Par ko liecina pēkšņas žagas? 06.09.2024

Sintija jautā: Par ko liecina pēkšņas žagas?

Elvita Rudzāte atbild:  Žagošanās notiek brīdī, kad diafragma krampjveidīgi savelkas.

Dzīve ir kustība. Diafragma nodrošina kustību jeb dzīvi. Kad tā kustas lejup, notiek ieelpa, kad kustas augšup, notiek izelpa. Diafragma koordinē elpošanu. Bez tās gaiss neieplūst plaušās un neizplūst no tām. Bez tās dvēseles brīvība jeb kustība iekšā un ārā kļūst par nāvi. Taču tās darbs ir tiešā veidā atkarīgs no cilvēka uzskatiem.

Diafragmā atrodas svētuma enerģija. Mūsu diafragma kustas kā debesu kupols, bet, ja mēs neprotam saglabāt savu tīrību, tad rodas vainas izjūtas bagāža, kas kā liela kaudze gulstas uz diafragmas, un tad diafragma nes netaisnīguma enerģiju. Kupolam ir augšupcelšanās enerģija. Kupols ir tāda pati puslode kā debesu velve virs mums. Kupols ir svētums jeb gara gaisma, kura pretišķība ir kauns jeb tumsa, netīrība.

Deformējies kupols ir samudžināta zemuma enerģija. Pacilātības brīdī cilvēka plaušas ir nesaspringtas un tik plašas, ka plašākas nemaz nevajag. Svētuma izjūta pacilā.

Ja sirdi māc  vainas izjūta, diafragma nevar pacelties tik augstu, lai rastos pacilātības izjūta. Tas nozīmē, ka izelpu nevar pabeigt pilnībā un ķermenis nevar ar elpošanas palīdzību pilnībā attīrīties. Tā kā neattīrījies ķermenis nevar dzīvot, izelpai tiek ņemti palīgā citi muskuļi, un pie tā pierod. Viss, pie kā pierod, tiek uzskatīts par normālu un pašu par sevi saprotamu. Šādi normāla brīva elpošana bez trokšņiem kļūst par „normālu” spēcīgu un trokšņainu elpošanu. Pieaugot tā nelabojami kļūst par bezspēcīgu elpošanu – bezspēcīgu un trokšņainu mētāšanos starp dzīvi un nāvi, ko vairs nevar saukt par normālu. Cilvēkam var būt tik grūti, ka grūti ir pat elpot.

Ir zināms, ka diafragmas galvenā funkcija ir elpošanas funkcija, taču, ja kādam ir slimi elpošanas orgāni, tad diafragmas patoloģija parasti paliek nepamanīta. Tā kā šī pataloģija bieži ir tikai enerģētiska, saprotams, kāpēc tā netiek medicīniski konstatēta.

Jo stiprāk cilvēks liek sev celties jeb būt labākam, jo stiprāk viņš velk savu diafragmu uz augšu un var to saplēst. Jo stiprāk cilvēks liek sev kāda priekšā zemoties, lai izpatiktu, lai, nopelnot mīlestību, kļūtu labāks, jo spēcīgāk viņš spiež savu diafragmu uz leju.

Diafragmas augšpusē atrodas pāridarījuma enerģija. Diafragmas apakšdaļā atrodas netaisnības enerģija. Pāridarījums un netaisnība no galvas līdz kājām darbojas caur enerģētiskiem horizontāliem kanāliem. Cilvēkā, kurā burzguļo vēlme spriest tiesu, puto arī naids pret pāridarījumu tā, ka viņš visur saskata dzīves netaisnīgumu. Diafragma enerģētiski ir robeža, kas sadala ķermeni divās daļās: nākotnē un pagātnē, pati esot tagadne. Tam, kurš šodien izprot taisnības un patiesības filozofiju, vakardiena un rītdiena ir kļuvusi par vienu veselu. Vesela dzīve ir veselīga dzīve.

Bailes saspiež krūškurvi kopā. Drosme atspiež krūškurvi vaļā. Bailes savelk diafragmu krampī un horizontāli plakanu. Drosme spiež maksimāli augšup vai lejup. Augšā var rasties bīstama spriedze, kas spiež uz plaušām. Apakšā rodas sāpes radošs spiediens uz zemāk esošajiem orgāniem un audiem. Ja bailes saspiež krūškurvi kopā, saplacinot diafragmu, tad ieelpai nepietiek vietas. Tas nozīmē, ka ķermenis saņem maz svaiga gaisa. Jo lielāka vēlme dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, jo vairāk cilvēks vēlas iegūt labāko, jo vairāk diafragma ceļas augšup, izsakot cilvēka vēlmju līmeni. Vēlēšanās iegūt arvien vairāk kļūst par vēlmi iegūt arvien vairāk brīvības. Tas izpaužas, paplašinoties plaušām kā brīvības orgānam, taču krūškurvim ir robežas. Jebkura vēlme ir bailes, radot izjūtu, ka dzīve ir netaisnīga. Tas rada diafragmas saspringumu. Jo vairāk cilvēks tver gaisu, jo vairāk diafragmai jānoliecas lejup, bet aknas, kuņģis un viss gremošanas trakts neļauj. Pilnvērtīgums gan zemapziņā, gan apziņā nozīmē ideālo, kas rodas kaut kur debesīs. Vēlme dzīvot pilnvērtīgu dzīvi izraisa diafragmas novietošanos augšējā stāvoklī, kas ir kā diafragmas tiekšanās debesu virzienā. Augšējā stāvoklī diafragma vairs nevar pacelties augstāk, tāpēc cilvēks nevar arī izelpot. Ķermenī paliekošo atkritumu daudzums izsaka elpas trūkuma nopietnību vai bīstamību dzīvībai. Vienlaikus elpošanas procesa centrālais punkts ir nobīdījies uz augšu, kas rada plaušu galotnes pārslodzi un tās potenciālu saslimšanu.

Ar diafragmu ir saistītas ne vien vidukļa izmaiņas, bet arī krūškurvja lielums un forma. Bailes dzīvot pilnvērtīgu dzīvi jeb bailes elpot ar pilnu krūti padara krūškurvi mazu, ieelpu apgrūtinātu, bet izelpu vieglu. Izelpa izsaka šī cilvēka atbrīvošanos no materiālās dzīves liekajiem labumiem. Drosme dzīvot pilnvērtīgu dzīvi jeb drosme elpot ar pilnu krūti patiesībā ir baiļu nospiesta drosme. Tā padara cilvēku par tādu, kurš ņem no dzīves visu, kas no tās paņemams. Drosme dzīvot pilnvērtīgu dzīvi padara krūškurvi lielu, ieelpu vieglu, plaušas apbrīnojami ietilpīgas, bet izelpu maziņu un nemanāmu. Ja jūsu krūškurvis, salīdzinot ar ķermeņa apakšdaļu  vienmēr ir bijis vai gadu gaitā kļuvis proporcionāli lielāks nekā iepriekš, sāciet atbrīvot savu šķietamo drosmi dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Papildu dvēseles problēmām jūs apdraud arī plaušu slimības.

Ja cilvēka, kas vīlies dzīvē, iedzīvošanās kāre piepeši ielaužas nākotnē, tiek skarta diafragma. Vienkāršāk sakot, ja cilvēks nolēmis ieņemt nākotni ar dusmām „tik un tā man tas neizdosies”, tad ķermenis ierobežo elpošanu, lai cilvēks apstātos krasā gaisa trūkuma dēļ un nekļūdītos vēl pamatīgāk.

Diafragma cilvēkam, kurš ir nobijies, izsaka šķirošanas, netaisnības un pāridarījuma problēmas. Tam, kurš baidās no šķirošanas, diafragma ir saspringta un neļauj normāli elpot. Tas, kurš atbrīvo ieslodzīto taisnīguma, šķirošanas un pāridarījuma enerģiju, pats no sevis sāk elpot arvien pareizāk.

Ja cilvēks sāk domāt par viņa elpošanas orgānu saslimšanas iemesliem, no diafragmas automātiski sāk atbrīvoties netaisnības enerģija.

Diafragma simbolizē brīvības (plaušas), mīlestības (sirds) un varas (aknas) savstarpējo saistību. Ja jūs cenšaties turēties pretī cilvēkiem, no kuriem jūs baidāties, kam neuzticaties, jo zināt, ka viņi novēl jums labu vai vēl jums sliktu, cenšas padarīt par apsmieklu jūsu zināšanas un iemaņas, jo mazākas ir jūsu aknas un diafragma ir krampī, bet aknas spiež tālāk, jo jūs ar savām krampjainajām bailēm pievelkat uzbrucējus. Jo vairāk jūs cenšaties drosmīgi turēties pretī, jo lielākas vai blīvākas uzaudzējat aknas, jo noteiktāk jūs ienīstat arī savus apspiedējus. Vienalga, cik labs jūs esat pret visiem, ja viņi traucē jums darīt savus darbus jeb pildīt savu misiju, jums elpa jau lielākā vai mazākā mērā ir ciet. Jūs ar ieelpu  aknas iespiežat vietā atpakaļ lejā, kas pati par sevi ir pazemošanas enerģija. Tas ir tāpat, it kā jūs ar savu dvēseliskumu pazemotu materiālistus un viņiem būtu jāuzstāj, lai jūs izskaidrojat viņiem garīgās lietas, jo arī viņiem ir vajadzība garīgi attīstīties.

Ja nav apspiešanas, nerodas izmisums. Neviens necieš netaisnību vai pāridarījumus. Apspiešana satver IV čakru savā dzelžainajā tvērienā un liek cilvēkam cīnīties par savām tiesībām kā par gaisu, nesaprotot, ka neviens cits, izņemot viņu pašu, patiesībā viņu neapspiež. Cīņa pret apspiešanu vienmēr noved pie izmisuma, kas savā dzelžainajā tvērienā satver III čakru. Izmisums aptur dzīvības darbības, lai cilvēks sāktu pārdomāt savu dzīvi.

Apspiešanas otra puse ir pāridarītājs. Izmisuma otra puse ir netaisnīgums. Starp viņiem kā siena, pa kuru tiek šauti vērtējumi, ir diafragma. Virs diafragmas sakrājas pāridarījums, un zem tās sakrājas netaisnība.

Ja cilvēks jūt, ka tiek apspiests, tad viņš tiek apspiests pat tad, kad netiek apspiests. Izjūtas ir noteicošas, un apspiešanas sajutējs saskata apspiedēju pat tur, kur tā nav. Cīņa pret apspiedējiem notiek gan garīgi, gan fiziski. Apspiedēji krīt izmisumā un jūt, ka tiek apspiesti. Tātad diafragma aktīvi piedalās elpošanas procesā, un, ja pēkšņi rodas bailes no netaisnības un pāridarījuma, Dvēsele bailēs sastingst.

Skumjas, ka cilvēki tiek šķiroti, ka bagātie tiek uzskatīti par labākiem nekā nabagie, gudrs par labāku nekā muļķis, vecs par labāku nekā jauns, skaists par labāku nekā neglīts utt. rada diafragmas pacēlumu, kas var būt milzīgs un parasti tiek uzskatīts par lieko svaru. Tikai, ja cilvēks ir īpaši tievs, var būt aizdomas par apakšējo ribu līmenī  radušos gredzenveida sablīvējumu bez skaidras etioloģijas. Tātad skumjas rada diafragmas pacēlumu. Augstu novietotas diafragmas atveres ir sašaurinātas, tas nozīmē, ka barība pirms nonākšanas kuņģī aizķeras un tad iekrīt tajā. Tas ir neērti un rada paniku. Panika liek sisties sirdij, un iemesla vietā uzmanība tiek pievērsta sekām. Lielās artērijas nevar apgādāt ķermeņa apakšdaļu ar skābekli un uzturvielām tik labi, cik nepieciešams. Lielās vēnas nevar nogādāt no skābekļa atbrīvotās asinis atpakaļ sirdī tik labi, cik nepieciešams. Zem diafragmas rodas uztūkums. Vēl sliktāk ir tas, kaarī limfa nespēj izvadīt no ķermeņa vielmaiņas rezultātā radušos atkritumus. Limfmezgli ar saviem „ķekariem” var stimulēt audzējus, arī kļūt par audzējiem, ja uztūkums saglabājas ilgi. Jo ilgāk saglabājas skumjas, jo vairāk  krājas taukaudi. Tas nozīmē, ka laika gaitā skumdinošā situācija, kas netiek labota, sāk šo cilvēku apvainot, un cilvēka viduklis kļūst korpulents.

Diafragma sadala ķermeni uz pusēm. Tam, kurš dzīvi kā veselumu sadala pagātnē un nākotnē, laicīgajā un garīgajā, ir pastāvīgas problēmas ar diafragmu. Tas, kurš runā atsevišķi par pagātni un nākotni, neprot dzīvot tagadnē, tam diafragma ir lielākā vai mazākā mērā slima. Diafragma ir vesela tiem, kas bez lieliem vārdiem vienkārši dzīvo. Tie ir cilvēki, kuri var uzklausīt atšķirīgus viedokļus un nejusties pazemoti, viņi var atkāpties, ja tas ir nepieciešams, un tas viņu nepazemo.

Diafragmas pastāvīga atrašanās baiļu krampī piemīt cilvēkiem, kas kļūst arvien tievāki. Viņi baidās no šķirošanas, netaisnības un pāridarījuma, un viņi nedodas izskaidrot baidītājam savas vai citu morālās tiesības ar kliegšanu, dūrēm vai ieročiem.

Diafragmas krampjveida savilkšanās – žagošanās – izsaka ar zaudētu dzīves jēgu saistītas bailes.