Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”.
Dzemdības medicīnas skatījumā
Dzemdības ir sarežģīts fizioloģisks process, kura beigās auglis (pēc tam arī placenta) tiek izvadīts no dzemdes, kas ir dabisks grūtniecības noslēgums.
Dzemdības parasti notiek grūtniecības 40. nedēļas beigās (novirze var būt par 1- 2 nedēļām uz vienu vai otru pusi). Dažreiz dzemdības var iestāties agrāk par 38. grūtniecības nedēļu vai arī vēlāk par 42. grūtniecības nedēļu. Jau grūtniecības pēdējās nedēļās sievietes organismā notiek pārmaiņas, kas izraisa dzemdības. Tuvojoties dzemdībām, mainās iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbība: palielinās estrogēnu daudzums, un samazinās progesterona daudzums. Tāpēc pastiprinās dzemdes muskulatūras ierosināmība.
Parasti auglis, virzoties cauri dzemdību ceļiem, izdara vairākas kustības, lai labāk piemērotos iegurņa formai, kā arī lai būtu mazāka pretestība. Vispirms augļa galva pagriežas ar seju pret vienu no mātes gūžas kauliem, pēc tam augļa zods piespiežas pie krūškurvja, un augļa galva ieslīd iegurņa dobumā, auglim vienlaikus pagriežoties ar seju pret mātes krustu kaulu. Mazā iegurņa izejā auglis ar pakausi atspiežas pret simfīzi, galva atliecas un iznāk no dzemdību ceļiem. Tālāk, līdzīgi rotējot, iznāk ārā pleci un ķermenis.
Dzimstot bērns līdz ar pirmo kliedzienu sāk elpot un zaudē saistību ar mātes organismu. Pārgriežot nabas saiti, jaundzimušais tiek pilnīgi atdalīts no mātes organisma. Pirmdzemdētājām izstumšanas periods ilgst 2-3 stundas, sievietēm, kas dzemdē atkārtoti, tas ir īsāks – līdz 1 stundai.
Placentārais periods sākas pēc bērna piedzimšanas. Dzemdes muskulatūras saraušanās atjaunojas, placenta atslāņojas no dzemdes sienas un izdalās ārā. Ar to dzemdības beidzas, un sākas pēcdzemdību periods.
Dzemdības garīgajā skatījumā
Ja sieviete žēlo sevi par to, ka viņai jādzemdē un jācieš sāpes, tad viņai nav spēka dzemdēt. Viņai rodas dzemdēšanas funkciju nepietiekamība. Ja sieviete izjūt žēlumu pret sevi, dzemdību laikā sievietei pavājinās kontrakcijas.
Dzemdību mikro un makro plīsumi rodas, ja sievietei ir drudžainas bailes no dzemdību sāpēm. Tad dzemdes kakls var gluži vai pārkoksnēties, kļūt neelastīgs. Makstī un starpenē notiek tas pats. Žēlums pret sevi pārtop dusmās uz sevi un visiem klātesošajiem. Un noteikti uz vīru. Jo lielākas bailes, jo spēcīgākas dusmas, jo pamatīgāks plīsums.
Asfiksija ir skābekļa trūkums bērnamdzemdību laikā, t.i., gaisa trūkums, kas simbolizē brīvības trūkumu. Ja sievietei bez pārtraukuma viss ir jādara tā, kā to vēlas citi, un sieviete sevi piespiež to darīt, tad bērns ar savu asfiksiju parāda: dodiet man brīvību! Ja brīvība tiek dota, tad asfiksija tūlīt pāriet.
Jo vairāk grūtniecības laikā uz māti tiek izdarīts spiediens, jo vairāk nabas saite apņem bērna kaklu un žņaudz kā virve.
Ja nabas saite ir īsa, tas nozīmē, ka māte uzskata savu bērnu par savu īpašumu. Jo vairāk māte baidās no slimnīcas, jo ātrāk bērns piedzims.
Ja māte ļoti baidās no dzemdībām, tad augļūdeņi noiet pārāk ātri.
Ja bērns aizrijas ar augļūdeņiem, tas nozīmē, ka māte norij to, ko viņai gribētos pateikt.
sending...
