Lielo Skolotāju Mācībā ir teikts, ka dvēseli dziedina skaistums. Kopš cilvēce ir attīstījusi lielas pilsētas, dabas radītais skaistums ir palicis otrajā plānā. Daudzi bērni nav redzējuši īstus laukus, bet pavisam maz ir cilvēku, kas redzējuši cik skaista ir daba, kur cilvēks nav pieskāries.
Dabas skaistums dziednieciski iedarbojas uz cilvēka veselību. Tāpēc cilvēku dziedinošām iestādēm vajadzētu būt ļoti skaistās un dabiskās vietās.
Lai kur mēs dzīvotu, Dievs mūs iepriecina ar skaistumu. Pat ja dzīvo daudzdzīvokļu māju rajonā, dabas skaistumu var ieraudzīt debesīs – mākoņos, varavīksnē, zvaigznēs utt. Skaistums, ko redzam dabiski izaugušajās pļavās, mežā, jūras krastā un citās dabas radītās vietās, īpaši iepriecina mūsu dvēseles.
Materiālā labklājība nekad nespēs aizvietot dabas radīto skaistumu. Materiālā labklājība cilvēka dvēselēs attīsta vienaldzību, bet dabas radītais skaistums, dvēseli iepriecina.
Tomēr daudzi cilvēki nespēj priecāties par dzīvi, jo viņu vērtību sistēma ir citāda. Kamēr cilvēki domās, ka dabas skaistums, ko Dievs mums dāvā par brīvu, nav vērtība, tikmēr cilvēki, lai gūtu materiālos labumus, iznīcinās dabu, jo mūsdienās vairums cilvēku par galveno vērtību uzskata materiālo labklājību.
Citiem vārdiem sakot, cilvēki iznīcina mīlestību, lai dzīvotu baudu dzīvi, jo mūsdienās lielas sabiedrības daļas galvenā vērtība ir baudu dzīve. Nelaime ir tikai tā, ka tie, kas ir izvēlējušies dzīvot baudu dzīvi, nekad neizjūt sāta izjūtu un meklē arvien jaunas baudas līdz nonāk pie “sasistas siles”.
Cilvēki nenovērtē dabas skaistuma vērtību, jo tā tiek cilvēkiem dota bez maksas. Tiklīdz cilvēki sāks prasīt naudu par dabas skaistuma apskati, tā cilvēks to uzskatīs par vērtību. Diemžēl līdz tādam absurdam esam nonākuši, jo mūsu attieksmi pret dzīvi un pasauli visvairāk ietekmē mūsu priekšstati, bet priekšstatus veido sabiedrības vērtības.
Mazi bērni dabā ierauga katru sīkumu un spēj par to priecāties, bet pieaugušie paiet skaistumam garām, jo domā par ikdienas problēmām. Tāpēc mūsdienās pieaugušajiem ir jāsāk mācīt ieraudzīt skaistumu, bet, lai pieaugušais spētu priecāties par dabas skaistumu, viņam ir jāsaprot, ka tas, kas viņu nomāc, nav mūžīgs, bet ir pārejoša problēma. Citiem vārdiem sakot, cilvēkiem ir jāmācās izprast, kas ir mūžīgs un paliekošs, un kas ir laicīgs un pārejošs.
Arī dabā notiek nepārtrauktas pārmaiņas – koki nokalst, upes maina gultni, augi maina atrašanās vietu, jūra atkāpjas vai nāk tuvāk utt. Viss mainās, nekas nestāv uz vietas, jo tikai pārmaiņās ir attīstība un tā arī ir galvenā pasaules vērtība, ka viss attīstās.
Arī cilvēce attīstās. Pašlaik iemiesojumā nāk bērni, kas pasauli uztver pavisam citādi nekā pieaugušie. No viņu attieksmes pret pasauli būs atkarīga planētas Zeme un cilvēces nākotne. Padomāsim, kādu vērtību sistēmu mēs veidojam viņu prātos? Ko mēs vēlamies, lai viņi uzskata par vērtību?
Daudzi vecāki lielus līdzekļus tērē, lai attīstītu bērniem intelektu, bet cik daudz līdzekļus viņi tērē, lai attīstītu bērnu dvēseli? Tas pats attiecas uz izglītības iestādēm, cik daudz izglītības iestāde iegulda bērnu un jauniešu daiļuma izjūtas attīstībā?
Cilvēks, kas novērtē skaistumu, ir laimīgs raugoties skaistumā, ko bez maksas mums katru dienu piedāvā Dievs. Cilvēks, kas neprot novērtēt skaistumu, meklē to kaut kur citur, tērējot milzīgus resursus līdzīgi kā Sprīdītis, kas devās pasaulē laimi meklēt, neredzot, ka tā laimīgā zeme ir tepat mājās.
COVID-19 pandēmija piespiež cilvēkus ieraudzīt skaisto blakus, kas atrodas deguna priekšā. Bet cik daudzi to redz?
Liekas neparasti, bet tuvākajā nākotnē mums būs jāsāk mācīt cilvēkiem ieraudzīt dabas skaistumu, jo dvēseles ir tik nomāktas, ka tās vairs nespēj ieraudzīt skaisto.
Kā lai atmodina nomāktās dvēseles? Tikai sākot paplašināt to apziņas līmeni – iepazīstinot ar Dievišķajiem likumiem un mācībām. Jo labāk cilvēks izprot dzīvi, jo vairāk viņš redz pasaules skaistumu un mazāk viņu aizrauj materiālās vērtības.
Tikai sabiedrības kolektīvā apziņas līmeņa paplašināšana glābs pasauli no iznīcības.
sending...
