Pieķeršanās 15.07.2015

Vairums mūsu raižu rodas no mūsu kaislīgas vēlmes un pieķeroties lietām, kuras kļūdaini uztveram kā nemainīgas.

/Dalai Lama/

Pieķeršanās

 Tik cilvēciska, no bērnības līdzi nākoša īpašība. Tagad mums māca, tā ir negatīva. Tās sekas : ciešanas.

Pieķeršanas saka : Tu esi man un tikai mans. Es tevi neatdošu.

Mācība ; Tev nekas nepieder . Viss pieder Dievam.

20.gs. pirmajā pusē zinatniskos pētījumos apstiprināja mātes figūras ārkārtīgi lielo nozīmi bērna dzīves pirmajos gados. Rezultātā radās pieķeršanās teorija, kura skaidro cilvēka attieksmi pret sevi, pret pasauli, skaidro cilvēka attiecību stratēģiju veidošanu visa mūža garumā. Emocionālā tuvība sākās bērnībā un ieņem centrālo lomu visā mūža garumā. Pats būtiskākais ir- emocionālu attiecību veidošana.

Pieķeršanās – tā ir vajadzība pēc rūpēm un atbalsta!

Bērna pieķeršanās veidu nosaka tā pieredze, kas viņam veidojās attiecībās ar māti, tēvu u.c. tuviem cilvēkiem. Pieķeršanās pārraušana var atstāt negatīvu iespaidu uz bērnu. Zaudējot pieķeršanās figūru, bērns zaudē harmoniju, viņš ir vairāk uzņēmīgs pret slimībam, mazāk izturīgs stresa situācijas. Arī fizioloģiskā ziņā bērna attīstība var aizkavēties. Var zust uzticēšanās vispār. Pieķeršanās figūras trūkums nākotnē bērnam var parādīties kā antisociāla darbība, jeb pastāv arī cita iespēja- atkarība no citiem- ” pielipšana” , jo bērns ir trauksmains. Ja pieķeršanās nav vispār izveidojusies, jeb agrīnā perioda tā ir vairākkārt pārrauta, cilvēks var būt emocionāli nabags, nesaprast otra sāpes, viņam var nebūt otra žēl.

Mīlestības pilno rūpju, mīlestības enerģijas trūkums var bērnā atstāt neizdzēšamas pēdas tā attīstībā.

Pieaugot, attīstoties par apzinīgām, domājošam personībām, mums jāatbrīvojas no šīs īpašības. Mani uzrunāja Budisma un citu domātāju atziņas par šo jautājumu.

Viena no Budisma pamatatziņām ir tas, ka dzīve ir ciešanas un ciešanu iemesls ir pieķeršanās. Cilvēka dabā ir pieķerties. Mēs meklējam stabilitāti, jo nedrošība, nenoteiktība rada mūsos trauksmi. Tāpēc mēs, kā cilvēki meklējam kaut ko, uz ko varētu balstīties – un balstāmies caur pieķeršanos.

Pieķerties varam tiklab mantām, kā cilvēkiem, idejām, darbam, statusam, rezultātam. Mēs padarām šīs lietas par vērtībām un orientējam savu dzīvi apkārt tām. Visas šīs lietas ir mainīgas. Piedzīvojot šo zaudējumu, mēs ciešam. Budisms piedāvā vienkāršu recepti – tā kā ciešanas rodas no pieķeršanās, tad lai neciestu – nav jāpieķeras. Nepieķerties- tas nozīmē -palaist vaļā. Atlaist.

Nepieķeršanās ir jāmācās, jāparaktizē, jāveic soli pa solim, dienu pa dienai- pamanot tos brīžus, kad vēlamies pieķerties un rīkoties citādi.

PIEREDZE BEZ PIEĶERŠANĀS

Pieņem mirkli tādu, kāds tas ir, necenšoties to pārvērst par vakardienu vai rītdienu. Būt mirklī un priecāties par to, kas ir, jo tas paies, beigsies. Nekas nav patstāvīgs, mūžīgs.

TICI, ka tev ir pietiekoši daudz. Patiesība ir tāda, ka rītdiena būs citāda kā šodiena, lai kā mēs censtos. Tas, ko var darīt šodien, ir pateikties un priecāties par to, kas ir.

Sabremzē sevi. Pamani tos brīžus, kad tu pieķeries mantām, cilvēkiem utt., sabremzē sevi, baudot mirkli, kas ir atvēlēts kopā – zinot, ka tas reiz beigsies.

Izbaudi tagadni pilnībā. Nedomā par kvantitāti – tā vietā skaties uz kvalitāti. Dzīvo šobrīd.

ATTIECĪBĀ UZ PIEķERŠANOS CITIEM CILVĒKIEM

Iedraudzējies ar sevi. Iedraudzējies pats ar sevi un tici, ka tava vērtība nav atkarīga no tā, ko citi saka vai domā.

Pavadi laiku vienatnē. Iemācies izbaudīt vienatni. Attīsti pats savas intereses, jo tās neviens tev nevarēs atņemt. Veido savas intereses tādas, kuras nav atkarīgas no citiem cilvēkiem vai apstākļiem.

Turies viegli. Neturies pārāk cieši, lai cik mīļš būtu tas otrs, katrs ir vesels un atsevišķs. Ja tuvība ir pārāk cieša, tā traucē abiem.

Tiecies ar daudziem cilvēkiem. Ja tavā dzīvē būs tikai dažas attiecības, tās var kļūt pārāk svarīgas. Esi atvērts jaunām attiecībām !

ATTIECĪBĀ UZ PIEĶERŠANOS PAGĀTNEI

Atceries, ka pagātni nav iespējams mainīt. Nevar mainīt pat tad, ja pārmalsi to domās tūkstoškārt. Pat ja atteiksies to pieņemt. Pagātne ir pagājusi.Vienīgais veids, kā atbrīvoties no ciešanām, ir piedot sev. Neviens cits tavā galvā nevar ienest mieru – tikai pats.

Mīli, nevis baidies. Pieķeramies pagātnei aiz bailēm, ka otra iespēja netiks dota, bailes, ka netiksi galā. Fokusējies uz to, ko mīli.

Svarīga ir tagadne. Tā vietā, lai domātu, ko tu izdarīji vai neizdarīji, izdari labu darbu tagad, šodien. Palīdzi kādam, pasaki paldies. Esi tāds, kāds vēlies būt – šodien.

Stāsti mierīgi. Mūsu pieredze ir arī tas, kā mēs par to stāstam – tai skaitā paši sev. Neveido drāmu, stāstot par pagātni. Tā vietā fokusējies uz to, ko esi secinājis, iemācījies.

Atveries jaunai pieredzei. Bieži, kad pieķeramies, darām to tādēļ, ka mums ir ļoti ērti. Mēs zinām, kā jutīsimies – laimīgi, droši – paredzami. Bet ir pilnīgi iespējams, ka jauni apstākļi radīs tādas pašas, vai vēl labākas jūtas. Jāpalaiž vecais, tas kas bijis, un jāļauj jaunajam nākt.

NEPIEĶERŠANĀS REZULTĀTAM

Ļauj lietām būt. Esi mierā ar to, kas ir. Balsties pieņemšanā.

Pamani savu pieķeršanos. Vienīgais brīdis, kas ir, tas ir šobrīd, tas ir tava prieka vērts.

Atbrīvojies no nepieciešamības visu zināt. Dzīve ir neizzināma, neparedzama. Centieni visu paredzēt tikai patērēs tavu enerģiju.

Piepildi savu mērķi jau šodien. Jau šodien tev ir viss, kas nepieciešams, lai dzīvotu pilnu un apjēgtu dzīvi. Dari to, ko mīli un dari to šodien. Doma, ka ir nepieciešams noteikts naudas daudzums, attiecības, statuss un tikai tad dzīve būs piepildīta, ir nepatiesa.

NEPIEĶERŠANĀS JŪTĀM

Pieņem, ka sāpes ir neizbēgamas. Lai ko tu darītu, tu zaudēsi lietas, kas ir svarīgas un tas sāpēs. Bet sāpēm nav jākļūst par ciešanām. Sāpes ir neizbēgamas, ciešanas izvēlamies.

Sauc savas jūtas vārdā. Sajūti savas jūtas, atzīsti tās, izpaud tās un ļauj jūtam pāriet. Izej cauri tam, bet nepazūdi tajās.

Pieraksti un izmet. Raksti dienasgrāmatu, vēstules (un izmet vai sadedzini)

Pasaki paldies. Saki paldies prieka mirkļiem. Ja nāk tumšāks brīdis, atceries dzīvē viss ir ciklisks, vēl pēc brīža būs nākamais prieka mirklis.

Virzies uz mieru. Mūsu katra galējā vēlme ir miers un laime. Pat ja gribas skumt, aiz šīm vēlmēm ir vēlme būt mierā ar to, kas ir noticis. Būt mierā – tā ir attieksme un to var izvēlēties. Izvēlies to.

Esi tagad. Pieredzi mirkli, apzinies to, izbaudi, un palaid, lai var sekot nākošais.

Tas nebūs viegli. Cilvēka daba ir pieķerties un izjust laimi, esot cieši kopa ar savu objektu. Vienkārši atceries, ka tas paies, bet tas, kas vienmēr paliek, ir tava spēja izvēlēties, kā izturēties pret to, kas notiek. Pieķerties un ciest, vai palaist un būt brīvam.

Autore: Daina Nikolajeva

Izmantots A.J. Stabinga raksts

http: /zenhabits.net./zen-attachment/