Pieļauto kļūdu nožēlošana – kāpēc tas tik svarīgi? 02.07.2022

Visi cilvēki pieļauj kļūdas. Tāpēc arī visi cilvēki piedzīvo ciešanas, jo pieļaujot kļūdu, cilvēks rada negatīvo enerģiju, kas pie cilvēka atgriežas atpakaļ līdzīgi kā izmests bumerangs. Nožēla palīdz mazināt negatīvo enerģiju.

Kristietībā tiek praktizēta grēku nožēlošanas garīgā prakse, kas savā būtībā ir pareiza, ja cilvēks patiešām kļūdu izprot, nožēlo un turpmāk to neatkārto. Diemžēl daudzi cilvēki grēku nožēlu uztver kā iespēju tikt vaļā no sliktā, neko nemainot, turpinot pieļaut kļūdas, neko no kļūdām nemācoties. Viņiem ir maldīgs priekšstats, ka grēku nožēlošana kaut ko palīdz, ja cilvēks nemainās.

Izpratīsim, kāpēc tik svarīgi izprast pieļautās kļūdas, tās nožēlot, piedot un turpmāk neatkārtot? Brīdī, kad tiek pieļauta kļūda, cilvēks savā aurā jeb smalkajos ķermeņos rada negatīvu enerģiju. Šo enerģiju nav iespējams nomazgāt ar ūdeni. Šī enerģija darbojas kā magnēts, piesaistot cilvēkam nepatīkamas dzīves situācijas, dažāda rakstura problēmas, tanī skaitā veselības problēmas. Kamēr cilvēks nav izpratis piedzīvoto seku cēloņus un nav mainījies jeb turpina atkārtot kļūdas, tad cilvēkam nepalīdzēs neviena garīgā prakse, tanī skaitā tehniska grēku nožēlošana neatbrīvos cilvēka auru jeb smalkos ķermeņus no negatīvās enerģijas, un cilvēkam nāksies piedzīvot ciešanas tik ilgi, kamēr cilvēks beidzot sāks domāt, kāpēc viņam dzīvē notiek tā kā notiek un būs gatavs mainīties.

Patiesa grēku nožēlošana attīra cilvēka auru no negatīvās enerģijas par 50%. Pārējie 50% ir jāatstrādā, t.i., jāpiedzīvo kaut kas nepatīkams un no tā nav iespējams izvairīties, jo Dievišķais Karmas likums nosaka, ka karma atgriežas atpakaļ pie tā radītāja.

Baznīca ir vieta, kur var vieglāk veikt grēku nožēlošanu, jo tur ir piemērota vide un aura, bet mācītājam Dievs nav devis tiesības atlaist grēkus. Mācītājs nevar atlaist citu cilvēku radītos grēkus, jo grēkus atlaiž tikai Dievs. Ja mācītājam ir ļoti augsts apziņas līmenis, tad viņš var izskaidrot ciešanu cēloņus, sadzirdēt Dieva balsi vai redzēt Dieva doto zīmi, ka cilvēka grēki ir dzēsti un to pateikt grēciniekam, bet šāds apziņas līmenis ir tikai Svētajiem cilvēkiem.

Grēkus nožēlot var jebkurā vietā, arī cietumā, jo Dievs ir visur. Tomēr vieglāk to ir izdarīt baznīcā, svētvietās, pie altāriem vai Svēto cilvēku ikonām.

Dievs piedod visu, bet tas nenozīmē, ka cilvēks tikai palūdzot piedošanu, atbrīvosies no sliktās karmas. Viņam būs jāpierāda, ka viņa lūgšanas ir bijušas patiesas un ar pazemību jāpārvar grūtības ar kurām sastapsies. Dievs dos cilvēkam iespēju sākt jaunu dzīvi, bet vai cilvēks pats šo iespēju nesabojās, tas jau ir cits jautājums.

Atcerieties pasakas, kad karalis bija gatavs atdot savu meitu jebkuram, kas pārvarēs karaļa uzliktos pārbaudījumus. Šajās pasākās ir ielikta gudrība, ka tu vari saņemt dāsnu dāvanu – kļūt laimīgs, ja tikai esi gatavs pārvarēt grūtības, ar kurām dzīvē sastapsies.

Katru dienu mēs izdarām daudzas izvēles. Patiesībā katrā izvēlē mums jāizdara izvēle starp divām izvēlēm. Viena izvēle mūs tuvina Dievam, bet otra izvēle mūs attālina no Dieva. Nožēlu cilvēks izjūt tikai tad, kad ir apzinājies, kura no viņa izdarītajām izvēlēm, viņu ir attālinājusi no Dieva. Ja cilvēks nemaz nevēlas tuvoties Dievam, jo Tam netic, tad viņam pavisam grūti ir nenomaldīties dzīves notikumu džungļos, jo viņš izdarot izvēli, balstās uz savu vērtību sistēmu, bet tā var būt tālu no Dievišķajiem principiem.

Piemēram, cilvēks nezina, kāpēc nedrīkst melot un viņš to dara tiklīdz rodas vajadzība, jo tieši tāpat dara cilvēki, kurus viņš uzskata par piemēru no kā var mācīties jeb savu autoritāti. Cilvēks turpinās melot tik ilgi, kamēr dzīve viņu apturēs, un tas parasti notiek ļoti sāpīgā veidā un visnepiemērotākā brīdī. Ja cilvēks sāpīgā pārbaudījuma laikā izprot, kāpēc nedrīkst melot un sāk nožēlot pagātnes melus jeb pagātnē izdarītās kļūdas, apzinoties savu atbildību par izdarītajām kļūdām un apņemoties turpmāk kļūdas vairs neatkārtot, tad to var uzskatīt par nožēlu.

Ja cilvēks tikai vārdos pasaka, ka viņš nožēlo savu kļūdu un turpina melot, tad tā nav bijusi nožēla, bet gan manipulācija ar Dievu un cilvēkiem, kam viņš turpina melot. Šādā gadījumā cilvēks nevar cerēt uz Dieva žēlastību un visticamāk viņu piemeklēs ļoti grūtas un ļoti sāpīgas dzīves situācijas, kad meli atgriezīsies pie viņa paša atpakaļ.

Kļūdu nožēlošana nav sevis vainošana. Savu pieļauto kļūdu nožēlošana nozīmē pieļautās kļūdas izpratni, piedošanas lūgšanu tiem, kuriem ar savu kļūdu esi nodarījis pāri, kā arī piedošanas lūgšana Dievam un piedošana pašam sev, un vēlēšanās nekad vairs kļūdu neatkārtot.

Cilvēks, kas no sirds nožēlojis savas pieļautās kļūdas, pēc patiesās nožēlas jūtas mierīgi un atviegloti. Patiesa nožēla ir dāvana, ko tu vari sajust. Tas nozīmē to, ka, veicot nepareizu izvēli, mēs varam nožēlot, lai no jauna justos mierīgi un laimīgi. Mēs pielūdzam Dievu, pastāstām Viņam, kas noticis, un lūdzam, lai nākamreiz Viņš palīdz mums veikt pareizu izvēli. Mēs atvainojamies un cenšamies labot nodarījumu. Mēs sajūtam mieru un zinām, ka mums ir piedots.

Daži teiks, bet ko darīt, ja dzīvē notiek tā, ka pēc kļūdas nožēlas atkal pieļauj to pašu kļūdu. Dzīve ir dzīve, visādi gadās, nevienam no mums neizdodas to nodzīvot absolūti pareizi, bet arī šajā situācijā ir nepieciešama patiesa nožēla.

Tomēr daži cilvēki ar nožēlu saprot sevis vainošanu. Kāpēc? Jo izrādās jau kopš bērnības bērnam vecāki māca sevi vainot. Kā tas notiek? Piemēram, bērns saplēš mantiņu. Ja vecāki sāk bērnu par šo rīcību kaunināt un pārmest pieļauto kļūdu, tad bērnā sāk augt divi stresi – kauns un vainas izjūta. Jo biežāk viņš tiek par kādu viņa nodarījumu bārts, jo vairāk viņā attīstās vainas izjūta. Bieži vecāki, barot savu bērnu, saka vārdus: “Vai tu tagad nožēlo savu rīcību? ” Bērns neizprot vārdu nožēla un domā, ka sevis vainošana arī ir tā nožēla. Tas ir tāpēc, ka arī vecāki nesaprot, ko patiesībā nozīmē kļūdu nožēlošana. Rodas jautājums, bet kā tad bērnam aizrādīt par viņa pieļauto kļūdu? Viss ir jādara ar mīlestību un izskaidrošanu. Pārsvarā gadījumos bērns pat nesaprot par ko vecāki viņu soda, jo salaužot mantiņu viņš ir centies izprast tās uzbūvi un darbību, bet te pēkšņi izrādās, ka to nedrīkst darīt. Bērns vispār nezina ko drīkst un ko nedrīkst, tāpēc svarīgi viņam ir to ar mīlestību izskaidrot. Nevis tikai pateikt, ka to darīt nedrīkst, bet pamatot kāpēc to darīt nedrīkst, kam tiek nodarīts kaitējums. Ja bērns vienalga turpina pieļaut kļūdas, tad vecākiem ir jāizprot, kāpēc bērns tā dara? Varbūt viņam pietrūkst vecāku mīlestības un tāpēc darot blēņas viņš mēģina sev piesaistīt uzmanību?

Pieļauto kļūdu nožēlošana nav savas vainas izjūtas audzēšana. Lai mēs atbrīvotu no sevis pagātni, mums ir nepieciešams savas pieļautās kļūdas nožēlot un tagadnē dzīvot pareizi, ievērojot Dievišķos dzīves likumus jeb dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu un cilvēciskajām vērtībām. Vainas izjūta mums ir jāatbrīvo tieši tāpat kā visi citi stresi, izprotot, ka bez kļūdām nenotiek cilvēka attīstība. Tāpēc mēs esam pieļāvuši kļūdas un arī turpmāk pieļausim jaunas kļūdas, lai atkal kaut ko no tām mācītos. Evolūcija ir nepārtraukts process, nekad nebūs tā, ka varēsim sev pateikt, ka tagad es visu zinu un varu atpūsties. Ne velti Sokrats ir teicis: “Es zinu tikai to, ka nezinu neko”. Tā tas patiešām ir, jo vairāk es uzzinu un izprotu, jo vairāk saprotu, ka es vēl tik maz ko zinu, ka man vēl ir tāls ceļš ejams, bet šis ceļš ir tik ļoti interesants, ka es droši vien būtu vīlusies, ja kāds man pateiktu, ka galapunkts ir pavisam tuvu.

Autore: Elvita Rudzāte