Pašpietiekamība un savas pašapziņas celšana 29.04.2023

Cilvēks laimīgs un pašpietiekams jutīsies tikai tad, ja pats būs mīlestības devējs neatkarīgi no tā vai viņa dotais tiks vai netiks novērtēts.

Pašapziņa veidojas no formulas: Pašapziņa = Sasniegumi/Pretenzijas. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir augsta pašapziņa, ja viņš apmierina (sasniedz) savas vēlmes (pretenzijas).

Ko mēs varam no tā secināt? Ja cilvēks samazina savas vēlmes un gaidas, tad viņš spēj tās apmierināt un viņa pašapziņa ceļas. Ja cilvēkā nav vēlmju, tad viņš savu enerģiju velta augstākam mērķim, izjūtot vajadzību darīt labu sabiedrības labā, kalpojot Dievam.

Daudzi man iebildīs, ka cilvēks neattīstās, ja viņā nav nekādu vēlmju. Tas ir tāpēc, ka cilvēki neizprot atšķirību starp vēlmēm, vajadzībām, mērķiem un sapņiem. Cilvēkam, lai attīstītos patiešām nepieciešami sapņi un mērķi jeb tiekšanās uz priekšu.

Sapnis neierobežo cilvēka brīvību, jo cilvēks sapņojot neizvirza prasību, ka sapnim noteikti ir jāpiepildās. Cilvēks sapņo, ka viņš justos laimīgs, ja sapnis īstenotos, bet ļoti labi apzinās, ka tas ir tikai sapnis, kas var arī neīstenoties, ka dažkārt ir jānotiek brīnumam, lai sapnis īstenotos. Tomēr sapņošanas brīdī, cilvēkam ir patīkamas izjūtas.

Savukārt mērķis jau ir pavisam konkrēts uz ko cilvēks tiecas. Ja cilvēks nepārvērš mērķi par vēlmi, t.i., neizvirza prasību, ka mērķi noteikti ir jāsasniedz, tad viņš ir radošs, jūtās brīvs un ar prieku strādā, lai mērķi sasniegtu un attīstās. Viņš dara visu, kas ir viņa spēkos, lai mērķi sasniegtu. Mērķa nesasniegšanas gadījumā, viņš nav apbēdināts, jo zina, ka darīja visu, kas bija viņa spēkos un viņam prātā jau dzimst jauns mērķis uz ko tiekties, ņemot vērā iepriekš pieļautās kļūdas.

Ja cilvēks pārvērš mērķi par vēlmi, t.i., man mērķis ir OBLIGĀTI JĀSASNIEDZ, tad viņš vairs nav brīvs, viņa radošais potenciāls tiek ierobežots un viņš no sevis “izspiež pēdējo sulu”, lai mērķi sasniegtu. Ja viņam neizdodas mērķi sasniegt, tad samazinās viņa pašapziņa, jo viņa izvirzītais pretenziju līmenis netika sasniegts.

Es jūtos pašaktualizējusies, pašpietiekama, piepildīta un mans pašapziņas līmenis noteikti nav zems, bet es neesmu pat domājusi tādās kategorijās vai tas ir augsts vai vidējs. Man tas nav svarīgi. Vai es tā jutos vienmēr? Nē, es tā sāku justies tikai tad, kad sāku izprast dzīvi, savu lomu tajā un kļuvu par devēju. Es jūtos brīva savu sapņu īstenošanā. Es nepārdzīvoju, ja man kaut kas neizdodas, jo koncentrējos uz savu pieļauto kļūdu apzināšanos un labošanu. Mans dzīves moto – tik uz priekšu!

Kad es sapratu kā notiek mērķu sasniegšana un sapņu īstenošana, tad es vairs sasniegumus vai neveiksmes nesaistīju ar savu personību. Cik viegli ir dzīvot, pildot Dieva uzticētos uzdevumus, jo tu zini, ka Viņš pret tevi neizvirza nekādas prasības. Viņš tikai gaida, lai tu uzdevumus veiktu tik labi cik proti, pēc vislabākās Sirdsapziņas, ar mīlestību. Tu zini, ka citi šo uzdevumu varētu veikt labāk, bet Dievs šo uzdevumu ir uzticējies tieši tev un tas nozīmē, ka arī tu vari šo uzdevumu veikt tādā līmenī kādā to sagaida Dievs.

Es nevaru teikt, ka pilnībā esmu atbrīvojusies no vēlmēm, bet es tām vairs nepievēršu tādu uzmanību. Esmu koncentrējusies uz Dieva doto uzdevumu izpildi, un tieši tāpēc es jūtos pašpietiekama, jo apzinos, ka pret mani Dievs nav izvirzījis nekādas prasības. Viņš mani mīl arī brīžos, kad pieļauju kļūdas, jo Viņš man ļoti ātri atgriež pieļauto kļūdu atpakaļ. Viņš man dod zīmes un parāda jaunas iespējas. Esmu bezgala pateicīga, ka esmu sapratusi, kas ir patiesa mīlestība un laime, bet šīs atklāsmes pie manis atnāca, jo vēlējos izzināt sevi un dzīvi un turpinu to darīt vēl jo projām. Es neesmu sev izvirzījusi pretenzijas kādai man ir jābūt gan ārēji, gan iekšēji. Es neesmu sev izvirzījusi mērķi šajā dzīvē kļūt par Svēto. Es vienkārši dzīvoju un izbaudu dzīves izzināšanas prieku. Tā pavisam vienkārši dzīvoju un priecājos par katru pavisam ikdienišķu situāciju,  kura nāk manā ceļā.

Esmu apzinājušies ka Ceļš pie Dieva nevar būt viegls. Jāsastopas ar daudz grūtībām, bet tieši grūtības ir tās, kuras visvairāk ir nepieciešamas, lai augtu garā, jo apziņas līmenis paplašinās tikai tad, kad cilvēks pārvar grūtības.

Esmu sastapusi cilvēkus, kas sāk izzināt sevi un dzīvi, sevi tik ļoti ierobežojot un apgrūtinot. Parasti man šiem cilvēkiem ir tikai viens ieteikums, pārstāj sarežģīt savu dzīvi, bet vienkārši dzīvo saskaņā ar savu Sirsdapziņu. Viņi nesaprot, ko es saku. Viņiem tas šķiet ļoti sarežģīti, dzīvot pēc Sirdsapziņas. Daudzi ignorē Sirsdapziņu, un bauda dzīvi līdz brīdim, kad Dievs viņus aptur. Tāda ir viņu izvēle, jo viņi meklē baudās laimi, bet tur tās nav. Tikai tie, kuriem ir bijusi iespēja izbaudīt visu, ko dzīve piedāvā, nonāk pie atziņas, ka baudas nav laimes atslēga. Arī sapņu īstenošanas prieks ir īslaicīgs. Ilglaicīga laimes izjūta ir tikai tad, kad tu pastāvīgi Kalpo Dievam.

Tātad, ja vēlies būt pašpietiekams, pašaktualizējies, ar pašapziņu, tad vienkārši kļūsti par Devēju – dod savu mīlestību un palīdzību bez nosacījumiem, neko negaidot pretim. Visu, ko dari, dari ar domu, ka es to daru Dievam. Ja tev ir grūti pieņemt vārdu Dievs, tad vienkārši dari visu ar mīlestību, apzinoties enerģijas nezūdamības likumu, ka tavs labais nekur nepazudīs, jo tas vienkārši nekur nevar pazust. Ja to nepamanīs tie, kam esi devis, tad to pamanīs Dievs un tas ir daudz svarīgāk nekā saņemt cilvēku atzinību. Pamēģini, tas nav grūti, un tas neko nemaksā.

Autore: Elvita Rudzāte