Pieredzes stāsts par piedzīvotām pārmaiņām dzīvē, kad iet garīgās izaugsmes ceļu 28.12.2024

Esmu nolēmusi praksē sākt izmantot Elvitas ieteikumus, kurus viņa sniedza man un citiem domātājiem portālā domatajs.lv. Tā kā es tam esmu ļoti nopietni piegājusi, es patiesi redzu, ka dzīve mainās.

Savā ziņā kļūst tikai sliktāk, bet tajā pašā laikā es jūtu, ka stiprinās ticība Dievam.

Mans vīrs sāk mainīties. Viņš aizvien vairāk grib ar mani pastrīdēties par to, ko es daru, kā sāku mainīt uzskatus par dzīvi. Mēs agrāk tik reti strīdējāmies.  (Mēs pēc visādiem personības testiem skaitījāmies visperfektākā saderība). Taču kopš eju garīgo ceļu, sāk notikt vairāk dinamikas, vairāk strīdi, vairāk pretspēks. Viņš ļoti grib izprast, kāpēc es domāju, viņa redzējumā stulbi, un kāds tam pamats ir.

Viņš vienreiz piedalījās vienā no domātājs vadītajiem semināriem un pēc tam viņš man pateica, ka tas bija sviests. Viņš nenomierinās, kad pasaku, ka katrs varam domāt kā mēs vēlamies, mums nav jābūt vienisprātis. Bet viņš izrāda dziļu tieksmi turpināt sarunu. Tad es saprotu, ka man ir jāiesaistās diskusijā, kaut gan es to nevēlos,  lai viņš kaut ko izprastu. Patiesībā, tajā momentā viņš tik labi sāk spoguļot manas neapgūtās mācības.

Viņš, manuprāt, neapzinoties cenšas mani “izvest”. Kad panāk, ka sadusmojos, tad viņš nomierinās. Nosauc mani mīļvārdā un saka ka viss kārtībā! Gluži vai neticami!

Pēc tam prātoju, kas īsti strīdējās, mūsu ego? Mācos strīdēties, lai neaizvainotu un kad iet pārāk ” šerpi” tad vienkārši apklustu un cenšos saskatīt, ka vienkārši viņa gars ļoti grib izzināt, kāpēc domāju tā kā, viņuprāt, nav loģiski domāt.

Es daru māju attīrīšanu tā kā Elvita mācīja, un arī vīrs ievēroja ( lai gan netic, ka tas loģiski ir iespējams) bet jūt, ka pēc tam mājās ir tāds kā miers, un klusums, un tāda sajūta, ka esam baznīcā. Pat klusāk sākām runāties.

Esmu nolēmusi katru dienu taisīt telpas tīrīšanu ar lūgšanām, jo vīram ir atkarības un gan manā dzimtā, gan viņu dzimtā ir vienas vienīgas atkarības (Elvita reiz vienam cilvēkam rakstīja, ka jāveic šos rituāls, līdz atkarība pazūd).

Vīrs ir ļoti racionāls un loģisks cilvēks, “pie zemes”, bet teica, lai tiešām šo rituālu izdaru arī citu dienu.

Kopumā, Dievs man parādā ļoti daudz mācības ar kurām man jāstrādā.

Man reizēm ir vēlme savam vīram  vēlot tikai labu, pamācīt un norādīt, kur viņš rīkojas aplami, lai viņš mazāk piedzīvotu ciešanas. Tad kāds man iekšā saka – vai tad tu pati esi tik tīra un balta, ka vari mācīt otram ko darīt ? Un momentāli parāda situāciju, kur esmu rīkojusies tieši tāpat.

Reizēm nākamajā dienā piedzīvoju ka  “bumerangs atnāk atpakaļ” un piedzīvoju tieši tādu pašu, vai ļoti līdzīgu situāciju. Tas ir vienkārši neticami kā tas strādā.

Pamācīt otru ir viegli, bet kad pašai jāsaskaras ar situāciju, tad nemaz tik gludi neiet.

Es sāku izjust kāds stress uzbrūk vīram, kā jūtas viņa dvēsele. Tas ir pat diezgan nomācoši, jo arī viņam daudz jāmācās.

Šodien nolēmu veltīt vairāk laika lūgšanām, lai skaitītu pilno Rozāriju. Māte Marija bija teikusi, ka vajag pirms Rozārija sūtīt mīlestību viņai. Es noliku savā priekšā viņas bildi un skatījos. Sajutu, ka man vajag paņemt ģitāru un uzspēlēt viņai. Es vēlējos veltīt viņai dziesmu Ave Maria, taču internetā atrastie akordi un notis bija par sarežģītu, tāpēc nolēmu, ka veltīšu viņai dziesmu “Pie Dieviņa Gari Galdi”.

Es nezināju akordus šai dziesmai, un nekad viņai nebija veltījusi nekādu uzmanību. Meklēju akordus, un tie neatbilda melodijai. Man tik ļoti gribējās veltīt šo dziesmu,  bet sapratu, ka tas neizdosies. Taču tad, kā ar burvju nūjiņas mājienu, es vienkārši zināju akordus. Es nedomājot spēlēju un tad es saklausīju, ka es patiesībā spēlēju to dziesmu. Es nekad tādu pieredzi nebiju piedzīvojusi. Nekad iepriekš šo dziesmu uz ģitāras neesmu spēlējusi. Man parasti neizdodas atrast dziesmai akordus pēc dzirdes, vai izjūtām. Es sapratu, ka man Dievs iedeva akordus. Vairākas reizes spēlēju un dziedāju veltot Marijai. Pēc tam skaitīju Rozāriju un sajutu, it kā sirds sašķeltos. Tik ļoti skumji palika. Skaitīju tālāk un vienā momentā sajutu maigu aromātu istabā. Es nezinu no kurienes aromāts nāca, jo smaržas nelietoju. Taču atceros, ka vienā no Rozārijiem tika minēts, ka viņa atnāk kā maigs aromāts. Tieši pēc tam, kad to sajutu, mani ārpasaule iztraucēja no Rozārija un pazuda gan tā tuvība ar Mariju, gan maigais aromāts un arī aizmirsu Mātes Marijas lūgšanu, lai gan zināju to no galvas. Ar pazemību pieņēmu, ka nevarēšu turpināt Rozāriju un atvainojos Marijai.

Patiesi, es nesaprotu, kāpēc Dievs ir tik žēlsirdīgs. Es tik daudzas reizes esmu nogājusi no ceļa atkal un atkal ar visādiem loģiskiem ieganstiem. Man ir bijuši neskaitāmi daudz viltus skolotāji, kas it kā nesa gaismu. Taču tā pieredze man ir iemācījusi ļoti labi sākt atpazīt citus nepatiesus skolotājus.

Esmu nodarbojusies ar spirituālām praksēm un visu ap to. Jā, es esmu nolēmusi vairs tās kļūdas neatkārtot, taču tas nemaina to, ka  esmu liela grēciniece. Jā, es arī  Dievam dodu. Es labprātīgi atsakos no daudz kā, ko piedāvā pasaule. Un atsacīšanās notiek vēl vairāk, kaut arī es arī esmu cilvēks, un saista mazas pieķeršanās, bet tiklīdz es tās pamanu, es no tām atbrīvojos.  Jā, reizēm ir žēl no kaut kādiem pavisam maziem nieciņiem atsacīties, no kā atsacīties nav vienkārši, bet tad es atceros, ka es to daru Dievam, un es vēlos aizvien vairāk atteikties no jebkādas pieķeršanās materiālajai pasaulei. Tad es ātri vien atlaižu mīļo nieciņu, jo saprotu, ka tas ir laicīgs.

Mans racionālais, loģiskais vīrs aizdomājās par Dieva eksistenci pēc viena mana teikuma, kurš pavisam nejauši man ienāca prātā, es teicu: “Ja tu tici, ka ir melnā maģija? Baltās, melnās dāmas, cilvēki veic sātana rituālus, ceļo pa astrāļiem, burās, piebur,  vai ne?”  Viņš piekrita.

“Tad kāpēc tu netici, ka ir baltā maģija?  Ja ir melnā maģija, tad ir arī baltā maģija. Jeb ja ir tumsas spēki ir arī gaismas spēki.”

Es viņam neko neuzspiežu, un kaut arī viņam kaitina, ka sāku dzīvi redzēt savādāk un mainās  manas vērtības, viņš man bieži saka: “Paldies, ka tu esi.”

Autore: Sintija