Parastība – kas tā ir un kāpēc no tās jāatbrīvojas? 04.10.2016

Lasot Dzīvās Ētikas Mācību, Skolotāji pievērsa uzmanību jēdzienam parastība, kas mūsdienās netiek plaši lietots. Kas ir parastība? Es to sauktu par šauru apziņu, kas uz dzīvi raugās pārāk šauri. Interesanta ir mana pieredze, kad redzu, ka garīgā ceļa gājējus piemeklē visdažādākās problēmas, lai tikai viņi mācītos uz dzīvi paskatīties plašāk. Dzīvajā Ētikā par parastību ir teikts: “Jo cilvēks lielāks, jo atsaucīgāks tas uz visu gaišo. Mazajām apziņām trūkst apvāršņa, un bieži vien ir gandrīz vai neiespējami tos piespiest atstāt savu vistu kūti. Ir bēdīgi tad, kad mazās apziņas ieņem lielus posteņus. Šīs mazās apziņas ir divējāda veida: vienas pastāvīgi nobažījušās, kaut tikai nepazeminātu savu cieņu, un tāpēc vienmēr noliedz un noraida visu, kas tām nesaprotams; otrās, nebūdamas spējīgas pacelties savā apziņā augstāk par sīko acīmredzamību, iedomājas visu esam viņām atbilstīgos samazinātos apjomos. Ļaunums no tādām apziņām seku ziņā gandrīz vienāds. Pie Mums jau sen pieņemts vienmēr un it visā ievilkt visnozīmīgāko līniju un iet visaugstāko principu virzienā. Šādas rīcības priekšrocība saskatāma visvienkāršākajos piemēros. Lai pārceltos pār upi un piebrauktu laivu noteiktai vietai, ikviens saprātīgs stūrmanis sacīs – “stūrē augstāk, tā kā tā nonesīs lejup.”

Parastība ikdienas dzīvē izpaužas kā tukšas runas ar sarunas biedru, kas nevienai pusei nedod nekādu labumu. Parastība izpaužas kā darba darīšana bez sirds mīlestības, lai tikai nopelnītu naudu. Parastība ir virspusība.

Jo dziļāk es apgūstu Mācību, jo mazāk mani spēj aizraut dažādas nodarbes, kas agrāk bija patīkamas. Piemēram, agrāk es daudz skatījos televizoru, īpaši nešķirojot ko skatos. Tagad esmu kļuvusi ļoti izvēlīga, grūti piesaistīt manu uzmanību, patīk tikai ļoti kvalitatīvi ar dziļu domu raidījumi vai filmas, no kuriem es kaut ko varu mācīties un augt garā. Agrāk lasīju daudz dažādu literatūru, bet tagad paņemot grāmatu rokās, pašķirstot dažas lapas jau jūtu vai šo grāmatu lasīšu vai nē. Es sāku sajust grāmatas vibrācijas un tā nespēj mani aizraut pat, ja tā ir ļoti lasītājiem populāra grāmata. Es vairs nevaru paļauties uz kāda ieteikumu – izlasi, ļoti laba grāmata, jo man sākot to lasīt tā šķiet sekla un virspusēja. Agrāk patika ar draudzenēm tērzēt par sadzīviskiem jautājumiem, bet tagad tas vairs nešķiet interesanti. Agrāk biju ziņkārīga, bet tagad ziņkāre kaut kur pazudusi, jo tik daudz laika nepieciešams, lai izprastu dzīvi. Un tā es varētu minēt daudz piemēru.

Skolotāji brīdina: “Nekas nesvarīgs nedrīkst aizēnot galveno. Tāpēc cilvēce nedrīkst piegružot augšupceļu.

Visbriesmīgākais cilvēces lāsts ir pasaules uzskata šaurums. Labākie cilvēki domā, ka viņu redzes aploks ir Pasaules glābiņa galvenā atslēga, bet šādu pasaules uzskatu robežas nesniedzas tālāk par fizisko pasauli. Baznīcas pārstāvji sola tautai gara glābšanu, bet tālāk par fizisko pasauli neiet. Tautas vadoņi virza savu tautu domāšanu uz pārkārtošanu, bet tālāk par zemākajām sfērām viņi neved. Tā var uzskaitīt visas cilvēciskās vadības pakāpes, un kļūst baigi par šo strupceļu, kurā iegājusi cilvēce.

Katra aprobežota apziņa pievelk nepilnvērtīgas enerģijas vai niecīgas iespējas un pat ja gara orbīta karmiski arī satver lielu iespējamību, tad tomēr mazā apziņa pamanīsies no tās izbūvēt tikai strazdu būri. Vienīgi apziņa, kas aptver pasauli plašās darbībās, var kļūt par Kosmosa vai cilvēces Lielo Brāļu līdzstrādnieku.

Nākotnes ceļš būs to ceļš, kuri prot skatīties brīvi. Tieši cīņa ar gara tumsonību, gluži kā ar sairšanu un trūdēšanu, ir neatliekama.

Gara tumsību rada paši cilvēki. Smalkās Pasaules mantojums tiem nav reālāks par sapni. Tas pat saduras ar saprāta naidīgumu. Intelekts neatzīst Augstākās Pasaules parādības. Sevišķi smags tam ir ugunīgais starojums.”

No Skolotāju teiktā izriet, ka paši vien mēs sevi degradējam. Neviens to nevar izdarīt no malas, ja mēs paši labprāt neļaujamies šai degradācijai.

Šodien internetā pamanīju raksta virsrakstu (neradās interese to izlasīt), ka laulības tiek šķirtas seksuālās nesaderības dēļ. Es negribu apšaubīt šo secinājumu, bet, ja tas tiešām tā ir, tad tas tikai liecina, cik šaura laulātajiem ir domāšana, ja viņi savu kopīgo laimi saista tikai ar seksuālu saderību. Jūtu dziļums šādās attiecībās ir svešs. Viņi droši vien neko nezina par garīgo tuvību, jo nav bijusi tāda iespēja to iepazīt. Ja attiecībās nav nekādas garīgās tuvības, tad sekss ņem virsroku, bet cik ilgi? Līdz brīdim, kad partneris vairs nešķiet interesants. Taču to, ka partneris var būt interesants nosaka nevis seksuālā saderība, bet gan garīgais tuvums. Es zinu pārus, kas ar ideālu seksuālu saderību ir šķīruši attiecības, jo garīgi nav izdevies savienoties.

Garlaicība parādās tur, kur ir parastība, bet parastība rodas tur, kur gars neattīstās. Atcerēsimies, ka mēs visi esam nākuši iemiesojumā, nevis lai baudītu dzīvi, bet lai apgūtu savas mācības jeb augtu garā. Tie, kuri to nezina vai tam netic, var mēģināt atrast dzīves jēgu darbā, ģimenē, hobijos līdz brīdim, kad viņiem tas vairs nešķitīs interesanti vai viņu būvētā pasaule kaut kādu iemeslu dēļ sabruks. Bet ko tad darīt tālāk? Tieši tas ir tas kritiskais brīdis, atskatīties uz savu dzīvi un padomāt vai tai ir bijusi kāda vērtība? Kurš ir guvis labumu no tā, ka tu dzīvo? Vai tu pats esi ieraudzījis savai dzīvei vērtību?

Autore: Elvita Rudzāte