiemiesojas līdz viņi būs apguvuši visas mācības. Tāpēc kristietības apgalvojums, ka cilvēks pēc nāves dodas mūžībā, savā būtībā ir pareizs, bet to var attiecināt tikai uz tiem cilvēkiem, kas ir apguvuši visas mācības un šis iemiesojums ir pēdējais, lai viņš turpinātu evolūciju jau augstākā pakāpē.
Ja cilvēks nav apguvis mācības, tad pēc fiziskā ķermeņa nāves viņš nevarēs doties mūžībā, jo būs atkal jānāk iemiesojumā, lai apgūtu to, kas palika neapgūts iepriekšējā iemiesojuma laikā.
Kad cilvēks mācās ar prieku, tad arī dzīvot ir prieks. Kad cilvēks apgūst kādu jaunu mācību, tad viņa sirdī ielīst laimes izjūta. Jo vairāk cilvēks ir apguvis, jo mierīgāka ir viņa iekšējā pasaule neatkarīgi no tā, kas notiek ārējā pasaulē. Kad visā pasaulē vismaz 10% būs sasnieguši tādu garīgās attīstības līmeni, tad pasaulē vairs nebūs karu un pārējie 90% centīsies sekot tiem, kas sasnieguši augstu apziņas līmeni.
Autore: Elvita Rudzāte