Pārmērīgi liela darba apjoma mācība 12.06.2024

Pārmērīgi liels darba apjoms māca pareizi ieguldīt enerģiju un veidot pareizu attieksmi pret pārslodzi, attīstot sevī harmonijas un pazemības īpašības, kā arī palīdzot atbrīvoties no kauna un lepnības izjūtām.

Paskaidrošu nedaudz sīkāk:

Cilvēks, kas iekšēji ir harmonisks (nav stresā par darba apjomu), prot plānot laiku, izvērtējot, kuri darbi ir svarīgākie, kuri var pagaidīt, nosakot efektīvu darbu secību, spēj paveikt ļoti lielu darba apjomu. Šiem cilvēkiem piemīt lielas darba spējas, viņi izbauda katru darba minūti un spēj paveikt tik lielu darba apjomu, kas kādam citam šķitīs neiespējams.

Savukārt cilvēks, kas savā domāšanā ir haotisks, baidās izdzirdēt kritiskas piezīmes, cieš no bailēm “mani nemīl” un vēlmes izpatikt, nespēs labi saplānot darbu secību, kas radīs viņā sajūtu, ka darbu ir pārmēra daudz. Patiesībā viņš vienkārši neprot ar tiem tikt labi galā, jo nav apguvis daudzas savas mācības.

Ja harmoniskam cilvēkam ir pienākums izpildīt nepaveicamu darba apjomu, tad šis cilvēks nevis kritīs panikā, bet meklēs palīdzību, informējot augstāko vadību, ka nespēj ar darba apjomu tikt galā. Viņam nebūs kauns atzīt, ka viņš uzticēto pienākumu nespēj paveikt noteiktajos termiņos, tāpēc nepieciešama palīdzība.

Ja situācija būs tāda, ka viņam nevarēs neviens cits palīdzēt, bet darbi būs jāizdara, tad talkā nāk Augstākie Spēki un laiks it kā sāk ritēt lēnāk, lai cilvēks paspētu visu izdarīt. Svarīgākais ir šādu situāciju pieņemt ar pazemību, veidojot pareizu attieksmi – es to esmu pelnījis, Dievs uzdod tikai tādus pārbaudījumus, kādus es varu izturēt. Ar šādu attieksmi cilvēks var paveikt brīžiem pat neiespējami lielu darba apjomu. Protams, viņam ir jāstrādā vairāk par 8 stundām dienā, bet viņš nejūtas pēc tām slikti. Viņš ir noguris, bet nogurums ir salds, radot saldu un dziļu miegu un nākošā rītā viņš atkal ir spēka (enerģijas) pilns.

Prasmi pareizi plānot laiku vislabāk var attīstīt, ja vienlaicīgi ir uzdoti daudzi pienākumi. Ja cilvēkam ir maz pienākumu, tad visticamāk viņš visu laiku tiem arī patērēs. Ja viņam kādā brīdī uzdos vairāk, tad viņš vai nu būs dusmīgs, vai ar pazemību pieņems šo situāciju un mācīsies strādāt ar lielāku koncentrēšanos uz konkrēto uzdevumu. Tas ir līdzīgi kā sportistam, kam uzreiz nav labi sporta rezultāti, viņam ir jāsāk trenēties, treniņa darbu uzsākot ar mazāku slodzi un pakāpeniski to palielinot.

Es atceros skolas gadus, kad mācījos mūzikas skolā un trenējos sporta skolā. Man bija labas sekmes mācībās, bet man laiks bija nepieciešams ne tikai mājas darbu sagatavošanai, bet arī mājas darbiem mūzikas skolai, sporta treniņiem un vēl man tik ļoti patika rotaļāties ar bērniem pagalmā. Visam laiks nepietika. Tāpēc es iemācījos jau no bērnības ļoti plānot savu laiku un ļoti koncentrēties uz to, ko es darīju.

Es mūzikas skolas mājas darbus darīju nevis mājās, bet mūzikas skolā pirms stundām, jo es mūzikas skolā ierados kādu stundu vai vairākas stundas pirms nodarbību sākuma, ļoti agri no rīta. Es zināju, ka man ir ļoti maz laika līdz mācību stundas sākumam, tāpēc ļoti koncentrējos uz mūzikas skaņdarba apgūšanu un šo uzdevumu paveicu ļoti labi, jo skolotāja nenojauta, ka mūzikas skaņdarbus apguvu uz vietas mūzikas skolā. Savukārt gammas man “riebās” spēlēt, tāpēc to apgūšanai nespēju labi koncentrēties un parasti gammu ieskaitēs man bija sliktas atzīmes.

Tagad es saprotu, kāpēc bērnībā man bija tik liela slodze un es spēju atrast laiku arī rotaļām ar bērniem, jo tagad man Dievs ir uzticējis tik daudz pienākumus, ka jāprot laiks atrast visu pienākumu veikšanai un ģimenei. Esmu iemācījusies noteikt, kas ir ļoti svarīgi un kas var pagaidīt. Tāpat esmu labi pastrādājusi ar savu lepnību un vairs nav jācieš no kauna izjūtas.

Daudziem cilvēkiem ir kauns atzīt, ka viņi kaut ko nespēj izdarīt. Šiem cilvēkiem Dievs uzdos pārmēru lielu darba apjomu, lai piespiestu cilvēkus lūgt palīdzību. Tie, kas kaunas lūgt palīdzību, patiesībā cieš no lepnības valgiem, jo nevēlas nevienam parādīt savu vājumu, vēlas būt pārāki par citiem. Tāpēc tieši šie cilvēki parasti cieš no pārmēru liela darba apjoma, jo Dievs vēlas, lai viņi atbrīvotos no lepnības un kauna, kas veido vienu veselumu (50% lepnības un 50% kauns).

Ļoti svarīgi ir augt garā – apgūt Dievišķo zinātni un atgriezties ticībā pie Dieva, jo tikai tā var sevī attīstīt iekšējo harmoniju un tad neviens uzdevums nešķitīs neizpildāms un darba apjoms tiks uztverts veselīgi.

Autore: Elvita Rudzāte