Raksts par Gaismas Brālības Sūtni Tatjanu Mikušinu žurnālā “Apzināšanās” (“Awareness” Magazine) 04.01.2019
Es esmu dzimusi Rietumsibīrijas dienvidos Omskas pilsētā valstī, kuras tagad nav: Padomju Savienībā.
Visa mana dzīve ir iekārtojusies neatkarīgi no manas vēlēšanās un centieniem. It kā pati no sevis.
Es netiecos uz Dievu. Tomēr 15 gadu vecumā ieguvu traumu sportā, un vairākkārtēju ārstu kļūdu dēļ sāku mirt. Man bija sepse, vispārēja asins saindēšanās. Apmēram nedēļu es miru. Un pēc tam pilnīgi negaidīti sāku atlabt.
Kad es atguvu samaņu, es pēkšņi skaidri sapratu, ka atgriezos no citas pasaules. Un tajā pasaulē man bija ļoti labi. Daudz labāk nekā apkārtējā fiziskajā pasaulē. Mani pārņēma divas idejas: pirmā – es sapratu, ka Dievs ir un ir nepieciešams Viņu atrast, un otrā, – ka man ir jāmācās.
Taču sabiedrībā, kurā es dzīvoju, tika apgalvots, ka Dieva nav. Tāpēc es nekur nevarēju atrast, kur iegūt zināšanas par Dievu.
Es pabeidzu tehnisko universitāti ar izcilību, strādāju 13 gadus konstruktoru birojā kosmiskās tehnikas projektēšanā. Pēc tam sākās “pārbūve” un pārstāja maksāt algu. Es izmācījos par grāmatvedi un 10 gadus strādāju par galveno grāmatvedi mazajā biznesā.
1997. gadā es atradu Mācību amerikāņu organizācijā Summit Lighthouse. Apmeklēju dažus šīs organizācijas pasākumus, kas norisinājās Krievijā.
Daudzi no maniem pazīstamajiem cilvēkiem gribēja būt par sūtņiem un pieņemt diktātus no Valdoņiem. Es to negribēju. Bet arvien biežāk atcerējos, ko sapratu 15 gadu vecumā: man ir jāatrod Dievs.
2000. gadā manā dzīvē parādījās cilvēks, kurš piedāvāja iemācīt man meditēt. Es negribēju meditēt.
Tomēr pēc daudziem neatlaidīgiem šā cilvēka lūgumiem es piekritu pamēģināt.
Vārda tiešajā nozīmē pēc pāris mēnešiem es sāku dzirdēt savu Augstāko Es. Un pēc tam sāku dzirdēt savu Skolotāju smalkajā plānā. Viens Skolotājs nomainīja citu: Kuthumi, Sanatu Kumaru, Suriju, Maitreiju, Kungu Šivu… Meditāciju laikā norisinājās grandiozs darbs ar manu apziņu un zemapziņu. Mani apmācīja dzirdēt Valdoņus. Es sāku dzirdēt arvien labāk un labāk.
Bija vajadzīgi trīs gadi, lai atvērtu manas čakras un noregulētu manu čakru sistēmu.
2002. gadā 4 mēnešu laikā es izturēju lielu testu. Ja man piedāvātu vēlreiz to paveikt, tad es nevarētu. Es biju pilnīgi satriekta. Dažkārt nebija spēka pat pagatavot sev ēdienu.
Pirms jaunā 2003. gada atnāca Kungs Maitreija, un Viņa klātbūtnē es pēkšņi izjutu neparastu mierpilnu pazemību Dieva priekšā. Es sapratu, ka es esmu tikai mazs smilšu graudiņš Dieva rokās. Viņš bezgalīgi mīl mani. Un es mīlu Viņu. Tik stipri, ka esmu gatava pakļauties visam, ko Viņš teiks. Ja Dievs vēlētos, lai es nomirtu, tad es ar prieku pakļautos Viņa gribai.
Kad triju meditāciju laikā pēc kārtas man izdevās sasniegt tādas pazemības stāvokli, tad tests beidzās.
Es turpināju meditēt. Tās bija pavisam apbrīnojamas meditācijas. Reiz es ienācu pilnīgi svētlaimīgā stāvoklī, kad viss ir sasniegts un vairāk nav kur iet. Pilnīga miera un pilnīgas laimes stāvoklis. Es nejutu savu ķermeni. Vienīgais, ko man gribētos, lai šis stāvoklis nepamestu mani nekad. Bet pēc tam viss beidzās.
Tas bija mans vislielākais atklājums: Dievišķā pasaule atrodas tieši tur, kur atrodos es un katrs no mums. Mūs atdala no šīs pasaules tikai mūsu apziņas līmenis, mūsu vibrācijas.
Ārpusē nav nekāda Ceļa pie Dieva. Tas ir manī pašas iekšpusē.
2004. gadā meditācijas laikā es uzzināju, ka man ir piešķirta Lielās Baltās Brālības Sūtnes Mantija.
Par Lielo Balto Brālību ir dēvēta Gaismas Būtņu kopība, kuras ir sasniegušas nākamo evolucionārās attīstības pakāpi. Viņas mīt smalkākās Esamības sfērās. Vārds “Lielā” nozīmē šo Būtņu augstu garīgo sasniegumu pakāpi. Vārds “Baltā” simbolizē nevainojami baltu šo Gaismas Būtņu auru mirdzumu. Vārds “Brālība” liecina par pavisam citādiem savstarpējiem principiem starp šīm Gaismas Būtnēm. Viņas vienmēr ir Mīlestības un vienotības stāvoklī cita ar citu un ar šī visuma Radītāju. Lielās Baltās Brālības Sūtņa Mantiju piešķir indivīdiem, kas ir apguvuši speciālu sagatavošanos, tie, kam Brālība uztic pārstāvēt Viņu intereses fiziskajā plānā. Mantija ļauj ar speciālas metodikas palīdzību ar lielu ticamības pakāpi pieņemt un nodot cilvēcei Būtņu Vēstījumus no Augstākām Esamības Sfērām.
Es izdarīju ierakstu par šo notikumu dienasgrāmatā un uz kādu laiku aizmirsu par to. Es domāju: ja man patiešām ir Lielās Baltās Brālības Sūtnes Mantija, tad tai ir jāparādās fiziskajā plānā.
Tajā laikā es sarakstījos ar sievieti no ASV. Viņa tajā laikā saņēma diktātus no Dievišķajiem Valdoņiem un varēja ar viņiem sazināties. Kādā sarakstē es paziņoju viņai, ka man ir Lielās Baltās Brālības Sūtnes mantija.
Tajā laikā es strādāju par grāmatvedi, un man šķita, ka es vienlaikus dzīvoju divās pasaulēs: meditāciju laikā – Dievišķajā pasaulē, bet pārējā laikā es biju parasta grāmatvede.
2004. gada 31. augustā mani atlaida no darba pavisam smieklīga iegansta dēļ: es izlaidu vienu burtu maksājuma uzdevumā. Man bija 46 gadi. Es iestājos nodarbinātības dienestā, bet darbā mani neņēma vecuma dēļ. Nebija iespējams atrast darbu tāpēc, ka biju “pārāk veca”.
2005. gada 3. martā man uzrakstīja mana paziņa no Amerikas un paziņoja, ka pie viņas atnācis Valdonis Morija, ka mana Lielās Baltās Brālības Sūtnes Mantija ir kļuvusi aktīva un man ir jāsāk pieņemt Diktātus no Valdoņiem.
Es uzrakstīju atbildē, ka dzirdu Valdoņus, bet nekad neesmu pieņēmusi Diktātus no Viņiem. Tad viņa atrakstīja man vēl reizi un vēl reizi.
Amerikā bija rīts, man – vēla nakts. Es atrakstīju, ka tad, ja Valdoņi atnāks pie manis dot diktātus, tad viņa būs pirmais cilvēks, kas to uzzinās. Es aizmigu.
Nākamajā dienā es sāku meditēt. Pie manis atnāca Sanats Kumara. Es redzēju, ka visa istaba ir piepildīta ar dzelteni rožainu spīdošu dūmaku. Sanats Kumara teica, ka Viņš grib dot Vēstījumu caur mani.
Es teicu, ka priecāšos pieņemt, bet man ir gripa un iesnas.
Viņš teica: “Sūtu dziedināšanas staru.” Pēc minūtes man nebija iesnu, un visas gripas pazīmes bija izzudušas.
Es pieņēmu pirmo Vēstījumu no Valdoņa. Tas notika 2005. gada 4. martā.
Valdoņi turpināja nākt katru dienu. Un katru dienu es pieņēmu pa vienam Vēstījumam. Valdoņi bija dažādi. Vairāk nekā 50 Gaismas būtņu no dažādām pasaulēm.
Tā pagāja mēnesis. Es joprojām staigāju uz nodarbinātības dienestu, bet man darba nebija.
Mana nauda drīz izsīka, un es biju spiesta ierobežot savu uzturu. Es apēdu pusglāzi auzu pārslas no rīta un pusglāzi griķus vai rīsus vakarā.
Bet diktāti turpinājās katru dienu bez pārtraukuma. Valdoņu nosacījums bija tāds, ka man ir jāievieto diktāts tajā pašā dienā savā interneta vietnē «Сириус» https://sirius-ru.net.
Patstāvīgi es nevarēju saprast, kā tas viss notiek un vai tam ir kāda vērtība, ko es pierakstu. Mani samusināja tas, ka mana paziņa no Amerikas pēc pirmajiem pieciem manis pieņemtajiem Diktātiem uzrakstīja, ka man vajag pārtraukt pieņemt Diktātus tāpēc, ka es it kā pieņemu tos no savas zemapziņas.
Es sāku uzrunāt savus paziņas, viņi sūtīja mani pie saviem paziņām – gaišreģiem. Visi, kurus es uzrunāju, apstiprināja, ka Vēstījumi, kurus es pieņemu, patiešām ir ar Dievišķu izcelsmi.
Diktāti turpinājās. Marts, aprīlis, maijs un jūnijs. Jūnija sākumā man kļuva grūti uzturēt darba ritmu. Es piecēlos no rīta, un man bija tikai viena doma – šodien jāpieņem Diktāts. Ātri pienāca vakars, un man bija viena doma: rīt vajag pieņemt Diktātu.
Tas bija ļoti smagi. Četri mēneši saspringta darba, kad vajadzēja dzirdēt to, kas nav dzirdams, redzēt to, kas nav redzams. Bet tas bija tikai pirmais Vēstījumu cikls, ko Valdoņi deva caur mani.
Pēc tam bija tāds pats saspringts darbs 12 gadus.
Es vairs nevarēju dzīvot pilsētā. Pateicoties cilvēku palīdzībai, man izdevās uzcelt māju netālu no Omskas.
Šajā mājā es pieņēmu Vēstījumus līdz 2012. gadam.
2012. gada 19. aprīlī tikai aizdedzināta koka sēta ap manas mājas no četrām pusēm. Uguns strauji pārmetās uz priedēm un bērziem. Liesmas bija vairāk nekā 10 metru augstumā. Tā bija dūmu un uguns siena.
Kopā ar mani bija 5 cilvēki, kuri atskrēja palīgā. Mēs bijām spiesti glābties no uguns mājā iekšā, jo ārpusē bija stiprs karstums un dūmi.
Es uzkāpu uz mansardu, lai paņemtu lietas. Taču es dzirdēju, ka no uguns atleca apdares plāksnes no jumta. Zem apdares plāksnēm bija putuplasts. Visi šie materiāli ir viegli degoši, un dūmi no to degšanas ir indīgi. Un es sapratu, ka mēs visi sadegsim. Tas ir neizbēgami.
Es atcerējos, ka vajag lūgt palīdzību Dievam. Es sāku kliegt: “Erceņģeli Mihaēl! Palīgā! Palīgā! Palīgā!”
Pēc dažiem lūgumiem es sapratu, ka apdares plāksnes pārstāja atlēkt un uguns troksnis tā kā pierima. Vēlāk es redzēju, ka priede, kuras zari pieskārās apdares plāksnēm uz mansarda, pēkšņi pārstāja degt. Uguns pēdas sniedza līdz zemākajiem zariem, zemākie zari bija apdeguši, bet pati priede bija nodzēsta. Neviens to nedzēsa.
Tas, ka mēs toreiz izglābāmies, vienkārši bija brīnums.
Pēc neatlaidīgas Valdoņu prasības es biju spiesta aizbraukt no Krievijas. Es visu laiku pārvietojos, meklēdama vietu, kur varētu strādāt un pieņemt Vēstījumus.
Esmu pieņēmusi pavisam apmēram 500 Vēstījumus un uzrakstījusi vairāk nekā 70 grāmatas. Daudzas manas grāmatas ir pārtulkotas angļu, vācu, bulgāru, latviešu, lietuviešu, portugāļu, armēņu un dažās citās valodās.
Man gribētos, lai, pateicoties manis pieņemtajiem Vēstījumiem, cilvēki saprastu, ka Dievs atrodas tieši tur, kur atrodamies mēs. Mūs atdala no Viņa tikai mūsu vibrāciju līmenis.
Īstenībā mēs visi arī esam Dievs iemiesojumā. Caur katru no mums Dievs izpauž Sevi.
Tatjana Mikušina
Gaisma un Mīlestība!
Žurnāla lappuses:
http://awarenessmag.com/images2018NovDec/AwarenessMagazineNovDec2018LowRes.pdf
sending...
