Reiz dzīvoja maza meitene vārdā Ilzīte. Ilzītei bija 5 gadi un viņas labākais draugs bija viņas runcītis vārdā Miks. Ilzīte augu dienu pavadīja kopā ar Miku, jo vecāki bija ļoti aizņemti darbā. Ilzīte izstāstīja Mikum visus savus noslēpumus un Miks uzticami raudzījās savas saimnieces acīs, nevienam neizpaužot viņas noslēpumus. Miks bija maigas dabas, viņš ļoti mīlēja savu saimnieci, viņš viņai laizīja rokas, galvu un matus. Viņš klausīja saimnieci uz vārda un murrājot gulēja savai saimniecei pie kājām. Viņš pavadīja savu saimnieci visās viņas rotaļās.
Reiz Miks apēda saindētu peli un ļoti smagi saslima. Ilzīte sēdēja pie sava drauga dienu un nakti, bet Miks tomēr nomira. Ilzītei bija sajūta, ka viņa ir zaudējusi pašu dārgāko uz pasaules un ļoti raudāja vairākas dienas pēc kārtas. Vecāki redzēja Ilzītes pārdzīvojumus un atnesa Ilzītei mājās citu runcīti vārdā Susurs. Susurs nebija tik mīlīgs kaķēns kā Miks. Viņam nepatika klausīt Ilzītes komandas. Ilzīte juta, ka viņai nekad nebūs pret Susuru tādas jūtas kā pret Miku, tomēr viņa veltīja Susuram tikpat lielu uzmanību kā Mikam. Susuram patika brīži, kad Ilzīte viņu glaudīja, bet tad ātri apnika un viņš izslīdēja no Ilzītes rokām aizbēgot uz citu istabu. Susurs redzēja, ka par šādu uzvedību Ilzīte ļoti apvainojas, bet viņam bija nepatīkama Ilzītes pārmēru lielā uzmanība. Tajā pašā laikā viņš nejuta patiesu Ilzītes mīlestību. Viņu kaitināja brīži, kad Ilzīte raudzījās Mika fotogrāfijās. Viņš redzēja ar kādām mīlestības pilnām acīm viņa raudzījās uz Mika bildi. Šis acu skatiens arī bija tas, kas viņā radīja šaubas par Ilzītes patiesajām jūtām pret Susuru.
Kādu dienu, kad Susurs izgāja ārā, viņš pagalmā sastapa mazu meiteni, kura viena rotaļājās smilšukastē. Susurs piegāja pie meitenes, pieglaudās viņai pie kājām un sajuta patīkamu siltumu. Meitene pavisam maigi sāka glāstīt Susuru un sāka stāstīt par sevi. Meitene bija bārene, kuru audzināja tēva māsa, kurai nebija bērnu. Susuram kļuva meitenes žēl un viņš pavadīja ar meiteni visu dienu līdz meitenei bija jāiet mājās. Nākamajā dienā Susurs atkal izlavījās ārā un devās uz smilšukasti, kur spēlējās vakardienas draudzene. Meitene bija ļoti priecīga un sāka mīļot savu draugu. Tā tas turpinājās vairākas nedēļas līdz Ilzīte pamanīja pa logu, ka Susurs dodas uz smilšukasti pie kaimiņu meitenes. Ilzīte kļuva greizsirdīga uz kaimiņu meiteni un nolēma Susuru vairs ārā nelaist. Susurs ņaudēja, lūdzās, bet Ilzīte bija stingra savā lēmumā. Susurs sēdēja uz loga un raudzījās kā viņa draudzene spēlējas smilšukastē un laiku pa laikam atskatās vai Susurs neparādīsies, bet Susurs nespēja aiziet pie savas draudzenes. Susurs aiz dusmām sāka Ilzītei kost, skrāpēt un čurāt istabas stūros. Ilzīte bija ļoti dusmīga, viņa pēra Susuru, bet Susurs kļuva tikai negantāks. Pēc kārtējā strīda ar Susuru, Ilzīte paņēma Susuru aiz čupra un izmeta ārā. Susurs laimīgs aizsteidzās uz smilšukasti, kur tikpat laimīga viņu sagaidīja viņa draudzene. Vakarā, kad draudzene devās mājās, arī Susurs devās viņai līdzi. Kaut arī viņa nevarēja viņu ielaist mājās, Susurs apgūlās pie durvīm uz kājslauķa. Meitene iznesa leļļu sedziņas, lai viņas draugam būtu siltāk un atnesa siltu pieniņu ar maizīti. Susurs nekad nebija baudījis tik nabadzīgu maltīti, bet viņš bija laimīgs un stingri nolēmis pie Ilzītes vairs neatgriezties. Gāja laiks un meitenes audžumāte piekrita, pieņemt Susuru savās mājās. Susurs bija ļoti pateicīgs un laimīgs. Beidzot viņš pilnībā baudīja patiesu mīlestību.
Tajā pašā laikā Ilzīte raudāja gaužas asaras, tikai neviens nesaprata vai par to, ka Susurs aizgājis no mājām vai, ka Miks ir miris. Ilzīte raudāja, jo viņai likās, ka neviens viņu nemīl un nevienam viņa nav vajadzīga.
sending...
