Neticība sev – kā tā rodas un kā no tās atbrīvoties? 20.08.2021

Neticības sev pamatā ir bailes “mani nemīl”. Cilvēks, kas no bērnības par visu ir kritizēts, nosodīts un rāts, ļoti cieš no bailēm “mani nemīl” un sāk noticēt kritizētājiem un vairs neuzticas sev. Ļoti bieži vecāki audzināšanas nolūkā lauž bērna gribu, kas rada bērnā nevēlēšanos vispār kaut ko darīt, jo lai ko viņš darītu, viss ir slikti.

Visiem cilvēkiem ir vēlēšanās būt mīlētiem. Tāpēc aiz bailēm, ka es kaut ko izdarīšu nepareizi un tāpēc zaudēšu mīlestību, bērns un arī pieaudzis cilvēks atsakās darīt pat to, kas ir viņa spēkos, lai tikai nezaudētu mīlestību.

Sevis kritizēšana neveicina izaugsmi nekādā veidā, tā grauj pašvērtības paliekas un nostiprina sevī ticību: es nekas neesmu, es neko nevaru, man nekas nesanāks. Pieaugot cilvēks var pat veikt pašnāvības mēģinājumu, lai tikai redzētu, ka tuvinieki par viņu ir satraukti un to mīl.

Skolotāji, kuri nespēj būt emocionāli noturīgi, kritizē bērnus, jo tas ir veids, kā gūt kontroli pār klasi un indivīdu. Ja mīlestības uz bērnu nav, ja spēka un pacietības rezerves beigušās, tad diemžēl skolotājs bērnus iznīcina ar kritiskām piezīmēm. Pie tam visas klases priekšā kritikas iedarbība ir īpaši spēcīga. Nav absolūti nekādas izredzes, ka kritizētais bērns atvērsies, lai ieklausītos, kad viņa ievainojumos skolotājs iecērt vēl vienu naža dūrienu ar kārtējo kritisko piezīmi, kas tikai pastiprina bērna domas par sevi – es neesmu nekā vērts.

Tāpat arī noguruši vecāki tā vietā, lai godīgi pateiktu: es esmu tik noguris tik ļoti, bet nevis aiz tā, ka nemīlu tevi, bet es esmu bez spēka un man ļoti vajag pāris minūtes atpūsties. Citādi mēs sakliedzam un uzreiz ar sevī esošo vainas sajūtu mēģinām glābt situāciju, graužam sevi dubultā un spēks iet vēl vairāk mazumā.
Bērns apjūk. Tad kas….kāds es esmu, ko man tagad darīt?

Kad bērnībā kritizētais bērns pieaug, tad viņš pats kļūst par lielu kritizētāju un aizrāda par katru sīkumu. Lai no vēlmes kritizēt citus atbrīvotos, nepieciešams piedot pagātnes pāridarījumus, piedot kritizētājiem un palūgt pašam piedošanu par savām kritiskajām piezīmēm.

Visiem ir zināms, ka veiksmes pamats ikvienā sfērā ir ticība savām spējām. Sena tibetiešu gudrība vēsta: “Šaubas ir vienlīdzīgas nodevībai”. Cilvēks, kurš šaubās par sevi, nodod sevi. Tie, kuri sasnieguši augstas virsotnes, ļoti labi zina, cik ļoti svarīgi ir ticēt saviem spēkiem. Lūk, tikai daži viedi izteicieni:

“Talants ir ticība sev. Savam spēkam” Maksims Gorkijs
“Ja netici sev, tu nevari būt ģēnijs” Onorē de Balzaks
“Ticība sev ir brīnišķīga, jo tā ir pazīme tam, ka cilvēks apzinās savas spējas” Tomass Gibss

Kā attīstīt ticību sev?

Pirmkārt – piedod visiem, kas tevi kritizēja, aizmirstot visu negatīvo, ko tev stāstīja par tavām spējām.

Kad kārtējo reizi tev uzmāksies domas “es esmu neveiksminieks”, “man nekas nesanāk” – vienkārši dari to ko spēj un tik labi cik spēj. Dievs neizvirza pret tevi nekādas prasības un kritērijus. Viņš tikai gaida, lai tu visu, ko dari, dari ar mīlestību. Ja kaut kas neizdodas, uz mirkli pārtrauc to darīt, apsēdies un padomā, ko tu ne tā dari. Pajautā sev: “Kur es varu pasmelties zināšanas par to, kā pareizi darīt?” Atbilde uz šo jautājumu parasti nopietni pavirza cilvēkus uz priekšu ceļā uz veiksmi.

Otrkārt – dari tā, kā savulaik ieteica darīt Deils Kārnegī : “Lai attīstītu ticību sev, jādara tas, ko tu baidies darīt, un uzmanīgi jāizanalizē tie gadījumi no savas pieredzes, kad tev, to darot, viss notika veiksmīgi”.

No bailēm patiešām var atbrīvoties tikai tad, ja tu tām skaties acīs, darot to no kā baidies. Pārvarot grūtības, attīstās tavs gars. Pārvarot bailes, atgriezīsies tevī pārliecība par sevi.

Treškārt – rekomendācija no Viktora Igo: “Izvairies no tiem, kuri cenšas sagraut tavu ticību sev. Tas parasti ir raksturīgi maziem cilvēkiem. Liels cilvēks, gluži otrādi, liek tev sajusties tā, ka arī tu pats vari kļūt liels”.

Lai cik tas paradoksāli neizklausītos, bet patiešām, tie, kas kritizē citus, paši cieš no kompleksiem un neticības sev. Cilvēks, kas tic sev, izprot to, kuram kaut kas neizdodas, jo pats ir piedzīvojis pietiekami daudz neveiksmes, kas viņu ir tikai stiprinājušas. Liels cilvēks jeb cilvēks ar plašu apziņas līmeni mēģinās tevi iedvesmot nevis graut.

Ceturtkārt – atgriezies ticībā pie Dieva un smelies spēkus Dievā.

Dievam viss ir iespējams. Ar Dievu viss ir iespējams. Lai kas dzīvē notiktu, ja tu tici Dievam, tad tu arī zini, ka Viņš tevi nekad nepametīs. Paļaujoties uz Dievu tu spēsi pārvarēt neveiksmes un nonāksi pie secinājuma, ka katrā neveiksmē parādās jaunas iespējas, kas dod iespēju piedzīvot veiksmi. Ir viegli strādāt, ja zini, ka aiz tevis ir tik spēcīga aizmugure kā Dievs. Lūdz palīdzību Dievam dzīves grūtos brīžos un tu to noteikti saņemsi.

Pieckārt – ļaujies jaunajiem izaicinājumiem un pieņem piedāvātās iespējas.

Dzīves grūtos brīžos, Dievs vienmēr mums piedāvā jaunas iespējas. Neiestāsti sev, ka tu netiksi galā ar jauno iespēju. Atceries, ka Dievs nekad neuzdod mums tādus uzdevumus, kurus mēs nespētu paveikt. Ja Dievs tev dod iespēju, tātad tu vari to paveikt. Uzticies Dievam!

Seškārt – apgūsti Lielo Skolotāju doto Mācību jeb Dievišķos likumus un ikdienas situācijas praktizē iemācīto.

Jo plašāks būs tavs apziņas līmenis, jo spēcīga būs tava ticība sev un labajam. Atceries, lai kas dzīvē notiek, viss notiek uz labu!

Septiņkārt – atbrīvo savas domas, ka tevi nemīl.

Lai ko par tevi domā un saka cilvēki, sirds dziļumos viņi tevi mīl, jo mēs visi kopā veidojam veselumu, ko sauc par Dievu. Katrā cilvēkā ir Dievs. Arī tevī ir Dievs jeb tavs Augstākais Es, kas zina patiesību un sniegs tev atbalstu grūtos brīžos, ja tikai tu sāksi Kalpot Dievam, atstājot visu – gan labo, gan slikto Dieva rokās. Atdod savas bailes “mani nemīl” Dievam un turpmāk dzīvo mīlestībā pret visu radīto, jo tad, lai ko tavas ausis dzirdēs un acis izlasīs, tu zināsi, ka tā ir tikai ilūzija un mācību stunda tavai izaugsmei, jo Patiesība ir Mīlestība.

Autore: Elvita Rudzāte