Pašvērtējums un pašcieņa – kā to paaugstināt? 06.09.2021

Katram indivīdam ir raksturīgs savs pašvērtējums – kā cilvēks vērtē savas spējas un īpašības attiecībā pret kādu noteiktu sistēmu, kuru veido apkārtējo cilvēku spriedumi. Savukārt ar pašcieņu parasti apzīmē cilvēka attieksmi pret sevi kopumā jeb citiem vārdiem sakot, kā cilvēks vērtē pats sevi kopumā. Katram cilvēkam ir vēlēšanās savu pašcieņu uzturēt pietiekami augstā līmenī. Tas viņu mudina rīkoties tā, lai savu pašvērtējumu viņš varētu attaisnot. Tas var izpausties, tiecoties pēc tādiem mērķiem, kas cilvēkam liekas pietiekami nozīmīgi, lai pastiprinātu pārliecību par sevi.

No otras puses, lai nepazeminātu savu pašvērtējumu – cilvēks cenšas izvairīties no neveiksmēm, kas šo pašvērtējumu varētu apdraudēt, jo viņš baidās no neveiksmēm. No neveiksmēm cilvēks baidās, jo viņam ir svarīgi, ko citi par viņu domā un padomās, ja viņš piedzīvos neveiksmi.

Uz šo divu tendenču pamata veidojas tā sauktais pretenziju jeb tiekšanās līmenis (prasīgums pret sevi), kas raksturo tos maksimālos mērķus, kurus cilvēks uzskata par reāli sasniedzamiem. Pretenziju līmenis indivīdam ir sava veida mēraukla, pēc kuras viņš novērtē savas darbības rezultātus. Cilvēki, kuriem ir svarīgi panākumi, nevairās no neveiksmēm, savu mērķu sasniegšanas labad ir gatavi riskēt. Taču ir tādi, kuri ne tik daudz tiecas pēc panākumiem, tātad konkrētiem mērķiem, cik cenšas izvairīties no neveiksmēm. Tāpēc viņu pretenziju līmenis parasti nav augsts, jo galvenais ir nevis sasniegumi, bet drošība, ka esi pasargāts no neveiksmēm. Zems pretenziju līmenis cilvēku pasargā no negatīviem pārdzīvojumiem, jo veiksmes vai neveiksmes subjektīvā izjūta tieši ir atkarīga no pretenziju līmeņa.

Mūsu kultūra ir ieinteresējusies pašcieņas un pašvērtējuma jautājumā. Par pašcieņu un pašvērtējumu daudz tiek runāts plašsaziņas līdzekļos. Psiholoģijā saistībā ar pašvērtējuma un pašcieņas jēdzieniem tiek izmantots jēdziens pašrespekts.

Pašrespekts ir tas, kas var sniegt domāšanas mieru, ko mēs meklējam, t.i., nodrošināt pašcieņas vai pašvērtējuma normālu līmeni. Respektējot kaut ko, no otras puses tā ir tā akceptēšana. Pašrespekts ir sevis atzīšana un mīlēšana, nesalīdzinot sevi ar citiem, kuri, iespējams, ir labāki. Piemēram, cilvēkam, kuram nav muzikālās dzirdes, patīk dziedāt un viņš to dara visai bieži. Tātad viņš neņem vērā viedokli, ka dziedāt drīkst tikai tie, kuriem ir muzikālā dzirde. Šim cilvēkam ir pašrespekts, viņš mīl sevi tādu kāds viņš ir. Tātad, lai mūsu pašcieņa un pašvērtējums būtu normālā līmenī, mums ir nepieciešams pašrespekts.

Tomēr praksē mēs redzam, ka ir cilvēki, kas pārspīlē ar pašrespektu, zaudējot realitāti un nostādot sevi pat smieklīgās situācijās, kas var radīt pārdzīvojumus. Piemēram, pastāv dažādi konkursi, kur dalībnieki demonstrē savus talantus. Ja dziedāšanas konkursā piedalās cilvēks, kas nespēj noturēt balsi, tas nozīmē, ka viņam nav izpratnes par dziedāšanu kā tādu un viņš sevi ir novērtējis daudz augstāk nekā patiesībā ir. Parasti par šiem cilvēkiem konkursos smejas, un viņi nesaprot, kāpēc par viņiem smejas, tas viņiem ir liels pārdzīvojums. Rodas jautājums, kāpēc šis cilvēks domā, ka viņam dziedāšanā ir talants? Šāda situācija rodas tikai tāpēc, ka šim cilvēkam kāds to ir pateicis, piemēram, vecāki, lai celtu savam bērnam pašvērtējumu. Meli agri vai vēlu atklāsies. Tāpēc nav pareizi iedvesmot cilvēku ar meliem.

Cits piemērs, jebkurš cilvēks var nodarboties ar dažādiem sporta veidiem, bet tāpēc jau visi nepiedalās olimpiādē. Katrā sporta veidā ir normatīvi, kas ir jāizpilda, lai varētu piedalīties olimpiādē un to sabiedrība respektē. Katram cilvēkam ir kāds pretenziju līmenis jeb noteikta latiņa, ko viņš grib sasniegt. Ja cilvēks sev ir noteicis, ka viņš olimpiādē vēlas iegūt pirmo vietu, bet iegūst tikai otro vietu, tad viņš nav sasniedzis savu pretenziju līmeni, kaut arī rezultāts ir ļoti augsts. Šādā gadījumā sportists jutīsies vīlies un nebūs apmierināts ar savu sudraba medaļu.

Amerikāņu filozofs un psihologs V. Džeims ir norādījis, ka cilvēka pretenziju pret sevi samazināšana nomierina tāpat kā mērķu sasniegšana. Ja cīņa ir bezgalīga, bet vilšanās sasniegumos nepārtraukta, atteikums no savām pretenzijām pret sevi ir neizbēgama, jo cilvēks kādā brīdī salūzt, atsakoties no pretenzijām. V.Džeimss uzskata, ka mūsu pašsajūtu šajā pasaulē nosaka tas, par ko mēs alkstam kļūt, vai tas, ko mēs alkstam izdarīt. To nosaka attiecība, kādā atrodas mūsu esošie un potenciālie spēki.

Savukārt psihologs A.Maslovs uzskata, ka pašcieņas pamatā ir nopelnīta atzinība no apkārtējo puses, nevis slava, atpazīstamība vai nepamatota lišķība. Citiem vārdiem sakot, cilvēks jūtas, ka atzinība, ko saņem no citiem, ir patiesa.

Augstu mērķu izvirzīšana nav nekas slikts, taču tiekšanās pēc pilnības ir drošs ceļš uz neveiksmi. Nav iemiesojumā pilnīgu cilvēku. Nekas nav pilnīgs un galīgs, jo tad apstātos evolūcija. Tāpēc arī cilvēkam svarīgi ir saprast, ka tas, ka viņš kaut kādā jomā kaut ko nespēj izdarīt pietiekami augstā līmenī, nenozīmē, ka viņam šī joma nav jāattīsta. Jo vispusīgāk cilvēks attīstās, jo labāk. Par labu valsts vadītāju var būt tikai cilvēks, kas ir vispusīgi attīstīts, jo tad viņš redz visu jomu savstarpējo saistību un nepieņems lēmumus par labu vienai jomai, iznīcinot citas jomas.

Pazemināts pašvērtējums vai pašcieņa, līdzīgi kā nepatika pret sevi, rodas no paaugstināta prasīguma pret sevi. Tātad – lai atbrīvotos no pazemināta pašvērtējuma, jāsamazina prasīgums pret sevi.

Pašvērtējums attīstās, ja cilvēks apgūst Dievišķo zinātni, izprot dzīvi, samazina savas vēlmes līdz minimumam un sāk attīstīt savus talantus, nebaidoties no neveiksmēm un apkārtējo uzskatiem. Piemēram, cilvēks radikāli maina savu dzīvi, brieduma gados apgūstot jaunas profesijas, kas ir ļoti atšķirīgas no tās profesijas, ko cilvēks ilgus gadus strādāja. Cilvēks atzīst, ka iedvesmojoties no citiem piemēriem, uzdrīkstējies darīt pavisam ko citu, ieklausoties savā sirdī un nebaidoties attīstīties jomās, kas tuvas sirdij. Ilgi gadi pagāja, līdz cilvēks uzdrošinājās būt pats, jo līdz tam viņš darīja to, ko teica citi, piemēram, viņa vecāki. Viņš rūpējās par materiālo labklājību, atstājot savas vajadzības novārtā. Tagad, kad bērni ir izauguši,  viņš uzdrošinās būt pats, ciešot materiālus zaudējumus, bet esot sirdī laimīgs, ka beidzot dara to, kas patīk.

Cilvēks jūtas labi, jo viņa pašcieņas un pašvērtējuma līmenis ir augstāks par nulli, un tas ir tikai tāpēc, ka viņš neizvirza pret sevi augstākas prasības kā var izpildīt, bet visu dara ar mīlestību tik labi cik spēj. Citiem vārdiem sakot, viņa pretenziju līmenis sakrīt ar viņa spējām tanī brīdī, jo arī spējas var mainīties.

Vienmēr vajag tiekties uz augstāku līmeni, bet nevajag sevi sodīt, ja tas uzreiz neizdodas. Arī garīgajā attīstība cilvēks iet, klūp un atkal ceļas, lai turpinātu iesākto ceļu. Bez klupšanas neviens neko nav sasniedzis. Tāpēc nevajag baidīties no paklupšanas, bet vajag baidīties nepiecelties un apstāties savā attīstībā.

Autore: Elvita Rudzāte