Pasaka par Garu 15.05.2013

Garu pasaulē dzīvoja Gars, kurš nebija apguvis mācību stundu „mīlēt bez nosacījumiem”. Viņš vairākas reizes bija iemiesojies Zemes dzīvei, izvēloties dažādus vecākus un dažādus ķermeņus, bet nekādi nespēja saprast, kā var cilvēku mīlēt bez nosacījumiem. Garam bija savi Skolotāji, kuri skaidroja iepriekšējās dzīvēs pieļautās kļūdas un neapgūtās mācību stundas. Gars teica: „Es visu sapratu, es visu zinu, ļaujiet man doties uz Zemi, lai es varētu apgūt šo mācību stundu praksē.” Gara vecākais Pavadonis atbildēja: „Tu esi ļoti nepacietīgs. Tu vēl neesi apguvis teoriju, un tev vēl nav pienācis laiks doties uz Zemi apgūt praksi, taču – tā kā tev ir jāapgūst arī pacietības mācību stunda, es tev neliegšu šo prieku. No rītdienas tu varēsi sākt izvēlēties savus vecākus un vietu, kur piedzimt. Tikai tad tu varēsi doties uz Zemi.” Gars sāka lēkāt no priekiem un steidzās atvadīties no saviem draugiem – citiem Gariem, kuri vēl tikai mācījās pie saviem Skolotājiem un vēl neplānoja doties uz Zemi. Nākamajā dienā Gara vecākais Pavadonis paaicināja Garu pie sevis un uzsāka sarunu: „Pašlaik uz Zemes valda materiālisma laikmets. Cilvēki ir aizvēruši savas sirdis mīlestībai, jo par galveno uzskata materiālo labklājību. Tev ir jāizvēlas piedzimšanas vieta, kur vislabāk varēsi apgūt mācību stundu „mīlēt bez nosacījumiem”. Es tev iesaku izvēlēties vienu no divām lielvalstīm, kuras šobrīd savā starpā naidojas – PSRS vai ASV. Es iesaku doties uz vietu, kuru sauc par Latviju. Šobrīd Latvija ir okupēta un ar varu iekļauta Padomju Savienībā, bet pēc laika tā atgūs savu brīvību. Šobrīd cilvēkiem ir darbs, bet viņi dzīvo visai trūcīgi. Pastāvošā iekārta noliedz Dieva esamību, taču cilvēki tikai izliekas, ka klausa vadoņiem. Sirdī viņi jūt, ka Dievs pastāv, tikai viņiem nav zināšanu par Dievišķo pasauli. Kad Latvija atgūs brīvību, cilvēki drosmīgāk meklēs ceļu pie Dieva. Otra iespēja ir piedzimt Amerikas Savienotajās Valstīs. Tur cilvēki dzīvo materiāli nodrošinātu dzīvi, bet savstarpējā sacensība un vēlme dzīvot arvien labāk, šos cilvēkus aizver mīlestībai un iemāca divkosību. Cilvēki apgalvo, ka tic Dievam, bet ar savu rīcību rīkojas pretēji tam, ko runā. Kuru valsti tu izvēlēsies?” Gars padomāja un sacīja: „Tu man ieteici doties uz Latviju, tāpēc es pieņemšu tavu priekšlikumu, jo tev ir labāk zināms, kur es vislabāk apgūšu mācību stundu „ mīlēt bez nosacījumiem”. Gara vecākais Pavadonis turpināja: „Vietu, kur piedzimt, tu esi izvēlējies, nu pienācis laiks izvēlēties vecākus. Tagad ieskaties kristālā. Tu šobrīd redzi ģimeni, kura smagi strādā. Viņi par tevi rūpēsies, bet tu nesaņemsi mīlestību, jo viņi to būs atstājuši darbā. Tev būs jāiemācās viņiem piedot viņu aizņemtību un jāatver sava sirds mīlestībai. Parādīšu citu ģimeni – viņi šobrīd ir aizrāvušies ar komunisma celšanas idejām. Arī viņiem nebūs laika tevi mīlēt, jo galvenais, ko viņi mīlēs, būs Ļeņins un viņa idejas. Viņi pilnībā noliegs Dievu. Tev, dzīvojot pie šiem vecākiem, būs jāiemācās viņus iemīlēt bez nosacījumiem un atvērt savu sirdi Dieva mīlestībai. Un tagad palūkojieties uz šiem diviem jauniešiem. Viņi vēl nav precējušies, ir pavisam nabadzīgi. Sieviete ir iemīlējusies vīrietī, bet vīrietis sievieti nemīl. Viņš ir kopā ar viņu pienākuma pēc, jo sieviete glāba viņa dzīvību. Viņi apprecēsies, bet nebūs laimīgi, jo vīrietis nemīlēs savu sievu. Viņš klusībā visu dzīvi mīlēs citu sievieti. Vīrietis tic Dievam, bet sieviete netic. Vīrietis ir alkatīgs, tāpēc nespēs pieņemt tevi tādu, kāds tu būsi. Sieviete tevi mīlēs bez nosacījumiem. Kad tu iesi pie viņiem, viņi uzreiz tevi nepieņems. Neskatoties uz to, es tev iesaku izvēlēties šos vecākus, jo viņi vislabāk tev iemācīs mīlēt dzīvi, Dievišķo pasauli un palīdzēs apgūt mācību stundu – mīlēt bez nosacījumiem. Kurus vecākus tu izvēlies?” Gars atbildēja: „Es uzticos tavai izvēlei, jo zinu, ka tu zini labāk, kuri vecāki man vislabāk palīdzēs apgūt mācību stundu – mīlēt bez nosacījumiem.” Tad vecākais Pavadonis Garam uz pleciem uzlika spārnus un teica: „Laimīgu ceļu, uz drīzu redzēšanos!”  

     Gars lidoja pie saviem jaunajiem vecākiem, kuri nebija precējušies. Te priekšā viņš ieraudzīja lielas durvis. Durvis bija ciet. Gars mēģināja tās atvērt, bet viņam neizdevās. Tad viņš durvīs ieraudzīja atslēgas caurumu, caur kuru viņš veikli ieslīdēja telpā – tā bija mātes dzemde. Gars viegliņām, netraucējot vecākiem, iemanījās starp vecāku augumiem un sajuta patīkamu siltumu – viņš bija iekārtojies mātes dzemdes vissiltākajā vietā un gaidīja, kad vecāki atklās viņa esamību. Kad māte uzzināja par grūtniecību, viņa bija pavisam nelaimīga. Viņa zināja, ka vienai audzināt bērnu būs ļoti grūti, jo bija ļoti nabadzīga. Viņa sajuta kaunu, ka nebija pratusi izsargāties no grūtniecības. Kad viņa ziņu par negaidīto grūtniecību pateica savam draugam, viņš uzreiz atbildēja, ka tēva lomai vēl nav nobriedis. Gars izcieta milzīgas sāpes, lūdzās mātei, lai netaisa abortu, bet māte nedzirdēja savu bērnu. Sieviete devās uz slimnīcu un iztaisīja abortu.  

     Gars atgriezās Garu pasaulē, kur viņu jau sagaidīja vecākais Pavadonis un teica: „Es tevi jau brīdināju, ka viņi tevi uzreiz nepieņems. Aborta laikā tu izcieti tādas sāpes, kādas pats reiz biji radījis savam bērnam iepriekšējās dzīves laikā, kad atbrīvojies no nevēlamas grūtniecības. Tagad tu redzēji, cik tas ir nepatīkami un sāpīgi, ja tevi nogalina paša vecāki. Neskatoties uz to, tev būs jāiemīl šie vecāki, jo tā tu sāksi mācīties mīlēt bez nosacījumiem un attīstīsi pacietību. Piedod saviem vecākiem viņu kļūdas un gatavojies vēlreiz atgriezties pie viņiem.”

    Gars bija pavisam nelaimīgs, bet neko nevarēja darīt, jo pats bija izvēlējies šādus vecākus. Gars pacietīgi sāka piedot saviem vecākiem, ka viņi nogalināja viņa izvēlēto ķermeni. Pēc vairākiem mēnešiem vecākais Pavadonis paaicināja pie sevis Garu un teica: „Ir pienācis laiks. Tev vēlreiz jādodas pie izvēlētajiem vecākiem. Tagad viņi tevi pieņems, un tu varēsi apgūt nepieciešamās mācību stundas, kuras tavi vecāki, pieļaujot dažādas kļūdas, tev mācīs.” Vecākais Pavadonis iedeva Garam spārnus, un Gars aizlidoja pie vecākiem. Kad māte uzzināja, ka atkal ir stāvoklī, viņa teica draugam: „Šoreiz es vairs netaisīšu abortu. Ja vēlies būt kopā ar mani, tad mums jāprecas. Ja nevēlies, es bērnu audzināšu viena.” Draugs piekrita laulībām. Tomēr bērna Gars juta, ka tēvs to nemīl, un tas viņa vēl nedzimušajā ķermenī radīja stresu „bailes mani tēvs nemīl”. Kad piedzima bērniņš, tas bija puisītis, kuru nosauca par Rūdi. Rūdis auga, vecāki par to rūpējās, bet visvairāk par viņu rūpējās māte. Tēvs pildīja tikai savu pienākumu un pārsvarā laiku pavadīja strādājot. Rūdis redzēja, ka māte bieži raud un saprata, ka vecāku kopdzīvē nav saskaņas.

     Kad Rūdis sāka iet skolā, viņš bija ļoti palaidnīgs. Tas satrauca māti, bet tēvam tas bija vienaldzīgi. Rūdis redzēja, ka tēvam viņš ir vienaldzīgs, un tas radīja sāpes Rūda Dvēselē, palielinot stresu „bailes mani tēvs nemīl”. Pieaugot Rūdis bija kļuvis par ļoti izskatīgu vīrieti, kurš patika daudzām sievietēm. Tajā laikā Latvija ieguva neatkarību no Padomju Savienības, un daudzi cilvēki sāka apmeklēt baznīcu. Arī Rūda tēvs, bet māte atteicās to darīt. Rūdis, lai izpatiktu savam tēvam, arī sāka apmeklēt baznīcu. Tajā pašā laikā viņš sāka draudzēties ar skaistu sievieti, kura negaidīti palika stāvoklī. Sieviete pateica, ka abortu netaisīšot, un Rūdis, baidoties no grēka un pienākuma vadīts, nolēma sievieti precēt. Piedzima dēls. Rūdis nemīlēja savu dēlu, jo tas bija izjaucis visus viņa nākotnes plānus par mācīšanos augstskolā un karjeru darbā, kā arī sieva vairs viņam nešķita tik pievilcīga. Dēls pieaugot juta, ka tēvs viņu nemīl, un to ļoti pārdzīvoja. Viņš centās labi mācīties un citādi iegūt tēva atzinību, bet Rūdis vienmēr atrada par ko savu dēlu kritizēt. Sieva centās izpatikt Rūdim, bet Rūdis vairāk skatījās uz citām sievietēm. Rūdis bija neapmierināts ar savu sievu, jo saskatīja viņā daudz nepilnību. Savu dēlu viņš salīdzināja ar draugu dēliem. Viņam šķita, ka draugu dēli ir veiksmīgāki sportā un mācībās.

    Negaidīti ar sirdstrieku nomira Rūda tēvs. Rūdis sēdēja pie mirušā tēva gultas un raudāja, jo nekad nebija tēvam pateicis, ka mīl viņu, neskatoties uz to, ka tēvs pret Rūdi vienmēr izturējās vēsi. Tā raudot pēkšņi viņš saprata, ka arī viņš nekad nav mīlējis savu dēlu un sievu. Rūdis apglabāja tēvu un sāka interesēties par savu dēlu. Pamazām barjera starp Rūdi un viņa dēlu mazinājās. Rūdis dēlā redzēja sevi un ar to lepojās. Dēls bija tik laimīgs, ka tēvs beidzot viņu atzīst. Pamazām Rūdis mainīja arī attieksmi pret sievu, iemīlot sievas trūkumus. Attiecības starp Rūdi un sievu uzlabojās, un vecumā neviens vairs nevarēja pateikt, ka jaunībā starp abiem valdījušas vēsas attiecības.

     Rūda dēls laimīgi apprecējās, un viņam piedzima trīs bērni. Rūdis ļoti mīlēja savus mazbērnus. 80 gadu vecumā Rūdis kādu rītu vairs nepamodās. Viņa Gars atgriezās Garu pasaulē. Tur viņu sagaidīja vecākais Pavadonis un teica: „Man prieks, ka tu saprati mācību stundu – mīlēt bez nosacījumiem, iemācoties mīlēt savu tēvu, dēlu un sievu. Tagad ir pienācis laiks apgūt jaunas mācību stundas…”.

Pasaka mums māca, ka pirmo stresu „bailes mani nemīl” ķermenis jau uzņem mātes miesās, ja sajūt, ka kāds no vecākiem viņu nemīl. Stress „bailes mani nemīl” pieaug dzīves laikā, ja dzīves situācijas apstiprina, ka kāds no vecākiem, piemēram, pasakā tas bija Rūda tēvs, tevi nemīl. Rūda mācību stunda bija iemācīties mīlēt bez nosacījumiem, t.i., pieņemt un iemīlēt tēva, sievas un dēla trūkumus. Sākumā Rūdis atkārtoja tēva kļūdas, bet, zaudējot tēvu, saprata viņa kļūdu mācību un mainīja savu attieksmi pret sievu un dēlu. Tā kā Rūdis apguva savu mācību – mīlēt bez nosacījumiem, tad Dievs viņam ļāva nomirt pavisam viegli – miegā.

Ja arī jūs esat pieļāvuši līdzīgas kļūdas, jums ir dota iespēja tās labot. Lūdziet piedošanu tiem, kuriem esat nodarījuši pāri, un tagadnē mainiet savu attieksmi. Tad jūs saņemsiet Dieva žēlastību. Turpmākā dzīve būs pavisam citāda – bez ciešanām.

Autore: Elvita Rudzāte