Pasaka par Dārgakmeni 26.06.2024

Sensenos laikos, kad uz Zemes eksistēja tikai akmeņi un nebija nevienas dzīvas radības, pastāvēja divas pasaules. Vienā pasaulē valdīja Akmeņu cilts, bet otrā pasaulē valdīja Dārgakmeņu cilts. Abas ciltis savā starpā nesarunājās, jo atšķirīgi uztvēra dzīves jēgu un tikumību. Akmeņu cilts baudīja dzīvi, bet Dārgakmeņu cilts apguva garīgās zināšanas, dzīvojot pieticīgu un tikumīgu dzīves veidu. Dievs vēlējās, lai uz Zemes sāk veidoties labāki priekšnoteikumi dzīvo radību dzīves apstākļiem, tāpēc viņš sūtīja uz Zemi lietu. Lietus lija bez pārtraukuma vairākus mēnešus un Zemes daļā, kur dzīvoja Akmeņu cilts izveidojās lieli dubļi, kuri pamazām apņēma visus akmeņus. Savukārt Zemes daļā, kur dzīvoja Dārgakmeņu cilts, lietus izveidoja skaistus, dzidrus ezerus. Dārgakmeņi bija sajūsmā par jaukajām pārmaiņām, jo katru dienu gāja peldēties un pēc peldes izskatījās vēl skaistāki kā bija līdz tam. Dārgakmeņi pateicās Dievam par jauko dāvanu.

Kādu dienu Akmeņu cilts vadonis nolēma uzzināt kā klājas kaimiņiem un nosūtīja izlūku pārbaudīt, kas notiek Dārgakmeņu teritorijā. Akmeņu cilts izlūks atgriežoties pastāstīja vadonim: „Viņi dzīvo greznībā, katru dienu iet peldēties brīnumskaistā ezera ūdenī un saulē žāvējas, viņu uzvalki mirdz visās varavīkšņu krāsās, viņi visi smaida un ir laimīgi.” Akmeņu cilts vadonis sadusmojās uz Dievu par netaisnību, ka viņiem jādzīvo dubļos, bet dārgakmeņi var peldēties un gozēties saulītē. Tad Akmeņu cilts vadoņa galvā dzima atriebības plāns – viņš nolēma uzaicināt pie sevis ciemos Dārgakmeņu cilts vadoni.

Dārgakmeņu cilts vadonis neko ļaunu nedomādams, pieņēma Akmens cilts vadoņa uzaicinājumu. Tomēr pirms aizbraukšanas savai ciltij viņš teica vārdus: „Mani uzaicināja ciemos Akmens cilts vadonis un es nevēlos apbēdināt kaimiņu, tomēr šonakt es redzēju sliktu sapni, kas mani brīdināja par nopietnām nepatikšanām. Ja es pēc nedēļas neatgriežos un jūs tālumā pamanāt Akmens cilts pārstāvju tuvošanos, tad nekavējoties bēdziet alās, tās rūpīgi aiz sevis aizverot, lai neviens nevarētu jūs atrast.”

Akmens cilts vadonis laipni uzņēma kaimiņu cilts vadoni – izrādīja savas cilts teritoriju, iepazīstināja ar savu skaisto meitu, lepni ēdināja un mēģināja piedzirdīt. Akmens vadoņa meita centās iekarot Dārgakmens vadoņa sirdi, neskatoties uz to, ka zināja, ka viņu mājās gaida sieva un bērni. Sākumā Dārgakmeņu vadonis pretojās skaistās sievietes valdzinājumam, bet tikai pēc vienas vīna glāzes izdzeršanas viņš zaudēju skaidro saprātu un ļāvās skaistās sievietes apskāvieniem un skūpstiem. Viņš nemanīja, ka katrs skūpsts nosmērē viņu un padara līdzīgu akmeņiem. Atguvis skaidru prātu, viņš nožēloja savu kļūdu, palūdza piedošanu Akmeņu cilts valdnieka meitai, ka devis tai veltas cerības, atvadījās no Akmeņu cilts un devās uz savu cilti, nezinot, ka viņa ārējais izskats bija ļoti mainījies – kļuvis līdzīgs akmeņiem.

Kad Dārgakmeņu cilts vadonis tuvojās savas cilts teritorijai, viņu pa gabalu pamanīja Dārgakmeņu cilts izlūki, kuri nepazina savu vadoni un noturēja to par Akmeņu cilts pārstāvi. Tā kā viņi bija ļoti disciplinēti, tad ieraugot Akmens cilts pārstāvi viņi nodomāja, ka viņu valdnieks ir nonācis nelaimē un, ka ir pienācis laiks izpildīt valdnieka pēdējos norādījumus. Visi dārgakmeņi skriešus devās slēpties uz alām, kā valdnieks bija licis, rūpīgi aiz sevis noslēpjot pēdas, lai neviens viņus nevarētu atrast. Tikai valdnieka sieva nebēga kopā ar visiem, bet noslēpās valdnieka slēptuvē, jo sirdī juta, ka vīram ir jāpārnāk.

Kad Dārgakmeņu valdnieks ieradās cilts teritorijā, viņš saprata, ka visi ir aizbēguši uz alām, bet viņš nesaprata kāpēc tā bija noticis. Tad arī viņš devās uz valdnieka slēptuvi un tur viņš ieraudzīja savu sievu, kura izbijās ieraugot svešinieku. Viņš priecīgs mēģināja apskaut sievu, bet sieva viņu atgrūda, nosaucot viņu par vīra slepkavu. Dārgakmeņu valdnieks bija pavisam samulsis un mēģināja sievai skaidrot, ka viņš ir viņas vīrs vai tiešām viņa to nepazīst? Sievietes sirds balss teica, ka viņš saka taisnību, bet vadoņa izskats tik ļoti atšķīrās no sākotnējā izskata. Sievieti pārņēma šaubas, kam drīkst ticēt, acīm vai sirdij? Vadonis paskatoties spogulī saprata kāpēc sieva viņu nepazina un kāpēc visi ciltsbrāļi paslēpās alās. Viņš godīgi izstāstīja sievai par notikušo Akmens ciltī, par savu nodevību, ka zaudējis saprātu un nespējis pretoties Akmens valdnieka meitas valdzinājumam un, ka viņa pašreizējais izskats esot sods par pieļauto smago kļūdu. Sieva uzzinot patiesību kļuva dusmīga un teica: „Tu līdz šim biji tas, kas mācīja pārējai ciltij tikumību, bet pats neizturēji pirmo pārbaudījumu. Kā tagad tauta lai tev tic, kā tu viņus atgriezīsi virszemē? Kā, lai es tev ticu?” Vadonis klusēja, jo viņam nebija neviena argumenta, lai attaisnotu savu rīcību. Pēc vairāku dienu klusēšanas vadonis teica savai sievai: „Es ļoti nožēloju savu kļūdu un pēc kļūdas pieļaušanas vēl labāk saprotu to, ko mācīju, cik svarīga ir tikumība. Es redzu, ka tu man vairs neuzticies, bet es nespēju mainīt pagātni, es varu mainīt tikai tagadni. Es zvēru, ka tevi mīlu un mana kļūda nav pierādījums pretējam. Tomēr, tev ir jāpieņem lēmums – uzticēties man vai neuzticēties. Ja izvēlēsies neuzticēties, tad šajā gadījumā uz visiem laikiem tauta paliks pazemē. Ja uzticēsies, tad tauta varēs atgriezties virszemē.” Sieva klusēja. Viņa nespēja pieņemt lēmumu, šaubas bija pārņēmušas viņas Dvēseli. Sieviete staigāja kā apmāta, kļuva arvien drūmāka un nelaimīgāka, bet lēmumu nepieņēma. Neviens nezina, ko sieviete domāja un tā viņa nodzīvoja atlikušo dzīvi, bet tā kā viņa nespēja pieņemt lēmumu, tad pārējie dārgakmeņi palika pazemē.

Vecais dārgakmeņu valdnieks vientulībā, līdz savai nāvei turpināja šaubīties – vai bija pareizi, ka pieņēma Akmens cilts valdnieka uzaicinājumu; vai bija pareizi sievai atklāt patiesību par notikumiem Akmens ciltī, kas izraisīja sievā šaubas. Brīdī, kad viņš atrada atbildes uz saviem jautājumiem un sirdī guva apskaidrību, lija silts lietutiņš, kas Dārgakmeņu cilts valdnieku nomazgāja tīru no netīrumiem un viņš atguva agrāko dārgakmeņa izskatu. Tādā svētlaimē viņš nomira. Daudzus miljonus gadus pēc Dārgakmeņa valdnieka nāves, kad uz Zemes jau dzīvoja cilvēki,  viņu atrada kāds Viedais un sāka slepeni pasaulē izplatīt mācību par tikumību un patiesu mīlestību, kā arī šķēršļiem, kas to aptumšo.

Tāpēc vēl šobaltudien visi dārgakmeņi glabājas dziļi zemē, grūti pieejamās vietās, jo cilvēce nav sasniegusi to garīgās attīstības pakāpi, lai viņi varētu atgriezties virszemē. Katrs cilvēks, kurš sāk garīgās attīstības ceļu, savā ceļā atrod kādu dārgakmeni un dodas tālāk līdz iegūst apskaidrību.

Autore: Elvita Rudzāte