Piedzimt par mammu 19.06.2014

Skaistākais, saviļņojošākais un neaizmirstams brīdis ikvienas sievietes dzīvē, kad pēc deviņu mēnešu ilgas bērniņa gaidīšanas, mazā dzīvība ir gatava nākt pasaulē, pati nosakot laiku, datumu un vietu. Iespējams, izvēloties arī savu vārdiņu, citi vecāki dažkārt pat nosapņo bērnu vārdus.

Mana dzīve līdz mazajam brīnumam bija ļoti aktīva- sabiedriska, dažādu notikumu pārbagāta, stresu pilna un darbs, ko es darīju man ļoti patika. Sāku interesēties arī par garīgajām vērtībām un tas palīdz izzināt sevi.

Es ļoti gatavojos dzemdībām „galvā” un man viss izdevās, paldies, Augstākajiem spēkiem un mazajai, jo viss notika tā kā tam ir jānotiek- dabīgi, samērā ātri priekš pirmajām dzemdībām (5 aktīvas stundas), pēdējā stunda ūdenī, īstajā vietā- radību mājā „Harmonija” ar dzīvesgudrām vecmātēm. Kā notika mana gatavošanās „galvā”? Es biju lasījusi L. Vīlmas grāmatu par dzemdību stresiem un mazuļa gara iemiesošanos jau pirms es paliku stāvoklī, tā sniedza man ļoti daudz noderīgas informācijas, ko un kā darīt, lai bērniņam būtu labāk.

Vēl joprojām neesmu izpratusi, kā es pirmos trīs mēnešus varēju nezināt, ka manī ir jau mazā dzīvībiņa, bet es to pieņemu un ticu, ka tā bija labāk un tam ir sava pozitīvā puse. Viņa pa to laiku bija klāt mūsu kāzās un ceļojumā, mums to pat nenojaušot. Taču uzreiz pēc tam, kad es to uzzināju, es lūdzu mazajai piedošanu par to, ka es nezināju par viņas klātbūtni un sāku sūtīt viņai mīlestību domās katru rītu. Es gāju uz vingrošanu, peldēšanu, runājos ar mazo, dziedāju viņai, zīmēju, krāsoju mandalas, īpaši pēdējās 2 nedēļās gandrīz katru dienu krāsoju, kā arī lūdzu piedošanu, ja gadījās kāds skaļāks strīds ar vīru, lūdzu piedošanu, ja darbā bija pavairāk stresa un pateicos Dievam par to, ka man ir dāvāta šī iespēja kļūt par mammu. Fiziski es jutos ļoti labi, man bija 14kg klāt un nekas nesāpēja, vienīgi hemoglobīns 2. trimestrī bija par zemu, bet līdz ko es uzzināju, ka tas ir saistīts ar izturību un to, ka tā sāk trūkt, es lūdzu piedošanu mazajai un centos izprast savu mācību stundu.

Tā kā prognozētais dzemdību datums bija jau garām, es paļāvos uz Dievu un mazo, ka viņa zina, kad un cikos viņa vēlas nākt šajā pasaulē, es rakstīju mazajai vēstulīti par to, cik ļoti mēs viņu mīlam un gaidām, un vīrs pats uztaisīja šūpulīti un piekāra to, lai viss jau būtu sagatavots mazās nākšanai pasaulē. Man bija 41. nedēļa un mazā tieši tad arī piedzima. Pat pēdējā mēnesī es vingroju un peldēju, taču pēdējās 2 nedēļas es jutu, ka vajag atpūsties mājās, doties pastaigās, klausīties spēka dziesmas, dziedāt un zīmēt mandalas, lasīt grāmatas, to arī izbaudīju pilnībā, kā arī kārtīgi izgulējos.

Tas viss bija ļoti emocionāli mums abiem, vīrs piedalījās dzemdībās. Mēs bijām un esam ļoti laimīgi. Tālāk – saucamais pēcdzemdību periods- tas ir tas, kur man visvairāk bija vajadzīga palīdzība un atbalsts. Es zināju, ka vīram pēc dažām dienām jādodas komandējumā uz visu nedēļu. Kad mazā bija piedzimusi es izbaudīju mirkļus kopā, sāku barot viņu un tajā pat laikā manī ienāca bailes- kā es tikšu galā viena pati, tas jau būs pēc pāris dienām. Acīmredzot mazā to visu sajuta un bija nemierīga, raudāja. Es visu laiku domāju, ka barošu ar krūti un zinu, ka mātes piens ir vislabākais bērnam, bet kas ir jāpārcieš, to es nezināju, tam es nebiju gatava un man liekas, ka tam arī nevar sagatavoties. Es tajās dienās, nedēļās izjutu lielu cieņu pret jebkuru māti, kura baro ar krūti. Es rakstīju uz lapas savas izjūtas, es raudāju, lūdzos un ļoti centos domāt pozitīvi, un iztēlojos, kā drīz jau es nejutīšu nekādas sāpes. Vīrs pēc komandējuma man ļoti palīdzēja it visā, auklēja mazo, gatavoja, tīrīja māju un teica, ka es esmu laba mamma- tas bija mīļi un pat ļoti vajadzīgi. Pirmais mēnesis bija ļoti liels izaicinājums, es saskāros ar ļoti daudz ko un redzu, kā mazā ir kā mūsu stresu sūklis. Piemēram, iesniņas- mans aizvainojums uz vīru, protams, lūdzu piedošanu un tajā brīdī to nemaz nesapratu, kas un kā, tik pēc laika to visu varu apjaust. Tajā pirmajā nedēļā man mamma atbrauca un palīdzēja ar visu, uztaisīja siltas tējas, ēdienu un arī paauklēja mazo. Mēs tikām galā kopā, paldies viņai par to. Man ļoti palīdzēja arī tas, ka sazvanījos ar draudzenēm, kurām jau bija mazie, ar vīra māsu un vēl no jogas grupas mums izveidojās meiteņu sarakste sociālajos medijos, kur mēs viena otrai dodam kādu padomu, atbalstam, dalamies jaunajā, tas tik ļoti palīdzēja pirmajā mēnesī noņemt stresu, izzināt un justies drošāk. Tagad, kad mazajai palika jau pusotrs mēnesis manī vairs nav baiļu, vīrs regulāri dodas komandējumos, īsākos un garākos, bet mēs tiekam ar visu galā un atbalstam viņu. Ko es esmu sapratusi- manas apslāpētās emocijas pēc dzemdībām nāk ārā daudz vieglāk, man nobirst prieka asara un es par to priecājos- par pārmaiņām sevī, ko ir pamanījis arī mans vīrs. Mazā ir tāds prieka avots- saules stars un eņģelītis, ka es turpinu lūgt katru dienu, esmu pateicīga Dievam un cenšos vēl vairāk mazās dēļ. Mans ego pamazām izšķīst, tas ir solis tuvāk īstajai būtībai un vērtības pamazām mainās. Ģimene- tas ir kas ļoti īpašs un tas ir jāsargā, jāciena un jāmīl, tad viss būs kārtībā, jo piedošana ir tāds spēks, kas strādā, ja to dara no sirds.

Piedzimst ne tikai bērns, bet piedzimst arī mamma, dažkārt cilvēki par to nemaz neaizdomājas, ir patiesi svarīgi, kā šī mamma jūtas, jo tā arī jutīsies mazais. Piedzimt par mammu man nozīmē- iepazīt mazo, adaptēties jaunajos apstākļos, būt kopā, izjust viņu, izjust jaunu mīlestības veidolu, mīlēt beznosacījumiem, attīstīt šo mīlestību, jo tā nerodas uzreiz, tā pamazām uzplaukst. Bērna pirmais smaids, smiekli- tas ir kas neparakstāms- sirds gavilē.

Esmu laimīga, ka varu saukt sevi par mammu un vēlos noteikti iedrošināt citas mammas- barojiet mazos ar krūti- tā ir mīlestība, ko bērns mācās jau no pirmās dienas ienācis šajā pasaulē! Novēlu katrai sievietei iepazīt šīs radību sāpes, barošanas sāpes, jo tā dzimst mīlestība, arī mazajam dzimšana ir vislielākās sāpes šajā pasaulē, taču tas viss aizmirstas, jo vietā nāk vislielākais spēks šajā pasaulē- mīlestība. Mīliet un dāvājiet savu mīlestību vīram, bērniem un Jūs būsiet laimīgas!

Autors: mamma