Nepazaudēt Sirdsapziņu 08.04.2025

Mūsdienās cilvēki labprātīgi atsakās būt par cilvēkiem, kļūstot par dzīviem miroņiem, kas paklausīgi dara to, ko viņiem liek, bez domāšanas, egoistiski apmierinot savas vēlmes, nedomājot par visu radīto, bet galvenais, lai tikai man būtu labi. Problēmas būtība ir tā, ka cilvēki vairs nedzird savu Sirdsapziņu, kas ir galvenais cilvēka iekšējais cenzors, neļaujot cilvēkam pieļaut kļūdas. Pavisam maz cilvēku dzird savu Sirdsbalsi.

Cilvēki, kas jau tagad ir kļuvuši par dzīviem miroņiem, Sirdsapziņu un Sirdsbalstiņu nedzird. Viņi dzird tikai to, ko saka viņiem prāts. Atšķirība starp Sirdsapziņu un Sirdsbalstiņu ir tā, ka Sirdsapziņa kā cenzors saka, ko nedrīkst darīt, nepasakot priekšā, ko un kā vajadzētu darīt. Savukārt Sirdsbalstiņa kā cilvēka “Augstākais Es” pasaka priekšā ko un kā vajadzētu darīt.

Lai sadzirdētu Sirdsapziņu un Sirdsbalstiņu, nepieciešams dzīvot saskaņā ar Dievišķajiem likumiem, bet tas patiešām ir ļoti grūti izpildāms uzdevums. Tomēr mums ir jātiecas uz labo. Jā, mēs pieļausim kļūdas, klupsim un celsimies, tad atkal klupsim, bet vienalga ir jāceļas un jāiet uz priekšu. Galvenais ir tiecība jeb tiekšanās labā virzienā, ko sauc par ceļu pie Dieva.

Lai būtu par cilvēku, jāievēro trīs galvenie kritēriji:

1. Saprāts– cilvēks apzinās, ko viņš dara. Ja viņš apzināti dara sliktu, tad viņam ir kaut kāds motīvs kāpēc viņš tā dara, piemēram, lai atriebtos. Ja cilvēks ir apguvis Piedošanas mācību, tad viņš zina, ka atriebība var novest pie smagām veselības problēmām un iznīcināt viņu pašu. Ja viņš “nospļaujas” par veselību, izbaudot atriebības baudu, tad tāda ir viņa izvēle, viņš to izdarīja, esot pie pilna saprāta un zaudē iespēju tālāk dzīvot.
2. Brīva griba– cilvēkam Dievs ir devis brīvu gribu, lai viņš caur savām izvēlēm praksē iepazītu, kas ir pareiza rīcība un kas kļūdaina, uzņemoties par savu izvēli atbildību. Tu drīksti pieļaut kļūdas, neviens tev to neaizliedz, tikai tev jārēķinās ar sekām. Atšķirība starp dzīvnieku un cilvēku ir tā, ka cilvēks spēj izprast savas rīcības sekas, bet dzīvniekam šādas iespējas nav. Tāpēc cilvēks atšķirībā no dzīvnieka par savām izvēlēm uzņemas atbildību Dieva priekšā.
3. Paplašināt apziņas līmeni– cilvēkam Dievs dod iespēju augt garā, paplašinot apziņas līmeni. Apziņas līmeņa paplašināšanās notiek, apgūstot Lielo Skolotāju doto Mācību un gūtās zināšanas pielietojot praksē. Cilvēks piedzīvo dažādas grūtības, kas ir eksāmeni vai testi apgūto zināšanu pārbaudei. Ja cilvēks neko nedara, lai paplašinātu savu apziņas līmeni, tad viņš degradējas un viņu vairs nevar saukt par cilvēku.

Cilvēks var palikt par cilvēku, dzīvojot jebkādā sistēmā, bet to spēj tikai cilvēki ar ļoti augstu apziņas līmeni.

Piemēram, mūsdienās ir cilvēki, kas ir sapratuši narkotisko vielu kaitīgumu uz cilvēka veselību un evolūciju, un šie cilvēki nelietos narkotikas pat, ja tās stāvēs viņiem noliktas uz galda. Bet mūsdienās ir augsti intelektuāli attīstīti cilvēki, kas mēģina sabiedrībai iestāstīt, ka marihuānas pīpēšana cilvēka veselībai nenodara nekādu kaitīgumu, vēloties panākt marihuānas legalizēšanu. Bīstamība sākas tajā brīdī, kad marihuāna tiks legalizēta, jo tad to sāks lietot tādi cilvēki, kuri uzticēsies intelektuāļu viedoklim, neko nezinot par smalkajiem ķermeņiem, kas ar tiem notiek, kad cilvēks sāk lietot narkotikas, jo pagaidām intelekts vēl nav atzinis smalko ķermeņu esamību, neskatoties uz to, ka jau eksistē auru noteikšanas aparāti.

Viegli ir dzīvot vidē, kur nav nekādu kārdinājumu, bet ļoti grūti ir atteikties no kārdinājumiem, ja tie tev ir apkārt un viegli pieejami. Arī augsti attīstīti cilvēki iekrīt kādā no kārdinājumiem. Arī cilvēks, kas sasniedzis tādu garīgās attīstības pakāpi, ka ir jau saplūdis ar Dievu, var pieļaut kļūdas, jo viņš ir tikai cilvēks un arī viņam vēl kaut kas ir jāmācās, lai turpinātos viņa evolūcija. Tāpēc videi ir ļoti liela nozīme cilvēka intelektuālajā un garīgajā attīstībā.

Kā nepazaudēt Sirdsapziņu un vai to vispār var pazaudēt? Sirdsapziņas balss ir Dieva balss, kas ir pašā cilvēkā. Lai arī daudzi cilvēki noliedz Dievu, tomēr viņi nevar noliegt, ka viņiem ir bijusi pieredze, kad kaut kas iekšējs brīdina par kļūdu. Cilvēks bieži pretojas šai iekšējai izjūtai, domājot, ka tas ir viņa prāts, kas brīdina.

Sirdsapziņa tiek pazaudēta brīdī, kad cilvēks pārstāj būt par cilvēku. Ārēji viņš turpina izskatīties par cilvēku, bet iekšēji viņa cilvēciskais ir pazudis. Tāpēc šādus cilvēkus sauc par dzīvajiem miroņiem, jo viņi neevolucionē, bet iet pretējā virzienā – degradējas.

Tikai tad, kad cilvēks ir sasniedzis zemāko punktu, viņam ir izvēle – sākt evolūciju, mācoties no pieļautām kļūdām vai mirt, nākamā dzīvē turpinot evolūciju no zemāka punkta. Tie, kas izdarīs izvēli sākt mācīties, tie sāks sadzirdēt sākumā Sirdsapziņu un, sasniedzot noteiktu apziņas līmeni, sāks dzirdēt arī Sirdsbalstiņu.

Citiem vārdiem sakot, Sirdsapziņu nepazaudēs tie, kas paplašinās apziņas līmeni. Tie cilvēki, kas izvēlēsies dzīvot baudu dzīvi, patiesībā būs izdarījuši izvēli kļūt par dzīvajiem miroņiem. Neviens viņiem nevar to aizliegt, jo Dievs visiem ir devis brīvo gribu.

Autore: Elvita Rudzāte