Pasaka par Patiesību 24.07.2024

Kādā vienkāršā ģimenē, kura dzīvoja mežā nomaļus no pārējiem iedzīvotājiem, auga trīs dēli. Tēvam patika lasīt grāmatas un domāt par dzīvi. Tēvs iemācīja lasīt grāmatas arī saviem dēliem, bet viņš neatļāva lasīt grāmatas, kuras atradās viņa istabā. Kad dēli gribēja paņemt kādu no grāmatām, tēvs atrunājās, ka vēl nav pienācis īstais brīdis.

Kādu dienu, kad tēvs ar māti bija aizbraukuši uz pilsētu iepirkties, dēli nepaklausot tēva norādījumus iegāja tēva istabā un katrs paņēma pa grāmatai un sāka to lasīt. Katrs dēls ielīda savā gultā un sāka drudžaini to lasīt, lai paspētu to izlasīt līdz vecāku atgriešanās brīdim. Kad vecāki atgriezās, dēli bija nolikuši grāmatas vietā un izlikās it kā nekas nebūtu noticis. Vecāki neko nepamanīja. Vakarā, kad brāļi devās gulēt, brāļi klusiņām savā starpā sāka pārrunāt izlasīto un tad brāļu starpā sākās nopietns strīds, kurš beidzās ar kautiņu. Kautiņu izšķīra tēvs, stingrā balsī vaicājot par ko dēli strīdas? Dēliem nekas cits neatlika kā izstāstīt tēvam, ka nav paklausījuši tēva norādījumus un, ka vecāku prombūtnes laikā katrs ir izlasījis citu grāmatu un tagad strīdoties par jautājumu – kas ir Dievs? Tēvs smagi nopūtās un teica: „Ja jau esat paši nonākuši līdz šim jautājumam, tad pašiem arī būs jāatrod atbilde uz šo jautājumu. Jūs esat gana pieauguši, lai varētu doties pasaulē un atrast atbildi uz šo jautājumu, tikai katrs no jums ies uz citu pasaules malu, lai iepazītu pasaules daudzveidību. Es jūs gaidīšu atpakaļ pēc gada un tad jūs man pastāstīsiet, ko esat sapratuši, kas ir Dievs.”

Nākošajā rītā, dēli saposās tālajam ceļam un katrs devās savā virzienā. Šķērsojot trejdeviņus kalnus un trejdeviņas jūras, katrs dēls nonāca savā zemē. Vecākais dēls nonāca zemē, kuru sauca par Patiesību. Vidējais dēls nonāca zemē, kuru sauca par Taisnīgumu, bet jaunākais dēls nonāca zemē, kuru sauca par Mīlestību.

Vecākais dēls iepazinās ar kādu vecu vīru, kurš sēdēja uz koka celma un klusiņām dungoja kādu dziesmu. Vecākais dēls pastāstīja vecajam vīram, kāpēc ir ieradies svešajā malā, ka vēloties uzzināt patiesību, kas ir Dievs? Vecais vīrs uzaicināja jaunekli apsēsties sev blakus zālītē un teica: „Tu esi atnācis uz Patiesības zemi. Patiesības zemē visi cilvēki to ko domā, to arī runā. Neviens cilvēks nenodara nevienam pāri ne ar domām, ne ar vārdiem. Katrs cilvēks ir patiess un tāpēc viņš ir Dievs. Patiesība ir Dievs. Dievs ir patiesība.”  Vecākais dēls saņēmis atbildi priecīgs devās mājup pie saviem vecākiem.

Arī vidējais dēls zemē Taisnīgums iepazinās ar kādu vecu vīru, kurš sēdēja uz koka celma un klusiņām dungoja kādu dziesmu. Vidējais dēls pastāstīja vecajam vīram, kāpēc ir ieradies svešajā malā, ka vēloties uzzināt patiesību, kas ir Dievs? Vecais vīrs uzaicināja jaunekli apsēsties sev blakus zālītē un teica: „Tu esi atnācis uz Taisnīguma zemi. Taisnīguma zemē visi cilvēki to ko domā, to arī runā un tieši tāda ir viņu rīcība. Neviens cilvēks nenodara nevienam pāri ne ar domām, ne ar vārdiem, ne ar savu rīcību. Katrs cilvēks ir taisnīgs savās domās, vārdos un rīcībā un tāpēc viņš ir Dievs. Taisnīgums ir Dievs. Dievs ir taisnīgums.” Vidējais dēls saņēmis atbildi priecīgs devās mājup pie saviem vecākiem.

Arī jaunākais dēls zemē Mīlestība iepazinās ar kādu vecu vīru, kurš sēdēja uz koka celma un klusiņām dungoja kādu dziesmu. Jaunākais dēls pastāstīja vecajam vīram, kāpēc ir ieradies svešajā malā, ka vēloties uzzināt patiesību, kas ir Dievs? Vecais vīrs uzaicināja jaunekli apsēsties sev blakus zālītē un teica: „Tu esi atnācis uz Mīlestības zemi. Mīlestības zemē visi cilvēki to ko domā, to arī runā un tieši tāda ir viņu rīcība. Tāpēc viņu prāts ir mierīgs un sirds atvērta mīlestībai. Neviens cilvēks nenodara nevienam pāri ne ar domām, ne ar vārdiem, ne ar savu rīcību. Viņi mīl visas dzīvas būtnes ar patiesu mīlestību. Katrā cilvēkā ir mīlestība. Katrs cilvēks mīl savās domās, vārdos un rīcībā, tāpēc viņš ir Dievs. Mīlestība ir Dievs. Dievs ir mīlestība.” Jaunākais dēls saņēmis atbildi priecīgs devās mājup pie saviem vecākiem.

Kā tēvs bija gaidījis, tieši pēc gada visi trīs dēli vienlaicīgi atgriezās katrs no savas puses. Tēvs redzēja, ka visi dēli izskatījās laimīgi un priecīgi māja tēvam, ka esot atraduši atbildi uz jautājumu – kas ir Dievs? Tēvs apsēdās uz koka celma un lūdza dēliem apsēsties sev riņķī zālītē. Vispirms tēvs lūdza vecākajam dēlam pastāstīt par redzēto un atbildēt uz jautājumu, kas ir Dievs? Vecākais dēls pastāstīja par redzēto un teica: „Tie cilvēki, kuri ir patiesi savās domās un vārdos, ir Dievs. Patiesība ir Dievs. Dievs ir patiesība.” Tēvs lūdza vidējam dēlam pastāstīt viņa pieredzi un uzzināto, kas ir Dievs? Vidējais dēls pastāstīja par redzēto un teica: „Tie cilvēki, kuri ir taisnīgi savās domās, vārdos un rīcībā, ir Dievs. Taisnīgums ir Dievs. Dievs ir taisnīgums.” Tēvs lūdza jaunākajam dēlam pastāstīt viņa pieredzi un uzzināto, kas ir Dievs? Jaunākais dēls pastāstīja par redzēto un teica: „Katrā cilvēkā ir mīlestība. Tie cilvēki, kuri mīl savās domās, vārdos un rīcībā, ir Dievs. Mīlestība ir Dievs. Dievs ir mīlestība.”

Visi trīs dēli klusēja un pārdomāja brāļu teikto. Tēvs pārtrauca ieilgušo klusuma brīdi ar vārdiem: „Jūs katrs aizgājāt uz citu zemi un uzzinājāt, kas ir Dievs. Vai jūs sapratāt, ka patiesībā jūs runājāt par vienu un to pašu, tikai citiem vārdiem? Jūsu teiktajā nav pretrunu, viss ir Dievs. Dievs ir viss. Dievs ir katrā cilvēkā, ja tikai cilvēks ir patiess, taisnīgs un atvērts mīlestībai.”

Autore: Elvita Rudzāte