Nepaklausīgie – ieguvēji vai zaudētāji? 14.05.2021

Visos laikos ir bijuši bērni, kas nav gribējuši klausīt vecākus un skolotājus. Visos laikos ir bijuši pieaugušie, kuri nav ievērojuši tā laika noteikumus. Mūsdienās nepaklausīgo cilvēku skaits pieaug. Vai tas ir labi vai slikti?

Kā visam Visumā, nepaklausība kādā brīdī var veicināt evolūciju, piemēram, totalitārā valsts režīmā nepaklausīgi iedzīvotāji var panākt valstī pārmaiņas, bet pārmaiņas vienmēr veicina evolūciju.

Arī nepaklausīgie bērni pievērš uzmanību, ka to audzināšanā ir jābūt kādām pārmaiņām. Psiholoģijā bērnu nepaklausība tiek skaidrota ar vecumposma iezīmēm un vecāku pieļautām kļūdām, ignorējot vecumposma iezīmes. Piemēram, bērniem līdz trešajam dzīves gadam ir ļoti lielas pētniecības tieksmes. Tāpēc viņš grib visu pataustīt, apskatīt un aiztiek to, ko vecāki negrib, lai aiztiek. Tieksme šīs lietas apskatīt un aptaustīt ir tik stipra, ka bērns pat nespēj pretoties arī tajos gadījumos, kad māte aizliedz. Bērns tomēr turpina savu pētīšanas darbu. Šai vecumā ar sodu parasti panāk pretēju rezultātu. Paklausības vietā sods parasti izraisa spītību un pretestību. Viss aizliegtais kļūst sevišķi interesants. Noliedzot aiztikt noteiktus priekšmetus, tie kļūst neatvairāmi pievilcīgi.

Pieaugot bērnam, arvien biežāk dzirdēsiet no bērna vārdus: “Es gribu!” Sagaidot no bērna pilnīgu paklausību, jūs vienlaikus ar pakļaušanu savai gribai aizkavējat bērna personības veidošanos. Tāpēc vecākiem un pedagogiem ir īpaši jāpadomā, lai aizliegumu nebūtu pārmēru daudz. Ja tomēr kaut kādu iemeslu dēļ aizliegums vai noteikums ir nepieciešams, tad arī jārūpējas, lai tas tiktu ievērots. Pretējā gadījumā bērns secinās, ka savu gribu var panākt, pietiekami ilgi činkstot, kliedzot vai pat trakojot.

No ceturtā līdz sestajam dzīves gadam bērns ir ļoti aktīvs un pats izdomā aktivitātes. Cenšoties apslāpēt šim vecumam piemītošo aktivitāti, vecāki gandrīz vienmēr cietīs neveiksmi. Tomēr šis ir vecumposms, kad mēs bērniem sākam mācīt tikumisko audzināšanu, jo bērnam ir jāsāk apzināties savas rīcības sekas. Svarīgi, lai bērni sāktu izprast cēloņu-seku sakarību un pakļautos sabiedrības likumiem.

Bērnam nebūs motivācijas paklausīt, ja ir pieredze, ka nepaklausības dēļ viņš pastāvīgi nokļūst uzmanības centrā. Nepaklausīgiem bērniem, kuri pastāvīgi grib atrasties uzmanības centrā, vienmēr ir problēmas arī ar vecāku mīlestību. Viņi izjūt bailes “mani nemīl” un vēlas ar savu uzkrītošo uzmanību pievērst sev lielāku ievērību, kas aizstātu vecāku mīlestības trūkumu. Tāpēc bērniem, kuri vēlas būt uzmanības centrā var palīdzēt tikai ar mīlestību. Ja bērns izjutīs mīlestību, viņš centīsies savus vecākus iepriecināt ar savu labo uzvedību.

Skolas gados īpaši svarīgi, lai bērns justu vecāku beznosacījumu mīlestību arī brīžos, kad bērns netiek galā ar skolas uzdevumiem. Vecāku atbalsts ir ļoti svarīgs un nevajag satraukties, ka bērnam skolas uzdevumus palīdz izpildīt vecāki. Bērns ļoti novērtē vecāku atbalstu un patiesībā jau tāpat zināšanas, kuras netiek pielietotas praksē, ātri aizmirstas.

Kā rīkoties gadījumos, kad bērni pauž savas dusmas, ir nepaklausīgi un agresīvi?

• Neiesaistieties cīņā ar bērnu! Neatriebieties!
• Cik iespējams, nepievērsiet uzmanību bērnam, kad viņš uzvedas neatbilstoši. Protams, nereaģēt var tikai tajos gadījumos, ja bērna uzvedība nerada briesmas savai vai citu dzīvībai un veselībai.
• Pievērsieties bērnam brīdī, kad viņš rīkojas labi. Pasakiet, kas tieši jūs iepriecina.
• Kad bērns uzvedas neadekvāti, vērsiet uzmanību uz to, ko bērns dara, nevis uz bērnu kā personību.
• Izvairieties vispārināt secinājumus. Cilvēks, kurš izjūt uzbrukumu ir nodarbināts ar sevis aizstāvēšanu, nevis cenšas risināt radušos problēmu.
• Pēc iespējas mazāk runājiet par bērna nepareizo uzvedību. Paskaidrojiet, kādu uzvedību jūs gaidāt.
• Vienojieties par noteikumiem. Bērna neatbilstošai uzvedībai vienmēr ir jānosprauž konkrētas robežas.
• Ja bērns, zinādams uzvedības noteikumus, tomēr tos pārkāpj, privātā sarunā pajautājiet viņam pie kādiem nosacījumiem viņš tos noteikumus ievērotu.
• Dariet zināmas bērnam savas izjūtas.
• Novērst bērnu uzmanību no nevēlamās darbības var palīdzēt negaidīta rīcība.
• Ierosiniet kādu citu darbību, kas arī prasa enerģiju.
• Cīņā par varu var izrādīties efektīvi, ja atzīsiet bērna spēku. Tā arī pasakiet – es nevaru tevi piespiest rīkoties citādāk.
• Dodiet iespēju bērniem ikdienā fiziski izlādēties.
• Mēģiniet mainīt vidi.
• Neprasiet neizpildāmo.
• Rodiet iespēju apmierināt jums pieņemamās bērna un pusaudža intereses.
• Vienmēr būs prasības, kuras bērnam jāievēro. Taču ar katru gadu disciplīnas grožus vajadzētu palaist vaļīgāk, ļaut pašiem pieņemt lēmumus, uzņemties atbildību. Bērnam jāiemācās, ka ikvienai rīcībai ir sekas.
• Ja ir izcēlies strīds, neiesaistiet citus.
• Ja bērns ir izdarījis būtisku pārkāpumu, viņam savi nedarbi būtu „jāizpērk”.
• Pēc konflikta samīļojiet un nomieriniet; paskaidrojiet kāpēc sodāt.
• Maziniet spriedzi ar humoru, bet neizsmejiet.
• Pasakiet bērnam, ka pieņemat viņa dusmas, bet piedāvājiet citas iespējas to izteikšanai.
• Palīdziet bērnam izskaidrot un nosaukt vārdos savas izjūtas (īpaši negatīvās).
• Pastāstiet, kādas izmaiņas bērna uzvedībā jūs vēlētos redzēt.
• Palūdziet, lai bērns jums palīdz kaut ko izdarīt.
• Izrādiet interesi par bērna nodarbēm.

Pieaugušo nepaklausība var būt gan pozitīvu motīvu vadīta, lai panāktu kādu pārmaiņu ieviešanu, gan negatīvu motīvu vadīta, lai nokļūtu uzmanības centrā un iegūtu politisku varu. Tikai pats cilvēks zina kādu motīvu vadīts viņš protestē pret esošo kārtību. Tomēr viņš nezina, ka viņa motīvu redz Dievs un jūt sirdsgudri cilvēki.

Pat, ja cilvēkam izdodas pievērst sev uzmanību un iegūt pietiekami daudz balsis, lai iegūtu politisko varu, agri vai vēlu arī tie, kas viņu ir atbalstījuši, saprot cilvēka patiesos motīvus un sāk no viņa novērsties. Piemēram, vairākas populistiskas partijas ir zaudējušas savus vēlētājus.

Ja aicina citus neievērot valsts noteikto kārtību, tad tas ir bīstami valsts pastāvēšanai, jo haoss sagrauj. Garīgajā skatījumā haoss ir tumsas spēku ierocis. Tāpēc haosu nedrīkst pieļaut un pret to radītājiem ir jāvēršas ar lielu stingrību. Pārmaiņas ir jāpanāk ar gudrām metodēm. Gudra metode ir tāda, kas parāda, ka pa vecam dzīvojot, attīstība nenotiek. Piemēram, alternatīvās skolas, kas ar savu piemēru parāda, ka izglītojot bērnus ar citu pieeju var ilgtermiņā sasniegt labākus rezultātus.

Cilvēciskā īpašība PAKLAUSĪBA jeb DISCIPLĪNA ir ļoti svarīga garīgajā izaugsmes ceļā. Tāpēc nepaklausīgie paši sevi ierobežo. Visi nepaklausīgo sasniegumi, kas tiks panākti ar nepaklausību, būs īslaicīgi. Ja viņi patiešām vēlēsies pozitīvas pārmaiņas savā dzīvē, tad viņiem būs jāatgriežas pie paklausības un disciplinētības. Dievs pārbaudīs viņu paklausību un disciplinētību ikdienas situācijās, piemēram, uzticot darbu, kur laicīgā vara ir noteikusi lielu birokrātiju. Ja cilvēks neievēros valsts varas noteikto birokrātiju, tad viņš arī garīgajā izaugsmē netiks uz priekšu. Gudrs cilvēks pievērsīs uzmanību nejēdzībām un piedāvās risinājumus kā tās novērst. Muļķis nejēdzības neievēros un nonāks konfliktā ar likumu, bet ne tikai. Arī Dievs viņa nepaklausību neatbalstīs, jo Viņš zina, ka šis cilvēks zaudēs paklausību Dievam brīdī, kad viņam tas liksies pārāk grūti jeb citiem vārdiem sakot, cilvēks nespēs izpildīt Dieva uzticētos uzdevumus, jo to izpildē ir jāsastopas ar lielām grūtībām – caur ērkšķiem uz zvaigznēm.

Tāpēc nākotne pieder paklausīgajiem un disciplinētajiem cilvēkiem, kas ar sirdsgudrību un iekšēju brīvības izjūtu saprot kā veikt pārmaiņas, lai cilvēce kļūtu labāka. Nepaklausīgie būs zaudētāji un to sasniegumi būs īslaicīgi. Ja vēlies patiešām pārmaiņas, tad kļūsti paklausīgs Dievam un tu sapratīsi kādā veidā panākt pārmaiņas, kuras esi iecerējis.

Autore: Elvita Rudzāte