Negatīvo stresu sekas un cēloņi 06.08.2016

Palīdzību no Dieva vai Augstākiem spēkiem, es sāku meklēt tikai pēc ciešanām, kā jau vairums cilvēku. Lielākais pārdzīvojums bija, kad 17 gados traģiski aizgāja bojā mans jaunākais brālis, man tad bija tikai 20.gadu, bet jau drīz pēc tam, izlasot grāmatu ’’Dzīve pēc nāves ´’, varēju mierināt savu mammu, stāstot, ka nekas jau nebeidzas, viss turpinās…

Pašreiz man jau ir pāri 50 gadiem, varu tagad tikai secināt, ka ciešanas man ir daudz mācījušas, jo no manas sākotnējās ģimenes ir jau mirusi  četri cilvēki, lai gan visi vēl varēja dzīvot. Jaunībā arī laulības krīze veiksmīgi pārvarēta. Ļoti emocionāli smagi bija, kad uzzinājām, ka mazdēls piedzimis ar ģenētiski retu slimību, bet tagad ar to esam iemācījušies sadzīvot, atbalstot cits citu.

Izanalizējot, ar kādām slimībām ir slimojuši mani vecāki, un kas ir mazdēlam, tad vairāk norāda, ka ir problēmas ar aizkuņģa dziedzeri. Tā simboliskā nozīme ir personības orgāns jeb prasme būt vienatnē. To, ka tas atrodas ķermeņa kreisajā pusē, nozīmē vīrišķo pusi, bet mīkstie audi –sievišķo pusi. Savukārt, horizontālā enerģija ir materiālā enerģija, bet vertikālā –garīgā enerģija. Simboliski dzīves izpratnē ar sīkumiem nodarbojas kuņģis, bet ar lieliem jautājumiem –aizkuņģa dziedzeris. Tas ir galējā robeža, līdz kurai var iet, pārspīlējot dzīves materiālās puses nozīmi. Līdz ar personības audzināšanu tiek audzināta lepnība, kamēr aizkuņģa dziedzeris saslimst.

Viena no personības audzināšanas īpatnībām ir pavēles un aizliegumi, kuras pēc būtības ir vienādas enerģijas un tad seko piespiešana. Pārspīlēšana ar pavēlēm noved pie protesta un asins pārsātināšanās ar vielām ,kas protesta dēļ vairs netiek no asinīm šūnās. Protests pret pavēlēšanu bloķē insulīna izdalīšanos, tādēļ glikozes līmenis nekrītas. Katrā nākamajā ēdienreizē tas palielinās  un šādi ir radusies cukurslimība, kas arī bija manai mātei. Ja mēs ticam savam darbam, tad neļaujam citiem sevi ietekmēt, un aizkuņģa dziedzeris ir vesels.

Nepamatotas cerības, gaidas un prasības attiecībā pret otru cilvēku parasti ir viens no galvenajiem nesaskaņu iemesliem. Tas var būt gan ģimenes attiecībās, gan darba kolēģu starpā kā arī skolās. Cilvēki, kas kaut ko gaida no citiem, patiesībā nav pārliecināti par sevi. Piemēram, ja vecāki cer, ka viņu dēls būs labākais skolnieks klasē, patiesībā viņi nav par to pārliecināti. Bieži vien vecāki, kuri jaunībā nav sasnieguši savus mērķus, izmisīgi alkst redzēt, ka viņu bērni sasniedz tos savā dzīvē. Vecāki nespēj akceptēt domu, ka dzīve, kādu viņi šobrīd dzīvo, ir viņu pašu veidota. Tāpat viņi nespēj saprast, ka bērns veic savu esamības ceļojumu pa savu īpašo ceļu, tāpēc viņš varētu gūt lieliskus panākumus kādā citā jomā. Ja ceļš, ko vecāki izvēlējušies bērnam, neatbilst tam, pēc kā tiecas bērna dvēsele, problēmas parādīsies gan bērna, gan vecāku dzīvē.

Mēs atrodamies šajā pasaulē, lai ietu savu ceļu, vienlaikus veidojot attiecības ar citiem. Mēs katrs izpildām kādu mērķi, ar mums saistīto cilvēku dzīvēs. Tomēr nereti mūsu rīcību nosaka tas, ko citi gaida no mums. Parasti apkārtējie paši pauž savas cerības un prasības, taču laimes izjūta rodas tikai tad, kad es daru to, ko patiešām gribu, un kas patīk darīt citu labā. Piemēram, ziedojot savu laiku, lai aprunātos ar cilvēku, kurš nonācis grūtībās un es zinu, ka varu palīdzēt ar padomu, tas arī rada gandarījuma sajūtu, jo enerģiju var just. Arī ziedojot naudu, kaut vai niecīgu summu, tomēr ir gandarījums, ka varu piedalīties kādā no projektiem.

Pretējā gadījumā mēs vairojam aizvainojuma enerģiju sevī. Ja tomēr obligāti jāveic nepatīkams darbs, tad jācenšas atrast tam pārliecinošu iemeslu, tad spēsim veikt nepatīkamu darbu labprātīgi, nevis ar nolūku piepildīt citu vēlmes. Iespējams ,ka mēs nemitīgi izvirzām sev dažādas prasības, jo tiecamies īstenot perfektuma koncepciju. Ja reālie rezultāti atšķiras no iecerētajiem, tad ir grūti tos pieņemt, un sākam sevi vērtēt. Daudz labāk ir akceptēt rezultātus, mācīties no pieredzes un izmantot šīs atziņas turpmākajā dzīvē. Tā var likvidēt stresu, ko radījušas mūsu cerības un prasības. Pārmērīgas cerības un prasības nomāc, toties mīlestība- atbrīvo.

Spēja izvērtēt sevi un savu pieredzi, ir ļoti svarīgi dzīves ritējumā. Jo ātrāk mēs to apgūstam, jo ātrāk savas dzīves neveiksmēs spējam saskatīt mācību stundas, nevis kļūdas. Es ,,personīgi, to sāku izvērtēt tikai nesen, kad sāku lasīt garīgo literatūru. Vislabāk šo prasmi ir apgūt jau no agras bērnības, dodot iespēju bērnam vērot, kā vecāki reaģē un pārvar savas neveiksmes dzīvē. Daudzi vecāki baidās atklāti dalīties ar savām neveiksmēm ,vai atzīt ,ka ir kļūdījušies, domājot, ka tādējādi viņi zaudēs autoritāti bērna acīs, taču efekts ir gluži pretējs. Bērns redz, ka kļūdas pieļauj ne tikai viņš, bet arī vecāki. Tas samazina savstarpējo distanci un iedrošina bērnu. Savas negatīvas emocijas jāprot akceptēt, lai gan tas nemaz nav tik viegli pat pieaugušajiem. Emociju nosaukšana vārdā, palīdz iegūt distanci, kas dod iespēju nepakļauties emocijām, kā arī sniedz kontroles iespējas. Svarīgi saprast, ka emocijas pastāv mūsu apziņā neatkarīgi no tā, vai mēs tās apzināmies vai nē. Piedzīvot dusmas un apzināties dusmas-tie ir divi dažādi stāvokļi. Nereti viss apstājas pie tā, ka liels vai mazs iemācās atpazīt emocijas, bet neizsaka un neizpauž tās, īpaši negatīvās emocijas. Tas, ka bērns raud vai dusmojas, nenozīmē, ka vecākam jāmaina savs viedoklis vai nostāja. Toties, ja emocijas tiek paturētas sevī, ar laiku var rasties dažādas psihosomatiskas slimības. Strīds un konflikts ir jāpārrunā pēc tam, kad emocijas jau daudzmaz rimušās, tā daudz plašāk palūkojoties uz situāciju, un rodot adekvātu risinājumu. Tas attiecas gan uz vienaudžu, gan uz vecāku un bērnu konfliktiem. Šai atziņai arī es pievienojos.

Šajā rakstā esmu iztirzājusi galvenos manas ģimenes cēloņus stresiem, kāpēc mūsos ir tik daudz negatīvie stresi un pie kā tas noveda, sekas ir ļoti skumīgas, jo kā jau iepriekš minēju, esmu šķīrusies no četriem ģimenes cilvēkiem. Galveno, ko esmu sapratusi, ka viņus iznīcināja naids, kas bija krāts mūža garumā. Viņi, diemžēl, neprata mācīties no savām kļūdām, bet meklēja tās citos cilvēkos. Mans uzdevums, ir mācīties garīgi izvērtēt un saprast, lai dzēstu karmu  uz nākošam paaudzēm.

Autore: Inta Mestere

Izmantota literatūra:

Elvita Rudzāte ´’Ķermeņa filosofija´’    — 86-89.lpp.

Šivi Dua  ´’Tavs iekšējais spēks´’      —       69-71.lpp.

Žurnāls ´’Annas psiholoģija´’okt.2015.-Emocionālā inteliģence psih.Līga Bernāte, Laura Liberte.