Piesaistes likums 22.04.2022

Jūs droši vien esat dzirdējuši teicienu: „Tāds tādu atradis”. Šis teiciens nozīmē, ka cilvēki piesaista sev līdzīgos. Tāds tādu, līdzīgs līdzīgu piesaista – labais-labo, sliktais-slikto.

Piesaistes likuma galvenā jēgā ir ieraudzīt savas kļūdas un tās ierauga, skatoties spogulī jeb raugoties kā cits spoguļo tevi. Jo vairāk ļaunais ir blakus ļaunajam, jo vairāk tie viens no otra mācās, un vai nu abi, apguvuši mācību, kļūst labāki, vai abi mācību tā arī neizprot.

Pārmēra sliktais rada labo, pārmēra labais rada slikto. Tāpēc Buda atklāja Zelta vidusceļu, pievēršot uzmanību galējībām, kas visos gadījumos cilvēkam neko labu nedod.

Piesaistes likums nosaka, ka mēs paši sev piesaistām negatīvas dzīves situācijas, lai caur tām mācītos, kļūtu dzīves gudrāki un atstrādātu daļu savas negatīvās karmas. Kā notiek mācību process? Saskaroties ar negatīvu dzīves situāciju, mums ir jādomā par savām izjūtām. Ja jūties dusmīgs, tad precizē dusmas – par ko, uz ko, kāpēc jūties dusmīgs? Tur slēpjas neapgūtā mācība.

Piesaistes likums māca: kādus redzi citus, tāds esi pats. Kas kaitina citos cilvēkos, tās ir tavas neapgūtās mācības jeb citiem vārdiem sakot, kas kaitina citos cilvēkos, tās īpašības piemīt arī tev. Piemēram, cilvēks, kas vaino sevi, piesaista kādu, kas to par kaut apvainos. Tātad neapgūtā mācība – neatbrīvota vainas izjūta, kas atklājās caur to, ka kāds tevi apvaino, jo tevī esošā vainas izjūtas enerģija kā magnēts pievilka cilvēku, kurš tevi apvainoja. Ne velti ir teiciens: „Paskaties, kādi ir tavi draugi, un zināsi, kāds esi tu pats”. Dažkārt mēs redzam skabargu cita acī, bet neredzam baļķi savējā. Tāpēc tam, kam pietiek drosmes pamanīt savas kļūdas, tas beigu beigās tās izlabo.

Cilvēks citus vērtē atbilstoši savam raksturam un pārliecībai. Mēs ļoti vadāmies pēc savas radītās vērtību sistēmas, pieņemot, ka mūsu radītā vērtību sistēma ir vienīgā pareizā, un mums ir grūti pieņemt citas vērtību sistēmas. Tas, ko sakām par citu cilvēku, atklāj mūsu būtību. Katrs cilvēks citos redz pats sevi. Jo lielāki paša trūkumi, jo vairāk krīt acīs otra cilvēka negativitāte. Piemēram, ļoti bieži cilvēki, kuri ienīst citus cilvēkus ar atkarības problēmām, pašiem tādas ir tikai viņi to negrib pamanīt. Nespēja iztikt bez rīta kafijas arī ir atkarība.

Nedrīkst dusmoties uz otru cilvēku, kurš varbūt nepatīk. Vienmēr jāatceras, ka otrā cilvēkā, kurš mūs tracina, pēc būtības mēs redzam savu slēpto pusi. Dažkārt cilvēki man vaicā, kā tas tā var būt, ka man darbā nākas sastapties ar nenovīdīgiem cilvēkiem. Tad es skaidroju, ja tu sev darbā piesaisti nenovīdīgus cilvēkus, tad arī pats klusībā kādu apskaud, tikai skaļi to nesaki, vai tā nav? Visos gadījumos esmu saņēmusi apstiprinošas atbildes.

Kad sapratīsiet, ka jūs paši sev piesaistāt to, ko esat pelnījuši – sev līdzīgus cilvēkus, tad vairs nedusmosieties uz tiem, kas jums nodarījuši pāri. Pāridarītāji ir tikai jūsu skolotāji, kas vēlas atvērt jums acis. Arī karmas atgriešana jeb negatīvās enerģijas atgriešanās ir liels dzīves eksāmens, ko pats sev esi piesaistījis un kas godam ir jānokārto, pieņemot karmisko situāciju ar pazemību, izlobot no tās sev mācību un tad tu spēsi atvērties piedošanai. Tas nenozīmē, ka noziegumi ir jāattaisno. Vainīgajam ir jāsaņem godīgs sods. Tas nozīmē, ka tu nedrīksti turēt sevī negatīvas domas jeb negatīvu enerģiju, jo tā iznīcinās tevi pašu.

Piesaistes likums nosaka, ka pretpoli pievelkas. Tas notiek tieši tāpēc, lai mācītos viens no otra. Piemēram, kluss vīrietis piesaistīs pļāpīgu sievu un otrādi. Aktīva sieviete piesaistīs pasīvu vīrieti un otrādi. Aktīviem vecākiem var būt pasīvi bērni. Gudriem vecākiem, kas sevi uzskata par pārākiem pār citiem, var piedzimt bērns ar ģenētiski iedzimtu slimību.

Visi cilvēki, kas mums ir līdzās, ir mūsu skolotāji. Ja ir palikusi kāda neapgūta mācība, tad mēs piesaistīsim sev kādu klientu, partneri vai garāmgājēju, kas neapzināti spoguļos mums neapgūto mācību.

Piemēram, dusmas piesaista nelaimes gadījumus. Traumēta tiek tā vieta, kur uzkrājies stress. Ja vainojam citu savā nelaimē, atveseļošanās notiek lēni un ar komplikācijām. Skolotājs aiziet (trauma sadzīst), ja skolnieks (nelaimes gadījumā cietušais) ir izpratis mācību.

Tātad mūsu uzkrātie stresi piesaista slimību. Kad stresi ir pārkāpuši pāri kritisko robežu, cilvēks saslimst, kas nozīmē, ka slimība ir mūsu skolotājs no kura mums kaut kas ir jāmācās. Skolotājs aiziet (slimnieks izveseļojas), ja skolnieks (slimnieks) ir izpratis mācību.

Ja dzīvi uzskatīsim par netaisnīgu, tad neko no tās nebūsim iemācījušies. Ja visā (labajā un sliktā) redzēsim vērtību, tad dzīvot būs viegli un interesanti.

Autore: Elvita Rudzāte