Sievietes pieredzes stāsts par nieres transplantāciju 23.08.2017

2009. gada vasaras sākumā uzzināju, ka manam tētim nieres ir atteikušās darboties un pilnvērtīgi neveic savas funkcijas. Protams, tas bija smags trieciens ģimenei, viss bija atkarīgs no Dieva. Visas vasaras garumā tika veiktas dažādas nieru dialīzes, izmantojot mākslīgos šķidrumus. Tas ir smags pārbaudījums gan pacientam, gan arī ģimenes locekļiem. Tā, kā viņš bija oficiāls pacients Rīgas Stradiņa slimnīcā, tad varēja iestāties arī rindā uz nieres transplantāciju. Iestājoties rindā ārsti uzreiz brīdināja, ka niere tiks pārstādīta gadījumā, ja būs donors, kuram būs tieši tādi paši nieres parametri un pilnīga sakritība. Vēloties palīdzēt, brālis piedāvāja ziedot vienu savu nieri, diemžēl veicot visas nepieciešamās analīzes, izrādījās, ka ir pilnīga nesakritība, nav pat vērts mēģināt. Skaidrs bija tas, ka mūsu ģimenē neviens nevarēja palīdzēt, jo, lai cik dīvaini neliktos, tomēr ar slimnieku nebija neviena kopēja parametra, lai niere pēc operācijas iedzīvotos.

Dakteris pateica – jāgaida donors ārpus ģimenes rindas kārtībā, kuram būs saderība ar pacientu. Lai cik labi tētis mācēja noslēpt savas jūtas, bet ārēji fiziskais ķermenis rādīja, ka ir problēmas. Cilvēks, kuram nestrādā nieres ārēji paliek dzeltenīgs un visu laiku ir nespēka stāvoklī, pie vismazākās fiziskās piepūles jūt nogurumu un nespēku. Ārsti bija pateikuši, ja nu gadījumā atradīsies donors, tad pie viņa svara 115 kg tas arī nebūtu reāli taisīt operāciju, svars ir jāsamazina vismaz līdz 100 kg. Tētis centās nomest liekos kg, bet tas viņa 57 gadu vecumā nebija nemaz tik viegli, nometa tikai 3 kg. Cīņa ar lieko svaru, dialīzes trīs reizes dienā, tā tas viss turpinājās līdz 2009. gada decembra sākumam, kad kādā nakts vidū man bija zvans no nieru transplantācijas centra – jūsu tētim 3 stundu laikā jāierodas uz nieres transplantāciju, ir donora niere. Tajā brīdī pat nedomājot tēti nogādāju transplantācijas centrā, mediķi sagatavoja operācijai un pēc vairāku stundu ilgstošās operācijas niere tika transplantēta.

Atveseļošanās process ilga līdz 2 gadiem un regulāra medikamentu lietošana ikdienu, arī vēl tagad un līdz dzīves noslēgumam. Tā bija valsts apmaksāta operācija un valsts apmaksāti medikamenti ikdienas lietošanai, jo ikmēneša izdevumi medikamentiem, ko apmaksā valsts, ir mērāmi vairākos tūkstošos. Man vēl tagad daudzi paziņas nespēj noticēt, ka operācija bija veiksmīga un, ka tā ir valsts apmaksāta programma, jo par saviem līdzekļiem mēs nevarētu to visu atļauties. Es, protams, ka esmu ļoti pateicīga Dievam par šādu doto iespēju manam tētim turpināt atrasties fiziskajā plānā. Atskatoties atpakaļ uz šiem 8 gadiem, kad mans tētis ir man blakus, es tagad saprotu, ka viņam nebija izpildīti noteiktie karmiskie uzdevumi, ko viņš bija apņēmies veikt pirms šī iemiesojuma, tāpēc Dievs viņam vēl deva iespēju izdarīt un nokārtot visas lietas līdz galam. Noteikti, ka ar jaunās nieres ielikšanu viņam nāca līdzi arī enerģija, kas bija iepriekšējam cilvēkam.

Pēc operācijas, kad es ienācu pie viņa palātā, man likās, ka viņš burtiski staro, tāds apgarots un jūtama augsta apziņas līmeņa klātbūtne. Kopš tā laika viņš ir kļuvis mazliet savādāk domājošs, prioritāte vairs nav finansiālā puse, bet paliekošas vērtības. Kādreiz viņš teica, ka grib jaunu “mersedesu”, bet tagad brauc ar vecu “audi” un par saviem ietaupījumiem būvē lauku māju pie dabas. Svarīgākas ir kļuvušas cilvēciski iekšējās vērtības, tic Dieva brīnumam!

Esmu pateicīga Dievam par tādu iespēju, es lepojos ar sava tēta sasniegumiem garīgajā līmenī un ticu, ka viņš būs izpildījis savu dzīves uzdevumu šajā dzīvē nevis neizdarīto tagad atliekot uz nākamo!