Pašdisciplīna, mainot dzīvesveidu vai ieviešot dzīvē jaunus paradumus 17.04.2013

Kalpini miesu, strādini garu – redzi, dzīves labpatikšana būs viņas augļi.

Reinis Kaudzīte

Es pašdisciplīnu izprotu kā spēju sevi kontrolēt un būt brīvai no zemāko ķermeņu diktētām vēlmēm un prasībām (piem., slinkums), spēja pateikt „Nē” vai „Jā”. Citiem vārdiem sakot, caur pašdisciplīnu cilvēks kontrolē savu impulsu kaut ko darīt vai nedarīt. Man ir sajūta, ka pašdisciplīnas īpašība man palīdzēs dzīvot pilnvērtīgāk, vedīs pretī augstākiem garīgiem stāvokļiem. Vēlos atsaukties uz diviem, manuprāt, lieliskiem domugraudiem par disciplīnu, kas saskan ar manu tiekšanos. Parahamamsa Pragjānanda par disciplīnu saka tā: „Garīgā dzīve ir pašdisciplīnas dzīve. Cilvēkam jābūt gatavam disciplinēt savu prātu, sajūtas un dzīves veidu. Sajūtu orgāni ir ļoti līdzīgi nepakļāvīgiem un spēka pilniem zirgiem. Kad šie zirgi ir savaldīti tie kļūst padevīgi, rāmi un mierīgi kā uzticami kalpi. Pašdisciplīna ir paša brīvprātīgi pieņemts stingri regulēts dzīves veids attiecināts uz veidu, kā mēs ēdam, runājam, guļam un uz visām citām aktivitātēm. Tas ir ļoti svarīgi disciplinēt sevi ar mīlestību un izpratni. Lai sagatavotu prātu un lai atturētu no ikvienas nepareizas lietošanas, cilvēkam jābūt ļoti uzmanīgam, lai nepieļautu nekādas galējības” (avots http://tradition.lf.lv/Books_Pragjaanananda.htm). Savukārt Mahatma Gandijs par cilvēka iezīmēm, kas tiecas uz Augšu, saka šādi: „Viņam jākļūst pilnīgi brīvam no dusmām un iekāres, alkatības un pieķeršanās, lepnības un bailēm. Viņam sevi jāpazemina līdz nullei un pilnīgi jākontrolē savi jutekļi, sākot no garšas paletes vai mēles. Mēle ir gan runāšanas, gan garšas loceklis. Kad mēs nododamies pārspīlējumiem, meliem un vārdiskiem apvainojumiem, mēs to darām ar mēli. Kāre pēc garšas izjūtām mūs padara par mēles vergiem, kad mēs kā dzīvnieki dzīvojam, lai ēstu. Taču ar piemērotu disciplīnu mēs varam kļūt par būtnēm, kas “tikai nedaudz zemākas par eņģeļiem”. Tas, kurš pakļāvis savus jutekļus, ir pirmais un galvenais starp cilvēkiem. Visi tikumi plaukst viņā. Pats Dievs izpaužas caur viņu. Tāds ir pašdisciplīnas spēks. (MGP, II, 233) (avots http://www.tautasforums.lv/?p=1425)

Kopš es apzināti garīgi attīstos, savā dzīvē cenšos kaut ko mainīt. Pirms ilga laika pienāca kārta pašdisciplīnas jautājumam, jo mans ķermenis lūdzās, lai kaut ko beidzot daru fiziskās labsajūtas labā. Man jau kopš bērnības ļoti patīk fiziskas aktivitātes, tāpēc ar sportu neesmu uz „jūs”. Manuprāt, sportiskas aktivitātes ir tās, kas palīdz attīstīties vienlaikus gan fiziski, gan garīgi. Tas ir kā nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu. Bet pēdējā laikā šajā fizisko aktivitāšu jomā ir iestājies kūtrums un pasivitāte. Kā jau minēju, mans fiziskais ķermenis jau lūdzās, lai es kaut ko daru. Tad nu tā – saklausīju aicinājumu iet uz jogu. Apmeklēju pāris nodarbības. Tad es kādu laiciņu apstājos. Tālāk bija kārta peldēšanai. Vēsture atkārtojas. Tad es saklausīju aicinājumu pildīt vingrinājumus no piecu tibetiešu sērijas. Kādu laiku pildīju. Tagad esmu apstājusies sporta nodarbju izvēlē. Es sevi vēroju un domāju, kur ir vājais posms manā domāšanā vai pašdisciplīnā, jo mans ķermenis nepārstāj lūgt pēc uzmanības fizisko aktivitāšu veidā, bet es uzvedos tā, it kā to ignorētu. Jautāju sev: „Vai es izvēlos nepareizos sporta veidus?” Atbilde skan: „Nē, jo katrs no tiem savā laikā bija tieši tas, ko man gribējās darīt. Tikai mani neapmierinātu dara fakts, ka es šo fizisko nodarbi veicu neregulāri vai arī iesāku un pēc kāda laika pametu pavisam.”

Man ir raksturīgi kaut ko enerģiski uzsākt, šajā gadījumā entuziasma pilnai ķerties pie paradumu maiņas (sevi disciplinēt), un tad vienā dienā, kas parasti nav vairāk par 2-3 mēnešiem (Vispār jau šī tendence ir bijusi visu laiku, visu manu dzīvi. Tas nav tikai pēdējā laikā.), šo jauno ieradumu „aizmirst”. Šī aizmiršana notiek ļoti viltīgi – ir pavisam racionāli attaisnojumi, kāpēc es nevaru pavingrot, kāpēc šodien nav īstā diena, lai to darītu utt. Kas ir mani šķēršļi? Būtībā jau es pati. Un man ar sevi ir visgrūtāk „cīnīties”, jo man ir zināms katrs mans nākamais gājiens. Dens Mindao saka: „Lai pārvarētu šādu ievirzi, mums vajadzīga palīdzība no malas.” Manā gadījumā ar palīdzību no malas es uzskatu, pirmkārt, lūgt palīdzību Augstākajiem (man visbiežāk sanāk lūgt palīdzību Ercenģelim Mihaēlam, savam sargeņģelim), otrkārt, es izstāstu savu sāpi draugam un arī viņš man var palīdzēt, paskubinot un atgādinot par manu apņemšanos brīžos, kad mans ego, slinkums vai jebkas cits ņem virsroku.

Tā nu es šo pašdisciplīnas jautājumu esmu malusi sevī jau pusgadu. Tikai pirms nedēļas sapratu (sadzirdēju), kur ir bijusi mana kļūda. Proti, es šo svētīgo īpašību, pašdisciplīnu, centos ieviest savā dzīvē BEZ MĪLESTĪBAS, es biju vardarbīga pret sevi. Arī Sai Baba disciplīnu uzskata par vienu no tikumiskajām īpašībām, tāpat kā nevardarbību. Līdz ar to es esmu pārkāpusi ne tik daudz disciplīnas jautājumu, cik nevardarbību pret sevi (!!!). Arī Parahamamsa Pragjānanda (sk. citātu iepriekš tekstā) ir teicis: „Tas ir ļoti svarīgi disciplinēt sevi ar mīlestību un izpratni”. Tāpēc mans pirmais secinājums un ieteikums reizē ir – visu, ko es gribu mainīt, man ir jāmaina ar mīlestību pret sevi, mīlot sevi ar saviem trūkumiem, mīlot sevi arī tad, kad manī vēl šīs pašdisciplīnas īpašības nav tik daudz. Arī Tatjanas Mikušinas vēstījumos ir teikts: dariet visu Dievam, veltiet sevi Dievam, un jūs to visu darīsiet sev, Dievam, kas ir mūsos. Visi pārējie secinājumi lielā mērā izriet un ir saistīti ar šo pirmo, fundamentālo secinājumu. Otrais secinājums un ieteikums: man par sevi ir radies iespaids, ka esmu mainīga – manas intereses un patikšanas var mainīties teju dienas laikā. Ja manai iekšējai būtībai tā labpatīk, tad es to pieņemu un mīlu sevi tādu, kāda es esmu. Treškārt, man šķita, ka mana problēma ir saistīta ar pašdisciplīnu tāpēc, ka es fiziskās nodarbes (un pārējo paradumu maiņu) veicu neregulāri. Un tā kā es tās veicu ne tā, kā biju iedomājusies, es sevi šaustīju. Es biju neapmierināta ar sevi. Līdzīgi kā ar ēšanu vēlu vakarā. Te es atkal saskatu vardarbību pret sevi, jo šaustīt sevi, piemēram, par to, ka es ēdu kartupeļus ar siļķi pl. 21, šķiet tik nepiedodami, bet tas ir ne tikai piedodami, bet pat saprotami, izanalizējot iemeslus, kāpēc es ēdu tik smagu ēdienu tik vēlu vakarā. Ceturtkārt, lai izprastu, kas notiek tajā brīdī, kad mans Augstākais Es saka: „Aija, ejam, skriet (vai darīt jel ko citu fizisku)”, bet zemākais Es iebilst: „Nē, labāk paēdīšu, pasēdēšu pie televizora”, tad lieti noder atcerēties par ilūziju – ka viss apkārtējais ir ilūzija. Arī šīs te manas iedomas. Un manās interesēs ir tiekties uz Gaismu. Tāpēc es eju un tiecos (eju un daru to, kas palīdz man augt). Piektkārt, pašdiciplīna savā ziņā ir arī kontrole, tikai es to uztveru kā kontroli pār zemākajiem jutekļiem. Man ļoti patīk Paulu Koelju rakstītais vienā no viņa grāmatām: „Ļaudis iedomājas, ka visu kontrolē, lai gan patiesībā nekontrolē neko.” Tāpēc mans piektais secinājums ir tāds, ka ne vienmēr viss notiek pēc mana plāna, patiesībā nekas nenotiek pēc mana plāna. Tur Augšā ir diriģents, kas visu sakārto un saregulē. Tikmēr es te, uz zemes, cenšos darīt labāko, kas manos spēkos, lūdzu piedošanu savam ķermenim par to, ka esmu pret sevi tik negodīgi, nemīļi izturējusies, un vērot „ceļa zīmes”.

Šobrīd vairāk vai mazāk man nav nekādu regulāru nodarbju. Es ikdienā daudz staigāju ar kājām un šad tad braucu ar riteni. Arī ar veselīgo uzturu es esmu tikai ceļa sākumā. Varētu teikt, ka pagaidām ne viens, ne otrs pilnībā nav sanācis (pēc mana plāna). Ir tikai aizmetņi. Un es saprotu, ka mana apziņa tam briest. Pašai prieks par to, ka esmu tajā ceļa posmā, kur man ir jābūt (pēc Dievišķā plāna).

Autore: Aija