Par labdarību un došanu citiem 10.07.2015

Man labdarība saistās ar diviem veidiem – viena ir apzinātā palīdzēšana – naudas ziedojums, vairs nevajadzīgo lietu un drēbju nodošana citiem, kuriem tas nepieciešams, brīvprātīgais darbs kādam mērķim. Labdarība ir palīdzēšana – tātad arī palīdzēšanai planētai un dabai. Nesen studijās apgūstot kursu par „Korporatīvo sociālo atbildību” ļoti aizdomājos, cik daudz es kā indivīds daru, lai uzlabotu vai kaitētu videi un šai planētai – atkritumu šķirošana, resursu taupība, dabas aizardzība utml. Otra ir neapzinātā labdarība – kad palīdzi, nedomājot par to, ka patiesībā palīdzi un citādi pat nespēj rīkoties. Atzīšos, ka neveicu apzināto labdarības veidu tik ļoti, cik varētu un vēlētos. Vienmēr, šķirojot mantas un drēbes, viss lietderīgais vienmēr tiek aizvests uz labdarības organizācijām, naudu ziedoju dzīvnieku patversmēm un lielajiem labdarības projektiem. Bet ir sajūta, ka tas ir par maz.

Otrs veids – neapzinātais – patiesībā var ietvert arī pirmo, ja tiek darīts neapzināti – no sirds. Man tā ir sava laika un arī līdzekļu ziedošana tam, lai kādu iepriecinātu – izcept kolēģiem kūku vai nopirkt zemenes, pateikt labus vārdus vai dalīties ar savu smaidu un pajokot,  izvārīt buljonu un aizvest tēju apslimušai draudzenei. Šīs lietas netiek darītas pienākuma pēc, sabiedrības normu pēc. Tas tiek darīts no sirds, un lielākā balva ir gandarījums – prieks cilvēku acīs. Sajūta, ka esi kādu iepriecinājis ir neaprakstāma laime, lai cik enerģijas vai laika tas būtu prasījis, tas viss atgriežas ar milzīgu mīlestības enerģijas plūsmu un jūtos piepildīta.

Izvēloties kādu konkrētu stāstu, vēlos dalīties ar to, kas man ir bijis visnozīmīgākais. Stāsts ir par manu mammu un viņas ticību / neticību garīgās attīstības ceļam. Mana ģimene nekad nav bijusi reliģiska, tēvs ārēji noliedza Dievu, mamma reizēm veda mūs uz baznīcu. Neesmu jutusi nedz virzību uz to, nedz noliegumu. Vienmēr esmu interesējusies par pasaules izpratni un vairākus gadus atpakaļ dzīve man piespēlēja blakus cilvēkus, kas ļoti izmainīja manu domāšanu. Man bija sajūta, ka man atvērās acis. Es sāku lietas uztvert citādi kā līdz tam. Līdz ar to sāku ļoti redzēt no malas  – kā kādreiz uztvēru lietas un, ka tā joprojām dara daudzi apkārtējie un man tuvie. Ieskaitot manu mammu. Tā kā mums ar mammu ir labas attiecības, tad runājām par šīm lietām, stāstīju, ko esmu izpratusi, kā domāju un uztveru šo pasauli. Gāju uz dažādiem kursiem – par smalko pasauli, par to, kā būt laimīgai sievietei un mīlēt sevi, kā kopt savu sievišķību, cik svarīgas ir rūpes par māju un par atbrīvošanos no vecām, saplēstām vai nevajadzīgām lietām utml.  Stāstīju par to arī mammai. Bet jutu pretestību. Viņa klausījās, bet bieži sanāca pat strīdi, jo viņa to nepieņēma. Tajā laikā mamma bija arī noslēgta un iekšeji nelaimīga saistībā ar dažādiem ģimenes apstākļiem. Mēs atsvešinājāmies. Es jutu smagumu sirdī, jo pats tuvākais cilvēks uz pasaules man bija kļuvis svešs. Mūsu starpā varēja notikt tikai ikdienišķas sarunas par laiku un darbu vai mācībām. Jebkas, kas saistījās ar viedokli un dzīves uztveri – radīja nepabeigtas diskusijas, jo atšķirās viedokļi. Tajā laikā, protams, arī es nebiju līdz galam iemācījusies pieņemt viņu tādu, kāda viņa ir – ar savu domāšanu un uztveri. Man ļoti gribējās viņu mācīt – „redzi, ko es iemācījos, mācies un mainies Tu arī!”. Tikai vēlāk es sapratu, ka mācīt esi gatavs brīdī, kad vairs negribi nevienu pamācīt.

Tam visam sekoja lūzuma punkts. Kādu dienu, kopā ar brāli bijām ģimenes mājā, kārtējo reizi jutu mammas depresīvo noskaņojumu – visādi centos viņu uzmundrināt, aicināt kopā ar mums iet ārā, pati izlikties mierīga un priecīga, kaut gan sirdī bija ļoti liels smagums.. viņa nepievienojās mums, bet izvēlējās palikt vientulībā istabā. Nākamajā dienā gatavojāmies doties atpakaļ uz Rīgu, un es aicināju brāļasievu un mammu sakopt māju pirms aizbraukšanas. Mamma neatsaucās, sakot, ka, lai viss paliek kā ir, gan jau kaut kad sakops. Manī iedarbojās džādas emocijas par šo pretestību un nolēmu rīkoties bez viņas līdzdalības. Tās bija gan dusmas, gan spīts, gan žēlums, gan mīlestība. Uzaicināju divatā brāļasievu sakopt māju, to arī mierīgi izdarījām. Mamma tai laikā vienkārši sēdēja dārzā uz šūpolēm. Redzēju arī sāpju asaras viņas acīs, bet jutu, ka viņa nespēj pārkāpt sev pāri un iziet ārpus sevis žēlošanas zonas. Vēlāk viņa mani uzaicināja uz sarunu virtuvē. Viņai sāpēja, man sāpēja. Runājām par to, kādēļ esam atsvešinājušās un, ka vairs nesaprotamies. Visu iepriekšējo emociju vadīta, es spilgti atceros savus vārdus „mammu, es nepadošos”. Ar to tai brīdi domāju to, ka es turpināšu mācīties, turpināšu strādāt ar sevi, turpināšu skaitīt lūgšanas par mūsu dzimtu, lai maksimāli palīdzētu iepriekšējām paaudzēm un izmainītu nākamās. Pēc šīs sarunas ļoti raudāju, jo sāpēja, ka jāsastopas ar atgrūšanu, tomēr zināju, ka nepadošos un turpināšu.

Pagāja laiks kopš šī notikuma un palēnām sāku ievērot pārmaiņas savā mammā. Viņa sāka pozitīvāk domāt, rūpēties par māju, ieklausījās manī, uzdot jautājumus un pati meklēja atbildes. Kādu dienu, kad runājāmies, viņa teica, ka ļoti cenšas mainīties un mācīties no manis un atceras to dienu.. viņa atceras, ka sēdējusi uz šūpolēm, kad mēs ar brāļasievu tīrījām māju, un nav varējusi piecelties, lai kaut ko mainītu. Nezināms spēks to turēja un nelaida vaļā. Kaut kas tajā dienā viņā salūza. To dzirdot, man acīs sariesās asaras un mana iekšējā balss teica – „man izdevās!”  Man izdevās viņai palīdzēt un atgriezt uz Gaismas ceļa! Tā bija neaprakstāma laimes sajūta. Tā bija vēl lielāka motivācija turpināt iesākto, mācīties un pilnveidoties, lai varētu dot. Dot to, kas man ir dots.

Tā bija diena, kas izmainīja mūsu abu dzīves – tā diena mums abām ir spilgti palikusi atmiņā.

Autore: Sanita