Pazemība 21.08.2013

Pazemība. Ar šo vienu vārdu ir izteikta liela daļa no kristīgās dzīves būtības. Tā ir visas kristīgās dzīves virzība – ik dienas pieaugt pazemībā. Cilvēkiem ne visai patīk šis vārds «pazemība», ja nu vienīgi tajās reizēs, kad runa ir par citu cilvēku attieksmi attiecībā pret mani, pret mums pašiem. Šādos gadījumos gan cilvēki labprāt lieto šo vārdu „pazemība”, bet tiklīdz runa ir par manis paša pazemību attiecībās pret maniem tuvākajiem, tad šis vārds vairs mums nav tik patīkams un aktuāls. Jo nevienam no mums, cilvēkiem, negribas būt pazemīgiem.

Bet ko tad vispār nozīmē «būt pazemīgam»? Lai labāk saprastu, ko šis vārds pazemība nozīmē,  ir prātīgi padomāt, ko vārds „pazemība” nenozīmē.

1. Pazemība nenozīmē kādu pielīšanu vai iztapšanu citiem cilvēkiem, izdabāšanu viņiem visās lietās.
2. Pazemība  nav arī piespiedu padevība.
3. Pazemība  nav  paklausība vai pakļautība. Piemēram, ja es savā darbavietā paklausu savam darba devējam tāpēc vien, ka viņš ir mans priekšnieks, tas vēl nebūt nenozīmē, ka es esmu pazemīgs. Tā ir paklausība vai padevība augstāk stāvošām personām, bet ne pazemība.
4. Arī tikai zemu noliekta galva lūgšanas laikā vēl ne vienmēr ir pazemības pazīme.
5. Pazemība, tā nav arī tikai kāda uzspēlēta šķietamība, aiz kuras patiesībā stāv kāds savtīgs aprēķins vai paša izdevīgums. Piemēram, to nevarētu saukt par pazemību, ja es palīdzētu jums jūsu ikdienas darbos, bet aiz šīs manas palīdzēšanas stāvētu kāds aplams motīvs, kāds man pašam vien zināms, bet no jums, apslēpts nolūks, lai iegūtu no tā visa sev kādu labumu vai atzinību.
6. Pazemība nav tikums, kurš meklē kādu, kas viņam pasistu pa plecu un teiktu uzslavas vārdus. Reiz kāds cilvēks ironiski ir izteicies, ka: „Vienīgais, par ko es esmu lepns ir mana pazemība.” Patiesa pazemība nekad pati ar sevi šādi nelepotos.
7. Pazemība  nav arī skumšana par savu aplamo rīcību, niecību vai arī tikai sevis nosaukšana par nabaga grēcinieku. Lai gan citiem cilvēkiem var šķist, ka šis gan ir pazemīgs cilvēks, kurš nebaidās atzīt savu niecību un savu grēcīgumu, tomēr nereti atliek šādam cilvēkam tikai apstiprinoši piekrist un atzīt: «Jā, tu patiešām tāds esi», tā viņa vaigs uzreiz pārmainīsies.

Bet kas tad ir patiesa pazemība? Latīņu valodā pazemība tulkojama kā „humilitas” kas savukārt cēlies no vārda „humus” jeb zeme. Arī mums latviešu valodā ir līdzīgi, mēs varam redzēt, ka vārda „pazemība” sakne ir atvasināta no vārda „zeme”. Ko tas varētu nozīmēt? Ko tas mums izsaka, jeb ko mēs no tā varam secināt par pazemību? Ir interesanti, ka šis latīņu vārds „humus” nav kāda izkaltusi, putekļaina zeme, bet drīzāk mitra, auglīga augsnes zeme. Tā varētu teikt arī par pazemību. Pazemība līdzinās tādai auglīgai augsnei, kurā vispirms jau var uzdīgt un uzaugt Dieva Vārda sēkla. Pazemība ir augsne, kurā iesētais Dieva Vārds var augt un savā laikā nest arī augļus.

Pazemību varētu dēvēt arī par spēju palikt neievērojamam. Daudziem cilvēkiem gribas sevi izcelt starp citiem vai pār citiem cilvēkiem, tāpat mums arī bieži ir vēlme parādīt savu ietekmi pār kādu citu, tad pazemība ir tas tikums, kas spēj palikt neievērotam.

Pazemība –  tā ir brīvība no vēlmes būt ietekmīgam.

Cik bieži mūs pārņem rūgtums, ja pēc kāda labi padarīta darba neviens nedz mūs, nedz mūsu darbu nav ievērojis. Tas nebūt nenozīmē, ka izteikt pateicību un novērtēt otra cilvēka darbu būtu slikti vai nevajadzīgi. Gluži pretēji pateicība vienmēr ir vajadzīga un tā nekad nevar būt par daudz. Tāpat arī mums vienmēr ir jāprot novērtēt otra cilvēka darbu. Bībele mūs māca būt pateicīgiem gan pret Dievu, gan cilvēkiem. Apustulis Pāvils saka: «Par visu esiet pateicīgi! » (1.Tes 5:18). Tomēr ja šāda pateicība kādreiz iztrūkst, tad pazemība ir tā, kas pateicības trūkumu  neizjūt kā sarūgtinājumu.

Pazemība sēdina citus cilvēkus pirmajās vietās, tas ir tā nostāda un vērtē citus cilvēkus augstāk par sevi. Pat redzēdama kādu grēkojam vai kļūdāmies, pazemība nekad nedomās, ka šis otrs cilvēks ir vājāks vai sliktāks par tevi. Jo, kā teicis kāds viduslaiku teologs (Ķempenes Toms), ka «tu nezini cik ilgi tu pats būsi labs».

Mēs visi šajā ziņā esam atkarīgi no Dieva žēlastības. Pāvils korintiešu draudzei raksta: „Ar ko tu esi pārāks? Kas tad tev ir ko tu nebūtu saņēmis?” Un tieši šeit parādās pati augstākā pazemības virsotne, atzīt sevi par atkarīgu, atkarīgu no Dieva žēlastības. Atzīt to, ka visas lietas, ko tu savā dzīvē esi saņēmis nāk no Dieva. Arī mūsu svēttapšana, arī tas, ja mēs ko labu spējam, pat ja mēs spējam labu domāt, arī tas nāk no Dieva.

Patiesu pazemības iemiesojumu mēs redzam Jēzū Kristū. Kristus būdams patiess Dievs nepaaugstināja sevi pār citiem, bet gan mūsu dēļ pazemojās līdz apkaunojošai krusta nāvei. Tieši tajā atklājas pazemība, ka tu, būdams stiprs, neatbildi saviem pāridarītājiem ar spēku. Pasaules acīs neizrādīt savu spēku, varu un savu pārākumu ir muļķība, jeb kā Bībele saka ģeķība. Bet Dieva acīs gluži pretēji būt stipram, tas ir parādīt savu varu un pārākumu ir tieši tajā apstāklī, ka es to spēju neizrādīt.

Tiekties pēc pazemības ir jābūt arī katra kristieša mērķim. Kā reiz sacījis kāds cilvēks, ka patiesībā smagi ir tikai pirmie soļi ceļā uz pazemību.  Jēzus aicina:” Mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.”

Pazemības būtību izsaka  lūgšana: „Atpestī mani, Jēzu, no vēlēšanās, ka mani mīl, ka mani slavē, ka mani godā, ka mani uzslavē, ka man dod priekšroku, ka man prasa padomu,  ka mani min citiem par piemēru, ka mani ievēro.

Atpestī mani, Jēzu, no bailēm, ka mani pazemos,  ka mani nicinās, ka man pārmetīs, ka mani apmelos, ka mani aizmirsīs, ka man darīs pāri, ka mani izsmies. Atpestī mani, Jēzu, no bailēm, ka mani turēs aizdomās, lai citus mīlētu vairāk par mani.

Mīļais Jēzu, dod man žēlastību tā vēlēties, lai citus vērtētu augstāk par mani, lai pasaules acīs citi pieaugtu, bet es ietu mazumā, lai cits tiek izraudzīts, bet es atstāts novārtā, lai citi tiek slavēti, bet es atstāts neievērots, lai citiem tiek dota priekšroka visā, lai citi kļūst svētāki par mani, bet es kļūstu tik svēts, cik man pienākas. Āmen.”

Autore: Ināra

Izmantotā literatūra:

1. Virtuālais Bērtulis. Sprediķis par pazemību  http://www.bertuladraudze.lv/template.php?navi=39
2. Priesteris Vjačeslavs Bogdanovs, Gulbene. Sprediķis „Pazemība ir patiesība” 29.08.2010.
3. Citāti no Andrew Murray grāmatas “Pazemība” ( Humility: The Journey Toward Holiness)
4. Šrī Satja Sai Babas grāmatas latviski.
5. Elvitas Rudzātes grāmatas.
6. T.Mikušinas pierakstītais Surija vēstījums 2006.g.3.janvārī „Mācība par pazemību”.