Reiz dzīvoja skaista meitene vārdā Roze. Jau no bērnības visi viņu apbrīnoja. Viņa bija neizsakāmi daiļa un maiga. Kad meitene pieauga, pie viņas sāka braukt precinieki, bet meitene visus atraidīja. Viņa gaidīja savu sapņu princi, bet neviens no preciniekiem neatbilda viņas izsapņotā prinča tēlam.
Kādā vasaras dienā, kad meitene pastaigājās gar jūras krastu, viņa ievēroja divus jaunus, izskatīgus puišus, kuri peldējās jūrā. Kad puiši iznāca krastā, arī viņi ievēroja daiļo meiteni un uzsāka ar viņu sarunu. Vēlāk izrādījās, ka viens no puišiem bija bagāts, bet otram piederēja tikai tas, kas mugurā. Bagāto puisi sauca par Vari, bet otru puisi – par Dari. Varis sāka meiteni apdāvināt ar dažādām dāvanām, dziedāja skaistas dziesmas un dzejoja dzejoļus, kas meiteni samulsināja. Meitene juta, ka Varis viņā ir iemīlējies, un viņa uzmanība Rozi tik ļoti sildīja, ka meitene pieņēma Vara bildinājumu. Savukārt Daris tikai noraudzījās, kā viņa draugs apbūra Rozi. Arī Daris mēģināja iekarot citu skaistu jaunavu uzmanību, un tas viņam izdevās, bet viņam neviena no meitenēm nešķita tik pievilcīga kā Roze, tāpēc viņš klusībā sāka apskaust savu draugu. Viņš sāka apsvērt, kāpēc draugam dzīvē tā veicas – viņam ir bagāti vecāki, viņš ir veiksmīgs darbā un iekarojis tik daiļas meitenes sirdi. Viņš domāja: „Vai tiešām es neesmu nekā vērts?” un sāka izrādīt uzmanību Rozei. Roze sākumā mulsa no Dara uzmanības, bet viņš bija tik maigs, tik pacietīgs, tik uzmanīgs, ka Roze arvien biežāk sāka lūkoties uz Dara pusi, savam vīram Varim par to neko nesakot. Varis bija tik ļoti aizņemts darbā, ka nemanīja sievas skumjās, aizdomājušās acis. Varis sen vairs sievai nedziedāja dziesmas un nerakstīja dzeju. Viņš turpināja mājās nest dāvanas, bet sievai tās vairs nešķita svarīgas. Savukārt Daris dziedāja un dzejoja dziesmas Rozei. Roze iemīlējās Darī, atdevās viņam un slepeni turpināja intīmas attiecības brīžos, kad Varis bija darbā. Varis zināja, ka viņa draugs ciemojas pie viņa sievas arī viņa prombūtnes laikā, bet viņš tik ļoti mīlēja sievu un uzticējās tai, viņš mīlēja arī savu draugu un uzticējās viņam, tādēļ nespēja iedomāties, kas patiesībā viņa prombūtnes laikā notiek.
Tomēr Rozi mocīja vainas apziņa, tāpēc kādu dienu viņa neizturēja un atzinās vīram par savām jūtām pret Dari. Varis tik ļoti sadusmojās, ka izdzina Rozi no mājām. Roze devās pie Dara, bet Daris mājās nebija viens – viņš bija uzaicinājis pie sevis jaunu meiteni, ar kuru kopā baudīja mīlas priekus. Roze ieraudzīja jauno meiteni kailu, saprata notiekošo un raudādama aizskrēja uz mežu. Tur Roze no dziļām sāpēm nomira. Mirušo Rozi mežā atrada mežsargs. Viņš aizskrēja pie Rozes vīra ar ziņu par viņa sievas nāvi, bet Varis nevēlējās neko dzirdēt par savu sievu. Mežsargs nezināja, ko darīt ar Rozes līķi, tāpēc turpat ieraka to zemē. Nākamajā gadā Rozes kapa vietā izauga Mežrozīte, kura vēl šobaltdien ar savu skaistumu priecē cilvēku acis, bet kurai neviens nespēj piedurties un noplūkt viņas daudzo, mazo un dzēlīgo adatiņu dēļ.
Ko pasaka mums māca?
Nedrīkst pārkāpt Dievišķo dabas likumu – Uzticība laulībā. Nododot savu partneri, cilvēks agri vai vēlu pats sastapsies ar nodevību. Roze sastapās ar Dara nodevību, un tas nogalināja Rozi, bet pirms tam Roze bija nodevusi savu vīru. Savukārt Daris patiesībā Rozi nemīlēja. Rozes sirds viņam bija nepieciešama, lai nejustos sliktāks par savu draugu. Ja Daris būtu viņu patiesi mīlējis, viņš nebūtu veidojis attiecības ar citām sievietēm. Rodas jautājums vai Varis mīlēja Rozi? Nē, Varis bija tikai pieķēries Rozei un uzskatīja to par savu īpašumu. Ja viņš būtu mīlējis Rozi, tad viņš nebūtu to padzinis no mājām un pametis mirušu mežā.
sending...
