Par ko liecina urīna nesaturēšana pieaugušam cilvēkam? – pirmais turpinājums 15.03.2023

Par ko liecina urīna nesaturēšana pieaugušam cilvēkam? – raksta sākums

Sieviete jautā: Man vienkārši ir bail un es gadiem ar sevi strādāju un neko nesaprotu. Es tāpat domāju, citi vispār sevi neanalizē, varbūt es tieši no tā esmu nogurusi, no sevis analizēšanas? Arī pateicība, es katru vakaru skaitu lūgšanu un pasakos Dieviņam par visu. Paziņu lokā vispār esmu tāda kā dīvainīte ar to savu domāšanu un visa izskaidrošanu. Sanāk, ka jo es vairāk kaut ko gribu atrisināt, jo sarežģītāk viss ir? Es nezinu, patiesi nezinu ko domāt, kā būt, kā dzīvot, sanāk, ka visu laiku visu daru nepareizi.

Cita sieviete jautā: Izlasot atbildi uz jautājumu par urīna nesaturēšanu radās jautājums. Ja dažas dienas pirms nāves cilvēkam bija tā, ka visu laiku gribas čurāt. Pa karotei burtiski. Un pat nekontrolēti gultā un rezultātā jāliek pampers. Vai tas nozīmē, ka dvēsele jau gatavojās pamest ķermeni? Tika vēl slimnīcā darīti pasākumi stāvokļa uzlabošanai, bet nesekmīgi.

Kādas vēl ir pazīmes, ka drīz dvēsele pametīs ķermeni?

Elvita Rudzāte atbild: Urīna nesaturēšana nav pazīme, ka cilvēka dvēsele gatavojas pamest ķermeni vai cilvēks drīz mirs. Urīna nesaturēšana ir pazīme, ka urīna izvades orgāni nestrādā tā kā tiem vajadzētu strādāt un ķermenis pats cenšas atbrīvoties no sarūgtinājumiem, kurus cilvēks apzināti vai neapzināti tur sevī, jo nav izpratis sarūgtinājumu sniegto mācību un piedevis pāridarītājam.

Jo cilvēks tālāk tiek garīgās izaugsmes ceļā, jo grūtāki dzīves testi un eksāmeni jākārto. Jo vairāk viņš uzzina, jo vairāk saprot, ka neko nezina. Ne velti Sokrats teica vārdus: “Es zinu tikai to, ka nezinu neko”. Arī es varu apstiprināt to pašu, jo tālāk esmu tikusi garīgajā izaugsmes ceļā, jo vairāk man jautājumu, bet tas taču ir tik interesanti – saņemt vai meklēt atbildes uz jautājumiem.

Ja cilvēks baidās no nāves, tas nozīmē, ka viņš nesaprot, ka nāve kā tāda nepastāv, jo tā ir tikai robeža starp fizisko pasauli un Smalko pasauli. Ja cilvēks baidās no grūtību piedzīvošanas, tas nozīmē, ka viņš nav gatavs iet garīgās izaugsmes ceļu. Ja cilvēks dusmojas, ka viņu piemeklē dažādas nedienas, tad viņš nav izpratis, kāpēc vispār esam nākuši iemiesojumā, jo dzīves jēga ir augt garā, bet garā cilvēks aug tikai tad, kad ir pārvarējis grūtības.

Ja cilvēks vēlas dzīvot baudu dzīvi, kā to šobrīd dara vairums sabiedrības, tad viņam tāda iespēja tiek dota, bet baudas ātri apnīk. Baudas nespēj dot piepildījuma izjūtu. Piepildījuma izjūtu spēj dot tikai kalpošana Dievam. Dzīvojot baudu dzīvi, cilvēka gars nevis attīstās, bet degradējas.

Dievs katram cilvēkam ir devis iespēju izvēlēties kā dzīvot. Dievs nevienam neko neliek darīt vai nedarīt. Vienīgi mums jāapzinās, ka ar savām izvēlēm mēs nosakām savu likteni.