Par karmu 29.01.2021
Daži skaidrojumi
Apcerīga pasivitāte
Mums ir ļoti daudz cilvēku, kas uzskata, ka viņi jau ir sasnieguši ļoti augstu garīgo līmeni, un viņi jau var neko nedarīt fiziskajā pasaulē, bet var tikai lūgties un meditēt. Bet šādi viņi, pirmkārt, mazliet nepareizi novērtē savu garīgo līmeni un, otrkārt, viņi nepareizi traktē apcerīgo pasivitāti. Hinduismā ir tāds jēdziens “apcerīga pasivitāte”. Nezinu, kā šis termins pareizi skan sanskritā, bet krievu valodā to tulko kā “недеяние”, t.i. – nedarīšana. Tātad cilvēki uzskata, ka viņi var neko nedarīt.
Patiesībā apcerīgā pasivitāte nenozīmē nekā nedarīšanu. Cilvēks, kas ir sasniedzis augstu garīgo līmeni savā apziņā, darbojas tieši tāpat kā visi pārējie cilvēki. Viņš var gatavot ēdienu, audzināt bērnus, viņš var mācīt, nodarboties ar labdarību, ārstēšanu, t.i. viņš tieši tāpat var darīt visus cilvēkiem raksturīgos darbus.
Bet atšķirība, kāpēc viņš nerada sekas, kāpēc nav karmas, ir tā, ka viņš darbojas ne no sava ego pozīcijām, bet dod iespēju Dievam izpaust sevi šajās darbībās pasaulē.
Tādējādi, visa viņa darbība kļūst par Dievišķu darbību. Tātad viņa darbības rezultāts jeb augļi nesagādā viņam karmisku atmaksu.
Ir labs citāts, ko es gribētu nolasīt. Tas ir no grāmatas “Bhagavadgita. Dieva un Ardžunas sarunas. Paramahamsa Joganandas Dieva izzināšanas karaliskā mācība”.
“Nekas tā neaizrauj kā vēlēšanās gūt sekmes Dievam. Ja garīguma meklētāja pasākumos Dievs ir klāt, tad karmiskās sekas, kas atbilstoši dabas likumam automātiski rodas no darbošanās, sadeg Dievišķās Gudrības iekšējā ugunī.”
Noteiktā apziņas pakāpē, kad cilvēks atsakās no savas brīvās gribas un ar visām savām darbībām izpilda Dieva Gribu, turpinādams dzīvot fiziskajā plānā, tad viņa darbība nerada karmisko atmaksu, nerada karmu.
Kā saprast, ka cilvēks ir uz augstas garīgās pakāpes?
Šis Ceļš mūsu laikā ir ļoti grūti realizējams līdz tādam augstam līmenim. Tāpēc ir ļoti maz tādu cilvēku, kas ir iemiesojumā tādā apziņas līmenī, kad viņš var teikt, ka viņš dzīvo tikai Dievam un dara Dieva darbus šajā pasaulē. Tas ir ārkārtīgi rets gadījums.
Ir vesels īpašību komplekss, kas piemīt tādam cilvēkam. Tas ir nesavtīgums, tā ir mīlestība, tā ir ticība, tā ir uzticība, tā ir tiekšanās, tas ir kārtīgums, tā ir žēlsirdība, tā ir līdzcietība, tas ir patiesīgums, tā ir sirsnība… Visas Dievišķās īpašības, kādas ir, tām šādā cilvēkā obligāti ir jābūt. Kaut kas vairāk, kaut kas mazāk.
Cilvēka motīvs nosaka karmiskās atmaksas pakāpi
Ir svarīgs motīvs, kas cilvēku vada, kad viņš uzsāk jebkādu darbību. Bet ne tas it kā cēlais motīvs, ko viņš visiem parāda, bet patiesais motīvs, kas ir viņā un ko viņš pats varbūt pat neapzinās. Šis motīvs uzliek zīmogu visam, ko dara cilvēks. Cilvēks var tēlot sirsnību, tēlot patiesīgumu, tēlot uzticību, bet tāds nebūt. Tad viņš īstenībā veic karmisku darbību, un šīs darbības augļi viņam nesīs karmisku atmaksu. Tāpēc, ja divi cilvēki darīs vienu un to pašu darbu, bet ar dažādiem motīviem, tad viens radīs karmu, bet otrs – ne, atkarībā no motīva, kas viņus vadīja.
Vai ir ārēji kritēriji cilvēka garīgā līmeņa noteikšanai?
Jēzus mūs mācīja spriest pēc augļiem. Ne pēc tā, ko mēs darām, ne pēc tā, kā mēs darām, bet tieši pēc mūsu darbības rezultātiem. Lai arī darbības augļi tagad nobriest ļoti ātri, tie tik un tā var nenobriest līdz pašreizējā iemiesojuma beigām. Tāpēc arī saka, ka par visu var spriest tikai tad, kad ir pagājis kāds laiks. Tas ir tad, kad cilvēks dzīvo, kļūdās, tad izlabo savas kļūdas, vēl kaut o dara – īstenībā ne viss ir acīmredzams.
Svētos kanonizē – vismaz agrāk to darīja pēc tam, kad bija pagājuši 100 gadi. Tad acīmredzot kaut kādi augļi jau parādījās. Bet cilvēka dzīves laikā tomēr ir ļoti grūti saprast, cik viņš darbojās karmiski vai ne . Tas ir ļoti grūti. Gandrīz neiespējami.
Kā neradīt karmu?
Vajag katru dienu analizēt visas savas darbības. Te jau ir tā māksla, lai visu laiku saglabātu apzinātību. Mums dienas laikā katru minūti un katru sekundi ir jāsaglabā apzinātība, tas ir, izpratne par to, ko mēs darām, ar kādu motīvu mēs to darām, vai mēs to darām nesavtīgi vai mūs virza kādi savtīgi motīvi, vai mēs darbojamies no ego pozīcijām vai mēs darbojamies nesavtīgi. Te arī parādās apzinātība un dzīves māksla.
Garīgā prakse un karma
Mums ir pastāvīgi jāuztur savs garīgais līmenis katru dienu. Ja mēs katru dienu neveiksim garīgo praksi, tad mēs noslīdēsim atpakaļ. Bet kālab mēs veicam garīgo praksi? Kad mēs veicam garīgo praksi, mēs savā apziņā it kā kāpjam kalnā, un no šī kalna mēs labāk redzam. Kad mēs labāk redzam, mēs izdarām pareizākas izvēles. Kad mēs izdarām pareizākas izvēles, mēs atstrādājam karmu. Kad mēs atstrādājam karmu, mēs tuvojamies Dievam. Kad mēs pastāvīgi tuvojamies Dievam, pastāvīgi tuvojamies, tad galu galā mēs sasniegsim apcerīgas pasivitātes stāvokli, kad mēs vairs nebūsim iesaistīti karmiskā darbībā.
Darīt darbus Vispārības Labumam vai Dievam. Vai ir atšķirība?
Veikt darbus Vispārības Labumam – tas nav tas pats, kas veikt darbus Dievam. Tās ir mazliet dažādas lietas. Kad mēs esam mūsu apziņas līmenī, tad mums pareizs motīvs būs, ja mēs nesavtīgi veiksim savas darbības Vispārības Labumam. Tas ir, mums tas ir maksimāli augstākais motīvs, kāds mums ir pieejams, teiksim tā. Bet tad, kad cilvēks īstenībā kļūst par Dieva inkarnāciju, par pilnu Dieva izpausmi iemiesojumā – tas jau ir mazliet kaut kas cits.
Izpildīt Dieva gribu vai gluži vienkārši nesavtīgi darīt labus darbus Vispārības Labumam – tās ir divas pilnīgi dažādas lietas. Tas vienkārši ir cits evolucionārās attīstības līmenis. Mums pietiks vienkārši nesavtīgi darīt darbus Vispārības Labumam. Tas pat būs ļoti labi, ja mēs tagad to darīsim.
sending...
