Par ko liecina HIV un AIDS slimības? 25.09.2015

Kristīne jautā: Par ko liecina HIV un AIDS slimības?

Elvita Rudzāte atbild: Medicīnas skatījumā AIDS ir inficēšanās ar cilvēka imūndeficīta vīrusu (HIV) pēdējā, dzīvību apdraudošā pakāpe. HIV nopietni bojā pacienta imūnsistēmu.

Garīgajā skatījumā AIDS ir divkārtīga sevis noliegšana. Tā ir nevēlēšanās būt par neko. Tā ir šausmīga vēlme vismaz būt par kaut ko.

Cilvēks saslimst ar AIDS, ja bailes “mani nemīl” pāraug cietsirdībā un dusmās “mani nemīl” un, ja šīs jūtas izvēršas vienaldzībā pret visiem un sevi, notrulinot cilvēku, vai vēlmē reiz iekarot kāda mīlestību, bet nobloķēšanās ir tik pamatīga, ka mīlestība netiek pazīta vai vēlme kļuvusi nereāli liela, ir pienācis laiks saslimt ar AIDS. Kur sācies AIDS, beigusies nepieciešamība pēc garīgās mīlestības. AIDS simptomu kopums liecina, ka nepastāv mātes mīlestība. Tur, kur mātes mīlestības vietu ieņēmis maciņš, kur iesakņojies priekšstats, ka par naudu var nopirkt visu, arī mīlestību, rodas auglīga augsne, lai parādītos AIDS. AIDS slimnieks skumjās var nojaust, ka viņam nepietiek tā, kas tam dotu dzīvības spēku – mātes mīlestības. Ja slimnieks spēs mātei piedot viņas kļūdas, slimība pāries. Tas ir ļoti grūts darbs bagātības dievinātājam.

Tātad AIDS ir mīlestības neesamības slimība, galīga dvēseliska tukšuma izjūta. Lai kāda arī būtu ģimene, tās esamība ļauj izlabot slikto. Ja nav ģimenes un vecāku, ko uzskatāt par savējiem, vai ja dvēselē nav saglabājies to tēls, vai vecāki ir vienaldzību izraisoši svešinieki, kuru bērns palicis viens plašajā pasaulē, kam nav ne piemiņas zīmes no vecākiem vai viņu kapu kalniņa svētai godināšanai, tad palīgā ierodas AIDS, lai cilvēku aizvestu turp, kur viņu mīl.

AIDS mēģina atvērt cilvēkam acis uz pasaules veselumu. Salīdzinoši lēnā AIDS gaita cilvēkam saka: “Tev vēl ir pietiekami daudz laika, lai labotu savas kļūdas. Tavas bailes un dusmas “mani nemīl”, mīlestībai nav īpašas vērtības tevī mīt aizmigušas, tās ir jāatmodina. Tu nekad neprati dvēselē mīlēt, nu ir pienācis laiks to iemācīties. Tavs ķermenis iet bojā tikai dvēseles mīlestības nepietiekamības dēļ.” Tā slimība cenšas sasirgušajam palīdzēt.

AIDS ir signāls, kas liecina: lai gan cilvēks ir potenciāli gatavs paaugstināties, jo ir pietiekami cietis, tomēr viņš nespēj atteikties no saskatāmās pasaules labumiem, proti, fiziskās pasaules. AIDS rāda, ka cilvēks un viņa jūtas atrodas nākotnē, bet vēlmes – pagātnē, tikai viņš pats to neapzinās. Šī slimība rodas, ja dzīvi sadala divās daļās: garīgajā un fiziskajā, un ja starp tām tiek novilkta skaidra līnija, ko pārkāpt aizliegts kā pašam, tā arī citiem. Cilvēks, kas ir absolūti pārliecināts par šāda priekšstata pareizumu, ikvienam liedz tiesības sevi apšaubīt, kaut vai paužot dabisku, cilvēcisku neizpratni. AIDS ir pārmērīgas racionalitātes slimība. Tas, kurš pasauli redz baltā un melnā krāsā, apzināti no savas pasaules redzējuma izdzēš visus pustoņus un nesaprot, ka tādējādi tagadni pārvērš par neesošu. Diafragma jeb krūšu un vēderplēves robeža simbolizē tagadnes konkrēto brīdi. Tās apkārtējie audi simbolizē ilgstošāku tagadni – ikdienišķo tagadni. Kas domās steidz pretī pasakainajai nākotnei, tam turp būs jādodas jau bez ķermeņa, jo šobrīd viņš savu ķermeni nesaprot un nemīl. Tagadne mums māca sevī mierīgi apvienot pretējo. Kas sava ķermeņa izvirtību attaisno ar fizioloģiskām vajadzībām, tas spēj no nozieguma vietas doties uz svētnīcu un, grēkus nožēlojis, justies tur kā svētais. Ja cilvēks uzskata, ka viņam ir neapstrīdamas tiesības ieiet pa visām durvīm, garīgās pasaules durvis viņam izrādīsies slēgtas. Un tad cilvēks, kurš vēlas būt labāks par citiem, pabeidz savas šīszemes gaitas reizē ar pārējiem.