Par vēlmēm 05.07.2013

Domāju, ka nekļūdīšos, sakot, ka ikdienas dzīvē ikviens cilvēks vēlas būt laimīgs un justies saskaņā ar sevi. Arī viņa ikdienas rosīšanās virzīta uz to, lai no savas darbošanās justu gandarījumu, un, ja tā nav, cilvēks izjūt neapmierinātību ar sevi, apkārtējiem, dzīvi. Tas man lika domāt par to, ka patiesībā cilvēka dzīves virzību lielā mērā nosaka viņa vēlmes.

Kabala apgalvo, ka visas dzīves iesākums un virzītājspēks ir vēlme.

„Evolūcija ir vēlmes attīstības rezultāts, kas koncentrēts uz baudas saņemšanu”/ Laitmans.Kabalas atklāšana/ Pirmais vēlmes attīstības līmenis ir saistīts ar fiziskajām vajadzībām, tādām kā ēdiens, sekss, ģimene un pajumte. Tās ir vēlmes, kas raksturīgas visām dzīvajām būtnēm. Atšķirībā no pirmā līmeņa pārējie līmeņi raksturīgi tikai cilvēkam, un tos nosaka viņu piederība pie sabiedrības. Otrais līmenis saistīts ar bagātības un pārticības vēlmi, trešais ar slavas, atzinības un varas vēlmi, bet ceturtais ar zināšanu alkām.

Bauda ir vēlmju apmierinājuma rezultāts, un tā mīt nevis vēlmju objektā, bet gan tajā, kas alkst pēc šīs baudas. Tātad, piemēram, ne jau bagātībā ir bauda, bet gan cilvēkā, kas alkst bagātības.Un kāpēc rodas bauda? Tāpēc, ka cilvēks alkst bagātības, viņam ir vēlme pēc tās. Vēlmes var veicināt progresu, bet pārmērīgas regresu.

Ar vēlmēm vēsturiski cilvēks ir rīkojies divējādi-

1. Pielāgojis tās ikdienas dzīvei,

2. Ierobežojis vai apspiedis tās.

Pirmajā gadījumā cilvēciskās vēlmes vada reliģija, kad garīgie vadoņi ar pozitīvu reakciju apstiprina labos darbus, tādējādi apbalvojot mūs ar baudu, kas ir labsajūta, gandarījums. Otrs veids raksturīgs Austrumu mācībām, kurās teikts- kad neko nevēlies, tad izpaliek ciešanas, ko izjūti, ja to nedabū. Taču cilvēka dabai ir raksturīgi vēlēties, un, ja nav iespējams vēlmes savaldīt, jāmeklē veids, kā tās apmierināt. Šādā situācijā būtu jāatsakās no iepriekšējā rīcības veida un jāmeklē jauni risinājumi.Un tā pasaulē ir dzimusi piektā vēlme- alkas pēc garīguma, kas nosaka vēlmi ne tikai saņemt, bet arī dot.

Rodas vēlme saprast, kas ir garīgums, un tad cilvēks nonāk pie vajadzības atrast Dievu jeb Radītāju. Tā meklējumos nepieciešama jauna metode, kas iezīmētu pāreju no šaurā ego apzināšanās uz jaunu pasaules izpratni, kurā cilvēks sevī atrastu dievišķo „es”. Metodes būtība ir atrodama došanas un ņemšanas likumā. Vēlme gūt tikai sev attālina mūs no Radītāja, tur ir cēlonis nelaimēm un neapmierinātībai. Kad mēs mainām saņemšanas motīvu jeb nodomu un saņemam tāpēc, lai būtu saistīti ar dabu, ar Visumu, ar Radītāju, gūstam apmierinājumu.

Un tātad, lai gūtu garīgu baudījumu, jāsaprot dabas, Visuma vēlmes, un diženākā no cilvēka vēlmēm būs tiekšanās pēc garīguma un Radītāja. Tāda personība nepārdzīvos dzīves un nāves stāvokli, bet viegli dzīvos saplūsmē ar Radītāju.

Šobrīd tas ir mērķis, ceļš ir cilvēka dzīve, vairākumā gadījumu pilna ar vēlmēm. Labi, ja tās ir apzinātas, bet vairumā gadījumu nereti ir tā, ka cilvēks melo pats sev, arī citiem, sakot, ka negrib labāku amatu, daudz naudas, greznu apģērbu, komfortablu auto vai vēl ko, bez kā dzīvē itin labi var iztikt. Tāpēc ir svarīgi sevi vērot attiecībās. Kā saka Krišnamurti- Vēlme rodas saskarsmē, attiecībās. Ja nav saskarsmes, nav arī vēlmju. To rašanās ceļš ir- uztvere, saskarsme, izjūta, vēlme. Par bagātības iegūšanas vēlmi signalizēs skaudība, ko izjutīsi, kas redzēsi kādu dzīvojam pārticīgi, par varas vēlmi- citu vadīšanas prasmes apšaubīšana, kritizēšana, par slavas vēlmi- perfekcionisms darbā, izpatikšana utt..

Vēlme rada konfliktu, kas var būt iekšējs un ārējs.

Elvita Rudzāte piedošanas mācības grāmatā saka, ka „ja jūs jūtaties neapmierināts ar dzīvi, tas nozīmē, ka jums ir vēlmes, ko nevarat apmierināt. Jebkura vēlēšanās ir ar iedzīvošanās kāri saistīta problēma.”

Konflikts rodas jebkurā gadījumā- gribu- bailes nedabūt to, ko gribu, negribu- bailes dabūt to, no kā baidos. Abos gadījumos vēlmes pārvēršas bailēs. Rudzāte min vairāku veidu vēlmes, kas rada cilvēkā konfliktu-

• Vēlme izpatikt,
• Vēlme būt labākam par citiem,
• Vēlme padarīt dzīvi absolūti pilnīgu u. c.

 Kā tad tikt galā ar šīm vēlmēm?

Pirmkārt, apzināties tās. Nevis noliegt, izstumt, distancēties, bet gluži otrādi- cieši paskatīties sevī un atzīt to esamību. Iepazīt tās sevī- šīs īpašības, kas diktē vēlmes rašanos- skaudība, tiecība pēc pārspīlēta materiālisma, greizsirdība, jebkura īpašība, kas vērsta uz ņemšanu. Atzīstot un izprotot savas sliktās īpašības, tā izkliedējas.

Protams, mēs, dzīvojot sabiedrībā, nevaram norobežoties no materiālā, bet ir atšķirība vēlmēs uz vajadzībās. Ir lietas, kas ir nepieciešamas, vajadzīgas, un ir, bez kurām varam iztikt. Tāpēc būtu gudri šķirt lietas, kas man nepieciešamas, vajadzīgas, no tām, bez kurām es varu iztikt. Epikūrs šādas vēlmes, baudas šķīra šādi-

• Dabiskās un nepieciešamās, neaizvietojamās( ēdiens un atpūta),
• Dabiskās, bet ne obligātās( labāks ēdiens, labāks dzēriens, sekss)
• Ne dabiskās, ne obligātās( slava, vara, ekstras, pārbagātība)

Pirmais signāls, ka esam kļuvuši atkarīgi no vēlmēm, ir neapmierinātība. Tā visbiežāk izpaužas kā nelaimīguma sajūta, nespēja būt mierā ar sasniegto, neizpratne, diskomforts. Pēc šīm izjūtām noteikti vajadzētu ciešāk ielūkoties sevī un noskaidrot, kas traucē būt apmierinātam, un, nevis pajautāt, ko es vēlos, bet gan, kas es esmu, ko varu un vai man to, ko gribas, vajag.

Es pati esmu šo ceļu gājusi un sapratusi, ka daudz ko no tā, pēc kā dzīvē esmu tiekusies, man nemaz nevajag. Un tad bija brīdis, kas vajadzēja savu dzīves uztveri mainīt, jo tā neatbilda tam, ko Dievs bija man paredzējis. Man bija jāiemācās dzīvot un pieņemt to, kas man dots, un ļauties dzīves plūsmai, ļaut, lai Dievs vada manu dzīvi. Un izrādījās, ka tā patiešām ir vislabāk. Es varu iztikt ar mazāk naudas, bet jūtos labāk, man nav vajadzīga citu atzīšana, jo daru to, kas man patīk, gūstu prieku un apmierinājumu no paša procesa.  Un pamazām iemantoju mieru un līdzsvaru. Esmu iemācījusies pasauli pieņemt tādu, kāda tā ir, iepazīstot to caur sevi.  Vēlmes, ko es pazīstu, ir sabiedrības vēlmes, un, norādot uz kāda trūkumiem, vienmēr cenšos atcerēties- ā, šo es pazīstu- kā tas izpaužas manī?

Dabā ir tāds princips- darīt mazāk un sasniegt vairāk. Lai tā būtu, ir labi pabūt tajā klusuma laukā, no kura nāk visas radošās spējas. Var atlaist vēlmes un ar interesi lūkoties, kā atnāk tas rezultāts, kam tu esi paredzēts. Reizēm var šķist, ka viss nerisinās pēc mana prāta, bet ir jāatlaiž doma par to, ka visam jānotiek pēc mana prāta un jāļaujas , zinot, ka Radītājs ir manā pusē. Tā būs uzticēšanās dabas bezgalīgajam organizējošam spēkam, dzīve mīlestībā un gaismā.

Nobeigt gribētos ar doktora Hārveja Spensera Luisa fragmentu no darba”Rozenkreiceru principi mājai un biznesam”:”
Nekādi kosmiskie principi, metafizikas likumi un materiālā palīdzība jums nedos nekādu labumu, kamēr nesāksiet sadarbību ar Kosmiskiem Spēkiem, nepievienosieties visuma harmonijai un neiemīlēsiet savu tuvāko kā sevi pašu.
Tāpēc, neatkarīgi no tā, ar kādu problēmu dzīvē nākas saskarties, – vai tās būtu veselības problēmas, iekšējs nemiers, spēka un iespēju trūkums ceļā uz panākumu un labklājības sasniegšanu vai grūtības realizējot plānus un nodomus, meklējiet sevī slēpto, iekšējo cēloni, kam nav obligāti jābūt saistītam ar jūsu veselību vai jūsu privātajām problēmām, bet, visticamāk, tas saistīts ar nepieciešamību radīt harmoniskas attiecības ar apkārtni un pasauli kopumā.”

Autore: Skaidrīte Logina